Ja treneris ir no Cēsīm vai, piemēram, Alūksnes, viņa novadniekiem vienmēr būs priekšrocības, paskaidroja Pleikšnis. Turpretim izlases treneris būtu neatkarīgs un visi kandidāti viņam būtu vienādi neatkarīgi no biatlonista ģeogrāfiskās piesaistes.
Ārzemju galvenajam trenerim Pleikšnis uzticētu objektīvu atlasi gan junioru, gan pieaugušo izlasē. Tas neizslēgtu iespēju biatlonistam strādāt katram individuāli ar savu treneri, bet cīņā par vietu izlasē visiem būtu vienādas starta pozīcijas pēc vienotiem atlases kritērijiem.
Par lielu problēmu Pleikšnis uzskata sistēmas nedarbošanos junioru līmenī. Alūksnē fiziski spēcīgas ir māsas Buliņas, bet viņām pietrūkst slēpošanas un šaušanas tehnikas, uzsvēra Pleikšnis. Tieši izlases treneris varētu viņām palīdzēt sasniegt augstāku līmeni un palīdzētu ar vēl dažādām niansēm.
Latvijā īsti nav treneru, kas iemācītu slēpošanas tehniku, un nav arī lietpratēju, kas specializējušies apmācībā šaušanā,
atzina Pleikšnis. Viņš pieļauj iespēju, ka pieredzējušais Ilmārs Bricis varbūt varētu konsultēt par tehnikas niansēm, bet nav klasisku speciālistu slēpošanas tehnikas apmācībā.
Pleikšnis vairākas sezonas ceļoja līdzi Andrejam Rastorgujevam un pārliecinājās, cik noderīgi Latvijas spēcīgākajam biatlonistam bija Krievijas trenera ieteikumi slēpošanas tehnikā. "Tas bija tāds lēciens uz priekšu," sacīja Pleikšnis.
Tagad savu slēpošanas tehniku Pleikšnis uzskata par labāku nekā treniņu gados, kad daļa enerģijas trasē pazuda tukšgaitā. Lai biatlonā sasniegtu labu rezultātu, slēpošanas tehnika ir ļoti no svara tāpat kā šaušanas prasmes, piebilda Pleikšnis. Latvijas biatlonisti, viņaprāt, gan iepriekš, gan tagad ir fiziski spēcīgi, bet ar nepietiekami kvalitatīvu slēpošanas tehniku.
Par sāpīgu jautājumu Latvijas biatlonā Pleikšnis nosauca naudas trūkumu, kas liedz kvalitatīvi sagatavot jaunos sportistus. Arī labas slēpes mūsdienās nepieciešamas jau agrīnā vecumā, jo ar novecojušām kocenēm labus rezultātus nesasniegt.
