Igo tēvs Harijs Japiņš bija Latvijas riteņbraukšanas leģenda - divkārtējs PSRS čempions treka riteņbraukšanā. Loģiski, ka arī Igo dzīve saistījās ar velosipēdiem. Viņš ir bijis Latvijas čempions kā šosejā, tā trekā, bet pēc sportista karjeras kā treneris palīdzēja Dainim Ozolam izcīnīt bronzu Barselonas olimpiskajās spēlēs. Laikraksta "Sports" aptaujā Japiņu divreiz atzina par gada labāko treneri, un astoņus gadus viņš prezidenta amatā vadīja Latvijas Riteņbraukšanas federāciju. Tāpat Igo bija idejas autors Latvijas Gada balvai sportā, ko tagad dēvē par Trīs zvaigžņu balvu.
Reinis Ošenieks: Bijušais Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) prezidents Vilnis Baltiņš teica, ka tu agrāk kā Gada balvas sportā organizators dāvāji sportistiem Stikla kalnus, bet tagad pats dabūsi Zelta ķieģeli, ko saņem Trīs zvaigžņu balvas ieguvēji. Vai, 15 gadus organizējot Gada balvu sportā, bija kaut mazākā doma, ka arī pats kaut kad saņemsi balvu?
Igo Japiņš: Nē, nav bijusi tāda doma. Kad organizē, tad jau pats sev nevar iedot.
Ļoti patika tavs humors, kad Saeimas sporta apakškomisijas vadītājs Dāvis Mārtiņš Daugavietis ("Jaunā Vienotība") piezvanīja un paziņoja par balvas piešķiršanu. Teici: "Tas ir finito?" Ir uzslavas, bet nav jau nekāds finito, viss vēl turpināsies...
Cerams, līdz šim nav cita doma bijusi.
Tagad ir Trīs Zvaigžņu balva, iepriekš 15 gadus sportistus sumināja Gada balvā sportā. Kā tu atceries pašu pirmo pasākumu, un kādi aizkulišu stāsti, lielākie izaicinājumi tur bija?
Pirmais pasākums vienmēr ir grūtāks. Man bija liela mandrāža. Ar [režisoru Viktoru] Runtuli strādāju toreiz, un es jau viņu nepazinu, kā viņš darbosies. Man visa tā pasākuma norise bija sveša, par visu uztraucos. Domāju, tur atnāks valdība, kā nu būs. Viktors tā vēsi piegāja, es domāju: "Nu, labi, kā būs, tā būs", bet bija baigi forši.
"Igo Japiņa sporta pasākumu aģentūra 15 gadus rīkoja šo pasākumu. Tagad trīs gadus tas ir ar jaunu nosaukumu. Kā tu šo trīs gadu laikā raugies uz šo ceremoniju? Cik liela loma tajā ir sportistiem? Vai varbūt tā ir vairāk funkcionāriem domāta balle?
Es tādu ļoti skrupulozu analīzi netaisīju, negribu nevienu kritizēt. Lai to vērtē skatītāji, sportisti, jo pasākums tika veidots sportistiem. Vēlāk, protams, tas kļuva nozīmīgāks un apauga ar funkcionāru interesēm. Tas tomēr ir gada lielais pasākums, tāpēc ar to arī jārēķinās, bet es visu laiku stāvēju un kritu par to, ka tas ir sportistiem domāts.
Vai sportistiem joprojām ir tikpat liels prestižs kā pirms 10 gadiem saņemt šo gada balvu?
Man tas jāprasa viņiem.
Bet ar savu vērtējumu? Tomēr 15 gadi, veidojot šo balvu, ir ilgs laiks, lai saprastu un sajustu to stīgu...
Jau teicu, ka negribu nevienu kritizēt. Lai tas paliek skatītāju ziņā.
Es savukārt negribētu sarunu noslēgt ar kādu negatīvu noti vai to, kas nav izdarīts. Minēji, ka ir tas nepiepildītais sapnis – treks. Kā Latvijas čempionam trekā un, riteņbraukšanā visu dzīvi esot, tomēr nav sanācis piepildīt to sapni. Kāpēc Rīgā nav treka?
Mūsu neatkarības laika pirmie panākumi nedaudz apreibināja. Likās, ka nu mēs tikai iesim un ņemsim medaļas, un tiešām tā arī bija. Kad pēdējo treku jauca nost "Marsā", es tam nepievērsu tik lielu uzmanību kā vajadzēja. Es arī varbūt biju vairāk tā kā zirgā, varēja varbūt kāds ieklausīties, bet vēlāk ar gadiem sapratu, ka
treks ir bijis tas, kas riteņbraukšanu ir izveidojis.
Viens no galvenajiem. Protams, ir arī šoseja, bet trekā izaug treneri, treks ir ātrums, tur ir tehnika, ir pulcēšanās vieta – vismaz viena. Sevišķi tagad, kad olimpiskajās spēlēs un pasaules čempionātā, man liekas, trekā ir otrais medaļu skaits. Visi tie veidi, kas mums agrākos laikos bija ļoti stipri, kad bija treks, tad tie veidi nebija pasaules čempionāta un olimpisko spēļu programmā.
Cik svarīgs un kāpēc ir svarīgs treks? Ņemam vērā arī laikapstākļus, Latvijas ziemas...
Trekā ir izauguši visi labākie treneri. Es negribu noniecināt šosejas trenerus, bet tas ir smalkmehāniķa darbs trekā – tur ir sekundes simtdaļas, desmitdaļas, inventārs. Viss jāizdomā - tajā dienā, tajā laikā tev ir jābūt labā formā. Šosejā un mauntinbaikos arī ir līdzīgi, bet tur ir daudz vienkāršāka visa tā lieta.
Šobrīd mēs ik pa laikam dzirdam, ka vieglatlētiem manēžu vajag. Vai par treku ir bijušas tagadējā Riteņbraukšanas federācijas prezidenta runas, vai arī tas ir kaut kur tālu nobīdīts šobrīd? Vai vienīgais, kuram tas rūp, ir Igo?
Gluži tā nav. Es domāju, ka varbūt citi ne tik labi saprot kā es, jo es biju arī treneris trekā. Mēs daudzus pasaules čempionus esam izaudzinājuši. Tagad visiem ir skaidrs, ko nozīmē treks. Sevišķi vēl tas, ka mēs zaudējam daudz BMX braucējus, kas jau ir gatavi trekisti. Kādos 14-15 gados ir zināms, ka viņš nevar neko izdarīt tāpēc, ka viņam ir bail nobraukt no tās augstās estakādes, taču trekam viņš ir gatavs. Es visu laiku esmu promotējis, ka
latviešiem, un, es runāšu arī par baltiešiem, ir tādi gēni, kas ļauj ļoti labi braukt ar riteņiem.
Skriet un lekt ir viens, bet tas ir tehnisks elements, ar ko var daudz lielākus panākumus gūt.
Par gēniem iesāki, par gēniem arī turpināsim. Tēvs tev ir leģendārs, un, pats esi teicis, iespējams, no tēva ir arī tās organizatora prasmes. Tu beidzi kā treneris 90. gadu beigās, kad sākās pirmie pasākumi, lai masas piesaistītu. Daudzi varbūt ir piemirsuši, bet vieni no tiem ir Aigara Fadejeva soļošanas svētki. Kā jūs viens otru atradāt vai vienkārši sajutāt, ka te ir jātaisa zvaigzne?
Beigās tā izrādījās, bet tā arī bija – Aigars pats iepazinās ar mums. Atlantas olimpiskajās spēlēs viņš pienāca klāt, sākām runāt, viņš bija izcīnījis sesto vietu 20 km soļojumā. Tas jau bija ļoti augsts sasniegums. Mēs kaut kā sadraudzējāmies ar viņu. Aigars arī ir tāds, kas vienmēr meklē kaut ko jaunu, kaut ko labāku. Zinot, ka mēs tad jau bijām diezgan slaveni un mums labi gāja, viņš redzēja, ka ir potenciāls. Man bija diezgan interesanti ar viņu darboties. Tajā laikā bija arī kalnu divriteņu sacensību sākuma posms. Man tas viss bija pilnīgi skaidrs un vienkāršs, kā to uztaisīt. Es vēl biju aizbraucis ar viņu uz Eiropas čempionātu. Viņš uzaicināja, lai es apskatos, kā tur ir. Man bija viss skaidrs.
Tev vēl PSRS sastāvā sanāca pabraukāt uz ārzemēm. Vai tur arī jau redzēji, ko pamācīties? Kā rīkot, ko darīt, kā to pārnest uz Latviju, kā piesaistīt cilvēkus, kā strādāt mārketingā, kas toreiz bija autiņos?
Varētu teikt, šausmīgi veiksmīgs man bija periods, kad es strādāju par menedžeri, sauksim to par "krievu laiku", profesionālā riteņbraukšanas komandā. Mani uzaicināja tēva draugs, konkurents kļūt par menedžeri komandā, kur visi profi brauc pa Eiropu. Divarpus vai trīs gadus es tur nostrādāju, redzēju visu.
Ir savādāk, kad tu kā sportists vai treneris skaties - tev ir citas funkcijas. Kad esi iekšā tajā visā, tad ir pilnīgi cita bilde.
Tur bija daudz ko smelties, daudz ko redzēt. Riteņbraukšana vispār ir tāds, es neteikšu, komerciāls sporta veids, bet, esi redzējis, kā "Tour de France" un visās sacensībās reklāma izvietota. Mēs arī tur esam braukuši un skatījušies, cik iespējams, ieviesuši Latvijā. Man liekas, ka Latvijā daudzi nāca skatīties, ko tad mēs tur darām. Bijām tādi kā pionieri.
Viens ir sportistu panākumi, piemēram, Barselonā bronza vai Romānam Vainšteinam pasaules čempionāta zelts. Tos vajag pareizi izmantot un aiznest tautai, lai tauta pati var nodarboties ar to sporta veidu. Riteņbraukšana varētu būt tas piemērs, kad runā par pēctecību un masu piesaisti. Vai piekrīti, ka viss ir nostrādājis tieši tā, ka salikās – bija panākums, uztaisījām pasākumu, tas viss ir aizgājis kā tādā lielā virpulī...
Ja tā paskatās, tad kaut kas līdzīgs bija. Sākums nebija nemaz tik vienkāršs, nebija tās lielās masas. Acīmredzot, katrā laikā ir savs produkts. Mēs to labi pasniedzām, tas bija interesanti. Mēs arī analizējām, kur tie cilvēki uzzina. Numur viens bija no mutes mutē - cilvēki no cilvēkiem uzzināja. Otrs bija televīzija. Tolaik tie interneti un tamlīdzīgas lietas vēl nebija, bet gāja šitā uz augšu.
Latviešiem, acīmredzot, riteņbraukšana patīk, bet tie bija mauntinbaiki – tas arī bija kaut kas jauns, ritenis bija jānopērk.
Man ir pirmās bildes, kur cilvēki šortos brauc – mēs viņus tā kā par čaiņikiem saucām, salīdzinot ar sportistiem. Tad tas viss aizgāja – kurpes, formas, arī komandas veidojās. Viss iznāca tā, kā vajag.
Atskatoties uz to laiku sportā, kā treneris, sportists, menedžeris, pasākumu organizators, uzņēmējs... Vai ir varbūt viena lieta, uz kuru tagad atskatoties, gribētu vēl vairāk nofokusēties un attīstīt?
Jau pašā sākumā ieminējies – tā viena mērķa - velotreka mums nav. Man ir ļoti žēl. Līdz šim nebija arī futbola stadiona, vēl dažus gadus atpakaļ nebija arī vieglatlētikas arēnas. Tie jau tagad tā kā ir. Varbūt dzirdīgas ausis ieklausīsies, ka velotreki ir visā Eiropā, gandrīz visās vietās, bet mums nav. Ļoti žēl.
Skatoties mūsu sportistus elitē – Neilands, Skujiņš, Liepiņš, var teikt, ka mums viss ir kārtībā ar riteņbraukšanu, olimpiskajās spēlēs būs arī dāma. Sidnejas spēļu rekordu pārstāvniecības ziņā vēl nepārspēs, bet ejam uz to...
Jau minēju, ka riteņbraukšana latviešiem ir tāds labs sporta veids, kur izpausties. Taču treka trūkums – te nedaudz tā kā zūd pēctecība. Viena lieta ir atbraukt tikai sacensībās, bet otrs ir, kā basketbola vai hokeja vieta, kur ir spēles, visi sanāk kopā. Šosejā vai mauntinbaikos ir tā – nostājies, aizbrauc un "sveiki, Gauja!", neviena vairs nav.
Neapšaubāmi, ka būs grūti, jo ir vajadzīgi labi treneri. Treneris ir pats svarīgākais.
Protams, audzēkņi arī, bet, ja nebūs labs treneris, nekas nesanāks. Trekā var izaugt.
Parasti scenārijā balvai par mūža ieguldījumu var pielaidīgāk skatīties – ja parasti runātājam ir pusminūte vai minūte, tur var atļauties nedaudz vairāk pateikt. Vai runa jau ir salikta kādos rāmjos? Ko gribās pateikt, kas ir uz sirds?
Tagad neanalizēšu, ko teikšu. Es arī tā baigi neesmu domājis, bet pirmā lieta, ko gribētu pateikt, ir, ka viens jau neko nebūtu izdarījis. Protams, ģimene un vecāki - esmu paņēmis ļoti daudz. Pozitīvs varētu būt tas, ka braucu un kopā trenējos ar Dzintaru Lāci un Ringoldu Kalnenieku – tolaik lielākajiem riteņbraucējiem, pasaules čempioniem. Visās vietās, kur esmu bijis, esmu paņēmis no viņiem to labāko. Kad biju sportists, man tā likās. Kad jau biju treneris, man bija labi panākumi Murjāņos - sagatavojām daudzus pasaules čempionus. Tad domāju, kā tad tas ir, ka mēs braucām ar Dzintaru un Ringoldu.
Es kā mačalka biju uzsūcis visas tās labākās lietas un mēģināju ar mazu pārveidošanu to nodot saviem audzēkņiem.
Otrs bija tas, ka ne jau es paņēmu no dzimšanas kādu bērnu un uztrenēju viņu līdz pasaules čempionam. Ir cilvēki, kas to ir izdarījuši līdz zināmam līmenim, es tālāk novedu līdz galam.
Vienam pašam jau viss nav jāizdara. Ir svarīga vide...
Tieši tā. Treneri ir tie paši cilvēki. Ja viņi nebūtu nākuši, piedalījušies sacensībās, tad nekas nebūtu bijis. Acīmredzot, mūsu darbs bija labs, un viņi to ņēma pretī. Tā viss iznāca.
Finito pagaidām ir joks. Labs joks, tā kā vēl turpinām strādāt. Paldies par ieguldījumu Latvijas riteņbraukšanā un ne tikai – vispār Latvijas sportā kopumā!
Es ceru, ka jūs arī palīdzēsiet mums treku promotēt...
