Pilns šī termina nosaukums ir klimatiskā standarta norma. To noteikusi Apvienoto Nāciju Pasaules Meteoroloģijas organizācija.
Klimatiskā norma raksturo konkrētai vietai vai reģionam raksturīgu laikapstākļu kopumu jeb klimatu.
Klimatiskā norma ir meteoroloģisko vērtību vidējais rādītājs pēdējā pilnajā trīsdesmitgadē. Šobrīd spēkā ir klimatiskā norma, kas aprēķināta par laika posmu no 1991. gada līdz 2020. gadam. Nākamreiz klimatiskā norma tiks pārrēķinā 2031. gadā, kad spēkā stāsies jaunais normas periods no 2001. līdz 2030. gadam.
Šāds 30 gadu periods izvēlēts, jo tas ir pietiekami ilgs laika posms, kurš raksturo laikapstākļu kopumu, kas konkrētā reģionā valda, ietverot gan siltas, gan aukstas ziemas, vētras, sausumu periodus un plūdus izraisošas lietavas, visu iespējamo laikapstākļu spektru.
Tas arī ietver laika posmu, kurā pašreizējā sabiedrība un tautsaimniecības nozares ir radušas pie valdošā laikapstākļu kopuma.
Klimatiskā norma tiek izteikta gan vidējos rādītājos, gan kādu ekstrēmu laikapstākļu atkārtošanās biežumā.
Meteoroloģijā un klimatoloģijā tiek izmantoti vēl arī citi atskaites jeb references periodi. Latvijā mēdz izmantot arī ilggadējos vidējos rādītājus. Tie ir aprēķināti par ilgāku laika posmu nekā klimatiskā norma. Latvijā visaptverošus laikapstākļu novērojumus veic kopš 1924. gada, bet atsevišķās vietās Latvijā vēl senāk, piemēram, Rīgā kopš 1795. gada. Ilggadējās vidējās vērtības tiek aprēķinātas, ietverot visus pieejamos novērojumu datus kopš mērījumu uzsākšanas.
Vēl klimatoloģijā kā references periodu bieži izmanto 1961.–1990. gadu, lai labāk raksturotu izmaiņas, kas notikušas līdz šim.
