Tas ir stāsts, kurā parādīts, ka par smagām dzīves situācijām un dažādiem sarežģījumiem var runāt viegli. Un tā ir kā rokasgrāmata cilvēkiem, kuriem šķiet, ka dzīvi radikāli mainīt nav iespējams. Bet īstenībā to var izdarīt. Tā par Dailes teātrī gaidāmo izrādi “Trīs draugi” izsakās režisors Regnārs Vaivars.
Iestudējums ir balstīts uz viņa lugu, kura savukārt ir uzrakstīta, iedvesmojoties no pazīstamā vācu rakstnieka Ēriha Marijas Remarka romāna “Trīs draugi”. Kā vēsta darba nosaukums, tad tas ir stāsts par trim vīriem – Robertu, Gotfrīdu un Otto –, kurus saista tuva draudzība. Vaivars pauž, ka pirms pāris gadiem viņam radās ideja radīt stāstu par to, ka krīzes apstākļos vienīgais, uz ko cilvēki var paļauties, ir draugi.
“Es jebkurai valstij, jebkurai valdībai novēlu pēc iespējas vairāk šādus cilvēkus, jo viņi pavilks uz augšu ne tikai sevi, bet arī pašu valsti.
Pa šiem diviem gadiem mana tēze un pieņēmums ir ļoti apstiprinājies. Sāpīgi apstiprinājies. Tā aktualitāte ir krietni, krietni pavairojusies, salīdzinot ar to, kāda tā iecere bija sākot. Es nedomāju, ka tas tik sāpīgi kļūs,” atzīst režisors.
Vaivars savā lugā Remarka darbu ir pārveidojis, jo, kā pats atzīmē, starp labu prozu un labu dramaturģiju atšķirība ir liela. Iesākumā, dramatizējot romānu, režisors esot sapratis, ka nevarēs vācu rakstnieka darbu pasniegt tā, kā to vēlas, tāpēc izvēlējās romānu pārveidot, vienlaikus saglabājot oriģināldarba kodolu.
Viņš skaidro: “Es saglabāju fabulu. Vienā teikumā nosaucot:
Trīs vīrieši koķetē ar nāvi, līdz satiek meiteni, iemīlas viņā, un tad nāve sāk koķetēt ar viņiem.
Ir saglabāts darbības laiks – desmit gadi pēc Pirmā pasaules kara. Tātad 1928. gads. Vieta – Vācija. Nosacīti, bet tomēr. Nekas neliecina par to, ka tā nav Vācija.”
Izrāde demonstrēta jau vasarā, taču teātra pārstāvji to reizi nesauc par pirmizrādi, jo tikai pāris dienas pirms uzstāšanās uzzināja, ka iestudējumu klātienē varēs vērot skatītāji. Tāpēc izrāde vēl nebija pilnībā gatava, atzīst Vaivars, paužot, ka oficiālā pirmizrāde gaidāma sestdien, 2. oktobrī. Atšķirībā no vasarā demonstrētā, tagad dialogi starp personāžiem kļuvuši tiešāki un asāki, atzīmē režisors.
Viens no izrādes galvenajiem varoņiem ir Roberts Lokamps, kuru atveido Lauris Dzelzītis. Viņš atklāj, ka Remarka romāns “Trīs draugi” viņam ir ļoti tuvs. Šim vācu autoram attieksme pret dzīvi ir drūma un eksistenciāla, saka aktieris un atzīst, ka šī izrāde ir savijusies arī ar viņa dzīvi: “Konkrēti šo darbu es lasīju arodskolā, Cēsīs. Tur, Cīrulīšos, uz balkona pēdējās četras [lapaspuses] es lasīju kaut kādas pāris stundas. Jo es izlasīju pāris rindkopu, saprotu, kur tas iet. Gāju lejā, staigāju pa parku. Čaļi prasa – kas tev par lietu? Kas tev tur notiek? Es saku – jūs neko nesaprotat, lieciet man mierā! Staigāju, pīpēju. Atkal gāju augšā, atkal palasīju.”
Aktrise Ilze Ķuzule-Skrastiņa izrādē atveido Patrīciju Holmani, kura ir Roberta mīļotā. Neatkarīgi no sāpēm un slimības, kas jaunajai sievietei neliek mieru, viņa saviem draugiem iemāca rast spēku dzīvot, izbaudot katru mirkli. Par savu atveidoto personāžu Ķuzule-Skrastiņa atzīmē, ka tā jebkurai aktrisei ir skaista loma un tā ir jānovērtē. Savukārt par Vaivara lugu aktrise izsakās atzinīgi: “Viņš ir ļoti labi atradis līdzsvaru starp to, ko viņš ir iedevis šim materiālam,
tajā pašā laikā ar lielu pietāti un mīlestību pret pašu lielo autoru – Remarku. Šis ir gadījums, kad stāsts nav sabojāts.”
Aktrise skatītājiem novēl izbaudīt šo stāstu un aizdomāties, ko katram nozīmē mīlestība, draudzība, un saprast, kas ir laiks, kurā šobrīd dzīvojam.
