Sadaļas Sadaļas

Šņorbēniņi

Toms Treinis: Būt godīgam pret sevi un nākotnes skatītāju, kuru kaut kad ieraudzīsim

Šņorbēniņi

Elmārs Seņkovs: Mans moto teātrī - maksimāli riskēt

Režisore Māra Ķimele: Galēja izzināšana neeksistē

Teātris ir mans piedzīvojums. Saruna ar režisori Māru Ķimeli

“Es laikam tiešām izmantoju teātri tādai izzināšanai – gan pasaules, gan sevis, gan jēgas, gan dzīves likumu izzināšanai,” stāsta režisore Māra Ķimele, kura nesen Liepājas teātrī iestudējusi Ivana Viripajeva lugu “Saviļņojums”, bet Tallinas Pilsētas teātrī – Antona Čehova lugu “Tēvocis Vaņa”. Ķimele ironizē, ka viņai patīk sadarboties ar ģēnijiem – dramaturģijas klasiķiem, un arī aktieriem lomas šādos darbos ir ļoti svarīgas. “Visaugstākās klases aktieris tomēr ir tāds, kas spēj veidot tēlu, kas spēj iemiesoties citā cilvēkā,” saka režisore, piebilstot, ka, piemēram, dokumentālais teātris no aktiera tomēr prasa pilnīgi citu māku. Ar Māru Ķimeli Latvijas Radio 3 “Klasika” raidījumā “Šņorbēniņi” sarunājās Ieva Struka.

Ieva Struka: Iepriekšējā “Šņorbēniņu” sarunā jautāju režisoram Tomam Treinim, kurš ir iestudējis tikai dažas izrādes, par pēdām, kas paliek pēc trīs mēnešu intensīvas domāšanas par vienu tēmu. Gribēju pajautāt tev – kā cilvēkam, kurš savā mūžā pretēji Tomam ir iestudējis ļoti, ļoti daudz izrāžu – kādas pēdas no tēmām, ko risini savās izrādēs, paliek tevī?

Māra Ķimele: Zini, es tā ik pa brīdim pārdomāju to savu teātra mūžu un konstatēju, ka es laikam tiešām izmantoju teātri tādai izzināšanai – gan pasaules, gan sevis, gan jēgas, gan dzīves likumu izzināšanai. Visas šīs lugas, izrādes, aktieri – tas viss ir mans piedzīvojums. Un tas tādās kārtās klājas viens uz otra, jo teātris ir tik ārkārtīgi bagāts, un viņam nav robežu.

Teātri katrs var izmantot, kādām vajadzībām viņš grib, jo teātris tiešām ļauj sevi izmantot jebkā.

Un dod arī iespējas jebkā izmantot: no, kā saka, bezmaz vai pornogrāfijas un pašapmierināšanās, to skatoties, līdzi visaugstākajai garīgajai atklāsmei. No peļņas iespējām līdz pilnīgai askēzei, viņš pilnīgi jebko piedāvā, no pašapliecināšanās un kaut kādas slavas iegūšanas līdz pieticīga, čakla darbarūķa darbībai kalpojot. Un te es tā domāju: ko tad es no tā teātra paģēru? Tad es sapratu, ka izmantoju teātri savā labā, tas ir man tāds izzināšanas veids, jo teātris ir ļoti ekspresīva iekārta un sniedz ļoti daudz dažādas iedarbības uz to cilvēku, kurš ir teātrī – no visnežēlīgākajām ietekmēm līdz vislaimīgākajām. Tas ir ļoti plašs klāsts.

Vai tu esi uzzinājusi par sevi, piemēram, kaut ko tādu, ko tu negribi zināt?

Man laikam nav tāda slēpšanās. Man, paldies Dievam, ir mammas daba, esmu diezgan atvērts cilvēks. Man taisni gribas; es jau neko par sevi joprojām nezinu.

Esmu nonākusi pie secinājuma, ka, ja jau pastāv bezgalība, tātad izzināt nevar, līdz ar to tu vari būt visu laiku tikai tajā kustības stāvoklī. Galēja izzināšana neeksistē.

Vai var būt tā, ka tu kā režisors, kam tomēr ir jāiedvesmo un jāved līdzi ansamblis, teiksim, pusceļā saproti, ka tēma, par ko esi sākusi runāt, ir izsmelta vai tomēr tevi neinteresē? Ko dara režisors tai brīdī?

Kādreiz gadās, ka esi paņēmis lugu, kura faktiski ļoti ātri izsmeļas, viņa nedod vielu sarunai un nedod vielu emocijai vai domai. Jā, tad paliek garlaicīgi, un īpaši jau aktieriem tad paliek garlaicīgi – kad ir tādas seklas lomas, kuras tikai konstatē kaut kādu tipāžiņu. Un ko tad aktieris tur lai dara? Viņš nevar divarpus vai trīs, vai četras stundas demonstrēt kaut kādu tipāžu bez iekšējās attīstības un bez dažādām, teiksim, šī cilvēka šķautnēm. Ir tādas lugas, diemžēl diezgan daudz. Kādreiz uzķeries uz kaut kādu interesantu sižetu un domā – jā, to ir jāiestudē! – un tad darba laikā tu jūti, ka izsīkst. Nu neko – jāpapildina! Tādēļ jau arī aktieri ir radoši cilvēki, un tādēļ šodienas teātris vienmēr papildina ar savām šodienas lietām. Teātris, kas tagad ir aktuāls – dokumentālais, politiskais un sociālais –, vienmēr var pievienot klāt to, ko mēs zinām, un to, kas mums ir svarīgs. Lugas jau lielākoties ir tāda atvērta struktūra, tie ir tikai vārdi, kas mums ir jāiemieso. Un to iemiesošanu var veikt arī paplašināti, un lugas jēgu, protams, ir iespējams padziļināt, arī padarīt krāšņāku, emocionālāku, gudrāku. Bet tas nav patīkami. Man, protams, labāk patīk, kā es vienmēr ironizēju – sadarboties ar ģēnijiem.

Man patīk ģēniju sabiedrība: Šekspīrs, Čehovs, Ibsens vai Blaumanis, Rainis... Tā ir tiešām laime ar viņiem būt kopā.

Es domāju, ko es vēl varētu darīt savā režisora mūžā. Es jaunībā taisīju arī kaut kādu stilīgo vai moderno teātri, tiešām ļoti sen taisīju dokumentālo teātri, bet tad tas nebija modē, tas nekotējās un tad to vispār pat neievēroja. Mēs esam taisījuši izrādes gan par prostitūciju, gan par vardarbību ģimenē, gan pašu sacerētus tekstus un arī sociālas izrādes Valmierā.

Bet tagad man šķiet, ka varētu paspēlēt lugas, jo to vairs nedara, tas nav modē, un tas arī ir ļoti darbietilpīgi. Bet toties tas ir neprātīgi skaisti un bagāti.

Ieguvēji ir visi, es domāju, arī skatītāji un īpaši jau nu aktieri. Tāds īsts, visaugstākās klases aktieris tomēr ir tāds, kas spēj veidot tēlu, kas spēj iemiesoties citā cilvēkā. Un tādi aktieri Latvijā ir ļoti daudz katrā teātrī, bet viņiem iespēja to darīt ir absolūti niecīga, gandrīz nekāda, ja tu pāris reizes mūžā dabū šo, tad tu vari justies ļoti apmierināts! Patiesībā aktierim vajadzētu katrā sezonā būt vismaz vienam tādam nopietnam aktieruzdevumam, kurš pieprasa no viņa visaugstākā līmeņa spējas – tad aktieris arī attīstās. Jo man ļoti patīk dokumentālais teātris un tādas mūsdienu izrādes, kuras atsaucas uz šodienas aktualitātēm, bet no aktiera tas prasa pilnīgi citu māku. Tas prasa no aktiera spēju būt atraisītam, nekaunēties, brīvi kontaktēt ar publiku un būt arī tādam spējīgam sarunas vadītājam, un tā ir pavisam, pavisam cita joma. Bet aktieris kā amats tomēr ir kaut kas cits, un tā aktiera spēja vienlaicīgi ar savu dzīvi izdzīvot vēl otru paralēlo dzīvi un, kā es saku, dubultot laiku – tas ir kaut kas tik unikāls! Tur ir vēl veselas durvis teātrim, jo

teātris ļauj sevi lietot arī kā matērijas pārvarēšanas veidu. Tā arī ir joga!

Tā ir unikāla iespēja, citās profesijās tādas nav. Kaut gan es domāju, ka vispār jebkurā mākslā ir šī spēja iemiesoties, jo tad, kad gleznotājs glezno no dabas, teiksim, kā Sezāns, kurš vienu ainavu varēja gleznot mēnešiem ilgi – viņš tiešām saslēdzas tādā pakāpē ar vielisko pasauli.

Tu arī esi viena no tiem dažiem laimīgajiem režisoriem, kas savu skatītāju satika  izrādēs – tu iestudēji tātad gan Viripajeva lugu “Saviļņojums” Liepājas teātrī, gan lugu “Tēvocis Vaņa” Tallinas pilsētas teātrī – tas ir tavs ceturtais “Tēvocis Vaņa”. Vai tā ir kalpošana aktieriem, lai šiem konkrētajiem aktieriem būtu iespēja strādāt ar tādām lomām, par ko tu tikko arī runāji, vai tie ir režisora tādi kā estētiskie meklējumi, profesionālie meklējumi, kā pārvarēt šo laiku un telpu? Valmieras izrāde bija astoņdesmitajos gados. Ir pagājis ilgs laiks, un tu atkal ar to strādā. Kā atšķiras tā pieeja, ko tu atradi tagad?

Ar “Tēvoci Vaņu” un vispār ar šīm izcilajām lugām ir tā, ka es neesmu apmierināta ar rezultātu, tā es varētu teikt. Jeb arī es paliku kā Ļeņina piemineklis visu mūžu ar gaisā izstieptu roku. Paliek kaut kas tevī ne-gandarīts, jo tās lugas ir tik bagātas, un tu jūties tā, ka neesi viņu pārkodis, kaut kas palika nepiepildīts. Man šķiet, ka es vairāk “Tēvoci Vaņu” negribētu taisīt. Jo šie varianti ir ļoti atšķirīgi, un viņi atšķiras ar tēmu – kura tēma ir priekšplānā. Tad, kad es iestudēju Valmierā un man bija brīnišķīgās aktrises Dace Everss un Inese Ramute, man bija ļoti svarīga tā divu meiteņu tēma, jo es pati tāda biju un kaut kā nespēju uzvarēt esošo vidi. Tā bija emocionāla izrāde, un šodien man tas šķiet par viennozīmīgu jeb arī tā stilistika mani varbūt vairs tā neapmierina, grūti pateikt.

Un Jaunajā Rīgas teātrī izrāde bija veltīta lauku cilvēkiem. Mums Gundars Āboliņš noorganizēja speciālu braucienu, mēs braucām uz Lubānu, tikāmies ar reālu, dzīvu Jāni, un paldies viņam par to! Tā bija tāda man ļoti personiska tēma par lauku cilvēku absolūto atdevīgumu, kas Latvijā arī tā ir –

laukos joprojām ir tādi cilvēki, kuri ir gatavi atdod pēdējo, visu gādā, rūpējas, mīl un kuri sevi nez kādēļ ievieto tādā mazliet zemākā statusā un kalpo tur kādam pilsētas kungam,

kurš ir radinieks un kurš diemžēl paliek kaut kādā ziņā ētiskā un garīgā pārākumā. Kaut kas tur ir tik traģiski nepareizs savā būtībā.

Un šī reize Tallinā bija interesanta, jo tur tiešām pievienojas klāt arī tas, ko minēji – aktieri. Mani uzaicināja Elmo Niganens, pilsētas teātra mākslinieciskais vadītājs, viņš zvanīja man un teica (jo zina, ka es esmu režisors-pedagogs): man ir trīs jauni aktieri, viņi ienāk teātrī un es negribu, lai viņi piecus gadus nēsā paplātes, spēlē tur puisīšus un meitenītes un tiek pie kaut kāda īsta aktiera darba tikai, es nezinu, pēc septiņiem gadiem. Kas ir objektīvi, jo teātros tā bieži vien ir, ja nu kāds speciāli nerūpējas par to. Un tad mēs gudrojām, ko gan varētu iestudēt tādu, kas viņiem dod šo iespēju un kas būtu klasika. Kaut kā izkristalizējās šis variants, bet mazliet saīsinātā veidā, jo jau bija Covid, līdz ar to es iestudēju “Tēvoci Vaņu” tādā samazinātā sastāvā. Tas bija ļoti interesanti, un jauniešiem tiešām tas arī noderēja. Es biju priecīga par to, ko viņi izdarīja, pa īstam priecīga. Ceru, ka viņiem ies līdzi šīs lomas, šī iespēja uzreiz sastapties ar tāda līmeņa dramaturģiju.

Un pēdējā izrāde bija paradoksālāka un smieklīgāka, un man pat mazliet pietrūka no dažiem aktieriem spēja iet tādā paradoksālākā spēles veidā, jo Čehovs taču... Visi visu laiku min mīklu, jo viņš nemitīgi raksta pie savām lugām – komēdija. Neviens nevar saprast, kas tā par komēdiju, un man liekas, ka es beidzot sapratu, kas tur ir komisks. Tur tas vienlaicīgums, ka tiek spēlēta tāda it kā nelaimīga dzīve un vienlaicīgi tur ir atsvešinājums un skats no malas, cik mēs esam absurdi un pat smieklīgi, un kā mēs iekrītam paši savās lamatās. Pirmoreiz man “pieleca”, ka tā bija katra cilvēka paša izvēle, gan Serebrjakovs pats apprecēja jaunu meiteni, būdams jau gados, un tagad tas, kas ar viņu notiek, ir tikai sekas. Un tā meitene – neviens viņu ar varu nepiespieda precēties, tā bija viņas izvēle. Labi, viņa nesaprata, ko dara, bet tā bija viņas pašas izvēle. Jo ir jau gadījumi, mēs zinām, tas ir cits stāsts – kad ļoti jauna sieviete nogrābj kādu bagātu veci, tīšām ievilina viņu un apprec, lai būtu labā situācijā. Šis nav tas stāsts. Šeit meitene bija iemīlējusies, jo viņš bija slavens un mirdzošs, bet tik un tā viņai tās sekas tagad ir jāstrebj. Un Vaņa arī – viņam jau arī neviens nelika kalpot Serebrjakovam, viņš pats viņu idealizēja. Un tādēļ tur ļoti interesanti sanāk, kad tā paskatās no šī aspekta. Tā bija pilnīgi citādāka izrāde nekā iepriekšējās, un protams, ka pirmā izrāde ir ļoti mīļa un skaista, bet viņa ir... Nu, tā teātra estētika ir kaut kā sevi izsmēlusi, tā es gribētu teikt.

Viena no šībrīža aktualitātēm ir Alvja Hermaņa publicētie septiņi baušļi, kas tiek publiskoti kā visa teātra baušļi. Vai tev ir savi baušļi?

Tādi iecementēti – nav.

Pirmkārt, es domāju, ka teātris ir komandas darbs.

Es esmu nodzīvojusi lielāko daļu sava mūža Padomju Savienībā, un tur režisors vienmēr bija tāds despotiskais līderis. Mans meistars Anatolijs Efross tāds nebija, un viņš arī aizgāja ar sirdi – viņu arī praktiski noslepkavoja. Es mācījos Maskavas teātra institūtā, toreiz tas bija lielākais teātra institūts Padomju Savienībā, un es vispār brīnos, kā es tur tiku iekšā, es biju pilnīgi jauniņa meitenīte. Tas tā jocīgi bija patiesībā, kaut kā laimējās. Un man bija tik labs skolotājs – tas arī ir brīnums. Viņš arī strādāja ar sirdi, bet viņš bija augsta līmeņa profesionālis, un man šķiet svarīgs šis savienojums.

Racionāla izrāžu “izrēķināšana” man ir sveša. Es saprotu, ka tas ir izdevīgi un arī ienesīgi, bet man tā ir sveša. Man nepatīk arī “pļeckāšanās”, kaut kāda siekalošanās.

Man šķiet, ka jābūt profesionalitātei savienojumā ar redzēšanu – citu cilvēku redzēšanu. Man neliekas, ka teātri vajag izmantot tikai savai slavai vai savai peļņai.

Bet, runājot par manifestu, es absolūti pievienojos, man šķiet, ka viņš ir pilnīgi pareizs. Un tagad jau gan Bogomolovs Maskavā pasludināja to savu garo manifestu kaut kad janvārī, tad no slavenajiem režisoriem Jans Fabrs, man liekas, ka vēl daudz agrāk par to sāka runāt.

Bez šaubām, ka mākslinieki visā pasaulē vienmēr cīnīsies par savām tiesībām būt brīviem, izpaust savu viedokli – arī kaut kādu galēju viedokli.

Protams, ka tik un tā ir arī robežas, tādēļ, ka vienmēr atradīsies kāds, kas slavēs Hitleru un Staļinu – un to arī var “pabāzt” zem šī brīvības saukļa, līdz ar to tā ir tāda demagoģijas iespēja. Tas nav nemaz tik vienkārši. Jebkurā gadījumā – ja tā dzima Jaunais Rīgas teātris, man liekas, ka tas ir labs karogs.

Tikai, teiksim, runājot par Bogomolovu, viņš tur stāsta, ka nedrīkst iznīcināt dabīgumu, nedrīkst iznīcināt jūtīgumu un mīlestību, bet viņa izrādes, man liekas, ir no nedabīgākajām, kādas vien ir iespējamas. Un tas ir šausmīgi interesanti. Tāpat arī Jaunajā Rīgas teātrī – Alvis jau ir despotisks cilvēks. Es domāju – pamēģina tur tajā teātrī kāds kaut ko muldēt par viņu! Tam būs tādas ne pārāk patīkamas sekas. Bet laikam tā ir, ka mēs kā ideālisti vai teorētiķi atraujamies paši no sevis – tā tas ir, tādi mēs esam, jo pašam sevi laikam diezgan grūti ieraudzīt.

 

Pilnu interviju klausieties Latvijas Radio 3 “Klasika” raidījumā “Šņorbēniņi”.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt