Meikšāna jaunāko veikumu mājās jau var novērtēt uz Latvijas Nacionālās operas skatuves – operā-lekcijā „,Mihails un Mihails spēlē šahu”. Jaunā komponista Kristapa Pētersona un libretista Sergeja Timofejeva muzikāli avangardisko darbu par šaha spēles neparastās popularitātes fenomenu aukstā kara laikā Meikšāns izvēlējies veidot multimediālas lekcijas formā.
„Teātrī parādās interesanta tendence - tas var kļūt daudz informatīvāks pretstatā liriskai mākslas formai. Māksla var kļūt par zināšanas sniedzošu pasākumu. Tāpēc arī tā lekcija kā forma. Tiem, kas neorientējas šaha vēsturē un spēlē, izrāde būs iespēja apjaust šīs 60.gadu šaha ažiotāžas apmērus. Tā būs iespēja uzzināt, ka Mihails Tāls bija cilvēks, kas apgrieza kājām gaisā šaha pasauli ar vienu spēli, vienu vienīgu gājienu, kas patiesībā bija noblefots gājiens. Un pretinieks „uzkārās”, nespējot gājienu izskaitļot. Bet Tāls sēž un smejas,” teic režisors.
Savukārt tiem, kas saprot šahu un paši to spēlē, spēle būs kā trešā vai pat otrā un pirmā plāna lomā.
Ja seko līdzi šīs unikālās šaha partijas gājieniem, var pat ignorēt lekciju, mūziku un tekstus, jo šahs pats ir māksla, ko baudīt,” piebilst Meikšāns.
Režisors velk paralēles starp mūsdienu hokeja fenomenu Latvijā un 60.gadu šaha popularitāti Padomju Savienībā. Šahisti pat esot īpaši trenējušies, piemēram, spēlējuši pie ieslēgta skaļa radioaparāta, lai īstās spēles auditorijas radītajā troksnī nezaudētu koncentrēšanās spējas.
Man gan šķiet, ka šahs 60. gados raisīja lielāku ažiotāžu nekā hokejs tagad. Absolūti mierīga spēle, nekādas vardarbības, neviens nekaujas. Divi klusi, mierīgi, nosvērti cilvēki liek tās figūriņas, bet pūlis auro un ārdās: „Ko tu dari! Tu ziedo zirgu, trakais!”.”
Konkordijas Starptautiskās universitātes absolventa, diplomēta un praktizējoša ekonomista un biznesa cilvēka Viestura Meikšāna nonākšana teātra pasaulē pirmajā mirklī varētu šķist neloģiska. Pats režisors skaidro:
Strādājot biznesa vidē, es meklēju pielāgošanās veidu, lai būtu komfortabli un jēgpilni. Neatradu. Jēgas jautājums man bija tik būtisks, ka es nevarēju pārdot krāsas naudas dēļ. Jēga bija tik smaga un spiedīga, ka nācās pieņemt lēmumu, lai sevi nenodotu.”
Paņēmis pusgada pauzi, Meikšāns sāka apjaust, ko patiesībā vēlas. Daudz lasījis. Strādāt bibliotēkā? Nē. Režija? Jā, jo tā iet roku rokā ar literatūru. Veiksmīgas sakritības rezultātā Meikšāns tika uzņemts Pētera Krilova aktieru kursā, un ķēdīte aizgājusi.
Pirmie divi kursa gadi bija pilnīga anarhija – pa logiem ārā metām gultas, ar Mārtiņu Meieru taisījām visādus Siāmas dvīņu ārprātus, mētājām zivis. Neierobežotības kalngals, apoteoze.”
Meikšāna daiļrade attīstījās ļoti strauji, jaunais režisors ātri tika pamanīts un novērtēts ar teātra balvām. Meikšāna rokrakstu spilgti raksturo Valmieras drāmas teātra izrāde „Plūdi un Straumēni Saulgriežu skaņās”, kas novērtēta ar vairākām balvām ne tikai Latvijā, bet arī Lietuvā un Krievijā.
„Mēs ar Reini Suhanovu uzķērām kādu stīgu. Mūsu rokraksts ir netradicionāls, nedaudz alternatīvs. „Straumēnos” latviešu mentalitātes jautājums ir nedaudz ar citu skatījumu, bet saglabāts godīgums un cieņa, un tur veidojas ļoti pareizs mikslis, kas padarīja izrādi par notikumu. Lielākais prieks, ka tā turpina dzīvot un ka tā ir bijusi impulss daudzām citām jaunām lietām.”
Atbildes uz jautājumu, kāpēc režija, ne bizness vai medicīna (Meikšāns nāk no mediķu ģimenes), režisors atradis jau pirmajos Latvijas Kultūras akadēmijas studiju gados.
Tas ir neierobežots prieks, to ļoti konkrēti sev esmu definējis. Esmu pievērsies mākslas jomai, atnākot no ekonomiskas un biznesa pasaules, tas „lauziens” bija straujš un pēkšņs. Prieks, ko es ieguvu, radoši izpaužoties, uz tā es „uzsēdos” kā uz narkotikas. Radošuma prieks ir galvenais faktors, kāpēc es ar to nodarbojos un barojos. Un negrasos pamest šo jomu,” uzsver Meikšāns.
Režisors min arī kādu brīnišķīgu mākslas pasaules paradoksu - profesionalitāte saistās ar sirsnību.
„Jo cilvēcīgāks, sirsnīgāks un brīvāks būsi savā darbā, jo vieglāk būs kādu pārliecināt. Jo sirsnīgāka sarunas forma un veids ar cilvēku, jo lielāka būs viņu uzmanība un atrvērtākām acīm viņi skatīsies uz tevi. Tas ir vienīgais vārdiņš, kas jāatrod šajā mācīšanās procesā, ko sauc par režijas apguvi. Viss pārējais ir tehnika, intuīcija, sajūtas, telpa. Bet to sirsnību nevar iemācīt un to neiemāca,” uzskata Meikšāns.
Latvijas teātrus kopumā Meikšāns sauc par ļoti daudzveidīgiem:
Latvijā katrs teātris ir citādāks. Arī aktieri – katra teātra aktieriem ir izveidojies savs spēles veids. Var apbrīnot daudzveidību, kas ir mazajā Latvijā. Mēs varam svinēt daudzveidību un dažādību.”
Viss plūst un mainās, un pārmaiņu process režisoram ir patīkams. Nav šaubu - pārmaiņas skars arī pašu režisoru un, iespējams, viņa rokrakstu, jo viņam patīk „visu kaut ko izmēģināt".
Ļoti labprāt uztaisītu kādu filmu. Uzrakstītu kādu literāru darbu. Varbūt kādu gleznu uzgleznotu. Gribu izgaršot daudzveidību,” uzsver Meikšāns.
