Šķietami askētiskā skatuve, kur aizplīvurotas smalkos audeklos pie griestiem iekārtas iespaidīgā izmēra kristāla lustras, ir uzburtais Antona Čehova “Ķiršu dārzs”. Uz šāda fona no skatuves dzīlēm uznirst Liepājas teātra aktieri, kuru ietērps un grims jau ir smalks vēstījums pats par sevi, tie ir rēgu sonātes tēli un reāli lugas varoņi.
“Viņi līdīs ārā mums rēgaini, nāks no putekļiem. Tādi caur greizajiem spoguļiem skatīti. Viņi vēlreiz mēģinās ķiršu dārzā satikties. Ieklīdīs arī kāds tēls no citām Čehova lugām. Nāks ārā viss kultūras slānis, kas ir veidojis mani, aktierus. Varēs sajust Mihailu Barišņikovu, Vladimiru Visocki, Knutu Skujenieku,” skaidro Lūriņa.
Aktrisei un režisorei Ditai Lūriņai tas ir pirmais iestudējums, kas tapis Liepājas teātrī. Gluži kā daudziem, kuri reiz mūžā ir dzirdējuši, redzējuši vai ko zinājuši par slaveno A. Čehova lugu “Ķiršu dārzs”, arī Ditai Lūriņai bijis savs priekšstats, kas robežojies ar sajūtām, ka par Čehovu nezina neko.
Režisore gan neslēpa cerību, ka izdosies skatītājam ļaut sajust, kāpēc Čehovs savas lugas sauc par komēdijām.
“Tas ir ļoti īpašs skatījums uz cilvēkiem, un tā nav salona komēdija. Es daudz ko sapratu, klausoties Dmitrija Bikova lekcijas par Čehovu un “Ķiršu dārzu”. Viņš sacīja ko būtisku, ka mēs nedrīkstam aizmirst par to, ka Čehovs bija ārsts. Viņa melnais humors un skatījums uz pasauli, kas vienalga ir mīlestības pilns – tā ir viena no atslēgām, ko paņemt tad, kad gribas slēgt tās aizslēgtās atslēgas, kas saucas “Čehovs”. Bija daudz tādu atslēdziņu, ko es atradu. Viena no tām ir fakts, ka Čehovs bija absurda drāmas pamatlicējs,” klāsta Lūriņa.
Viens no ķiršu dārza rēgiem ir Liepājas teātra aktieris Sandis Pēcis, kurš atveido Jermolaju Aleksejeviču Lopahinu.
“Es domāju, ka esam izvilkuši skaistās un mūžīgās tēmas, par ko runājis Čehovs un kas mūs pašus ir kustinājis, sāpinājis un beigās priecējis,” uzskata Sandis Pēcis.
“Ķiršu dārzs” – tas ir stāsts par aizejošo laikmetu un neizbēgamo progresu; par zudušo paaudzi – muižniekiem un viņu dzīvesveidu, kas varētu būt ideālā harmonija starp materiālo pasauli un garu, tradīcijām un attīstību, dabu un cilvēku. Un tomēr izrādās utopija, no kuras tik grūti atvadīties.
