Pārmijas

Par koncertprogrammu "Capriccio!" stāsta Ilze Kundziņa un Mārcis Kuplais

Pārmijas

"Trio Fabel" koncertprogramma "Mūzika laika galam" - aktuāla, ar pievienoto vērtību

Režisors Mārtiņš Eihe: Mēs šeit ne par vienu neņirgājamies

Rotaļas ar Jūdu. Režisora Mārtiņa Eihes šovs uz Dailes teātra skatuves

"Viens no galvenajiem aspektiem ir tas, kas mēs šeit ne par vienu neņirgājamies. Nevienu nepadarām labāku vai ļaunāku. Mēs vienkārši rotaļājamies ar faktiem, kas ir mūsu rīcībā. Un atļaujamies rotaļāties ar to interpretācijām," par Stīvena Adlija Girga provokatīvās lugas "Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu" iestudējumu, kas nule piedzīvojis pirmizrādi Dailes teātrī, saka režisors Mārtiņš Eihe.

Liene Jakovļeva: Pirmizrāde ir jau notikusi, pirms tam bija arī pilna zāle publikas ģenerālmēģinājumā. Izrāde ir provokatīva. Luga ir provokatīva. Kādas ir pirmās atsauksmes no skatītājiem – pārsteidzošas, noliedzošas, pozitīvas?

Mārtiņš Eihe: Man pašam tur nekas dikti provokatīvs neliekas, man tā šķiet normāla luga. Jā, izrādē parādās varbūt bieži neskarti jautājumi par mūsu dažādību un to, ka mēs kādu cilvēku uzceļam uz pjedestāla, bieži vien nepaskatoties, kas viņam ir otrā pusē.

Tomēr šeit uz pjedestāla neceļam gluži cilvēkus, bet ikoniskus tēlus – Bībeles un vēstures leģendas, kuras lielai sabiedrības daļai ir svētas un neaizskaramas.

Jā, bet viņi visi ir bijuši cilvēki! Izņemot varbūt Sātanu, kurš pirms tam bijis eņģelis. Bet pilnīgi visi pārējie, ieskaitot Jēzu Kristu, ir bijuši cilvēki. Viņi pieņēmuši lēmumus, kas pēc tam tiem kaut kādā veidā atspēlējušies tālākajā dzīvē. Tā ir vēl viena lieta, ko

visi varam redzēt savā ikdienā – kā mēs kanonizējam, kā mēs padarām kādu par svēto un tad vairs neredzam neko citu, ko viņš dara – jo viss, ko viņš dara, taču ir labs: mēs pazaudējam veselīgo skatījumu uz cilvēku un pārstājam pozitīvā nozīmē kritizēt viņa darbības, kuras nav foršas.

Gala rezultātā mēs to varam redzēt kaut vai vēlēšanās, kur partijas, kuras izdarīja nepareizas izvēles, palikušas aiz svītras. Vienlaikus otrā pusē kaut kādā ziņā parādījušās tādas partijas, kuras šobrīd ieceltas svēto kārtā.

Kā luga nonāca tavās rokās?

Tas bija teātra piedāvājums: kad runājām ar Viesturu Kairišu, bija diezgan skaidrs, ka brīdī, kad pie viņa nonākusi šī luga, Viestura izvēle bijusi diezgan skaidra – piedāvāt  to man, ņemot vērā to, ko esmu darījis iepriekš un ko viņš ir no tā redzējis. Tādā ziņā Viesturs, Juris Žagars un Matīss Gricmanis trāpījuši diezgan precīzi, ka tāds materiāls man ir interesants – man ir interesanti ar to strādāt, un man liekas, ka tas ir tāds veiksmīgs salikums, kurā viss kopā sastājies.

Esi redzējis arī kādu iestudējumu citviet pasaulē?

Tikai video variantā. Noskatījāmies vairākas izrādes – pārsvarā visas spēlētas mazā vai vidējā formā, ar diviem trim izņēmumiem  Amerikā un Londonā – tur ir drusku lielākas telpas. Tiesvedības procesa luga – amerikāņiem tas ir diezgan pazīstams princips, ko redzam arī filmās un seriālos. Mums tas ir mazliet svešādāks žanrs, kur bišķi bija jāpiepūlas – saprast, kā tos milzīgos teksta blāķus aiznest līdz skatītājiem. Lai tas nepaliek pārāk vienveidīgi.

Tu minēji formu. Šī ir tava debija uz Dailes teātra lielās skatuves, kas teju kļuvusi par leģendāru biedu. Bet skatoties šo iestudējumu, vispār aizmirstas, ka tā ir lielā skatuve, kuru daudzi režisori mēģina apdzīvot – citiem izdodas, citiem neizdodas. Šajā ziņā tev bija jācīnās un jāpārkāpj sev pāri, vai arī sadarbībā ar kolēģiem viss izdevās uzreiz? 

Mums bija diezgan traki tas, ka uz skatuves reāli tikām tikai pēdējās septiņas dienas. Pirms tam bijām vienu vai divas reizes svešās dekorācijās – vienkārši paskatīties, kā tas izskatās. Ļoti lielu laiku veltījām pārbūvēm, lai saprastu, kā tās darbojas, uz kuru pusi kuru dzelzi stumt. Man liekas, vēl pirmizrādes rītā kādu lietu noņēmām nost, lai atvieglotu procesu.

Izrāde “Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu”

Bez tam visu laiku ir kameras klātbūtne.

Tur džeki ir gana profesionāli – var diezgan precīzi ar viņiem vienoties par uzdevumu. Bet par to skatuvi...

Nekad neesmu rāvies uz lielo skatuvi, man pašam personīgi interesantāk ir taisīt intīmas un maziņas izrādes, kurās skatītāju varam "novest un mocīt" – protams, pozitīvā nozīmē. (smejas)

Kur nav tik daudz jādomā par visu lielo kopējo bildi, bet vari daudz, daudz vairāk domāt par pavisam mazām niansēm, ar kurām spēlēties. Šeit to varēja saglabāt, pateicoties ekrānam un kamerām. Gandrīz pirms divdesmit gadiem Liepājā taisīju izrādi, kurā mums bija diezgan daudz video – bet tā bija pilnīgi cita tehnoloģija. Ar šodienas tehnoloģijām bija ļoti forša sajūta. Ja līdz šim varēji aizbraukt uz Vāciju un redzēt viņu tehniskās iespējas, ko viņi dara gadu desmitiem, tad šobrīd Dailē ir visas tās pašas iespējas, kas jau ir citur. Juris Žagars piedāvāja vēl pavisam trakas tehnoloģijas, kuras mums nebija laika adaptēt, bet kuras noteikti kādam noderēs nākotnē. Un man liekas, ka nav jābaidās no tā, ka teātris aiz tām pazudīs.

Izrāde “Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu”

Vai Latvijas teātra skatītājs ir atvērts provokācijām? Kaut arī tu saki, ka provokāciju šajā izrādē nav, domāju, ka tāds puritāniskāks skatītājs varbūt atradīs daudz ko, kam pretoties. Vai lielie valsts teātri un to skatītāji ir gatavi daudz kam?

Jā un nē. Pagaidām bijušas divas izrādes – paskatīsimies, kā ies mazliet vēlāk. Bet es domāju, ka jā. Jo izrādes, ko līdz šim esmu taisījis Dailē – gan "Ugunsgrēkus", gan "Eņģeļus Amerikā" – jau arī nav nekādas vieglās ludziņas, un tām abām bija diezgan ilgs mūžs. Līdz ar to tas nozīmē, ka skatītājs ir gatavs skatīties.

Man šķiet, lielākā problēma ir tā, ka mums joprojām nav nevienas latviešu lugas ar neliterāru latviešu valodu – vēl joprojām esam diezgan dziļā literārās valodas gūstā.

Droši vien, ka tam jābūt ļoti labam darbam tīri aliterārā ziņā, lai varētu izmantot neliterāro latviešu sarunvalodu. Tam, iespējams, liela daļa valsts teātra publikas vēl nebūtu gatava. Bet šajā gadījumā esam valodu pat ļoti mīkstinājuši.

Tas atkarīgs arī no tulkojuma. Vai arī paši no sevis kaut ko esat likuši klāt? 

Ja runājam par nenormēto leksiku, ir ļoti grūti, jo latviešiem jau tās īsti nav. Strādājot pie Makdonas Valmierā, uz sienas mums bija speciāli uzrakstīti senie latviešu lamuvārdi. Kāpēc lamāties krievu vai angļu valodā? Speciāli tos meklējām, un bija diezgan garš saraksts. Bija diezgan komiski noskatīties uz to, ka aktieri no sākuma vispār nesaprata, kā tos vārdus lietot. Beigās tos atkal dabūjām dzīvus.

No sociālpolitiskā aspekta mums ir nepieciešama ļoti spēcīga laikmetīga luga par visu nebūšanu, kas pastāv mūsu ikdienā, lai mēs beidzot noliegtu, ka esam tikai un vienīgi Blaumani, Raini un Aspaziju lasoša tauta.

Izrāde “Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu”

Bet kā ir ar taviem kolēģiem aktieriem – vai viņi visi bija uzreiz gatavi šim materiālam? Reizēm izrāžu gatavošanas procesā tiek piesaistīti cilvēki no malas, piemēram, psihoterapeiti. Vai šajā gadījumā jums varbūt bija baznīcas pārstāvis? 

Jā, bija – priesteris Jānis Priede. Mums bija diezgan gara lekcija – viņš bija izlasījis lugu, kopā vienreiz par to izrunājāmies, un pēc tam Jānis mums atsūtīja labus un precizējošus komentārus. Tiešā veidā lugā to nekur nevar redzēt, bet mums pašiem skaidrībai tas deva diezgan daudz.

Ja kaut mazliet ir nojausma par to, kas rakstīts Bībelē, par to, kas noticis vēsturē – tur  visam var brīnišķīgi sekot, vilkt pavedienus un būvēt pašam savu ainavu.

Man liekas, ka

viens no galvenajiem aspektiem ir tas, kas mēs šeit ne par vienu neņirgājamies. Nevienu nepadarām labāku vai ļaunāku. Mēs vienkārši rotaļājamies ar faktiem, kas ir mūsu rīcībā. Un atļaujamies rotaļāties ar to interpretācijām.

Izrāde “Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu”

Dailes teātra mājaslapā pie šīs izrādes ir diezgan pamatīga atkāpe ar brīdinājumiem. Vai šie brīdinājumi, kur ir teikts, ka lugā smejas par nāvi, vardarbību, pašnāvību un runā asprātīgas replikas, kurās daži varētu saklausīt homofobiju un tamlīdzīgi, ir Dailes teātra pienesums, vai arī tā ir jau pievienotā vērtība pašai lugai?

Nē, lugai tās nebija, tas ir tīri no teātra puses. Kādā mēģinājumā smējāmies, ka cilvēks jābrīdina. Jo mana pieredze ar tiem pašiem "Eņģeļiem Amerikā" bija tāda, ka Ziemassvētkos uz šo izrādi sanāca kaudze ar kundzēm gados, kuras vēlējās skatīties Ziemassvētku izrādi. Bet izrāde ir par Ņujorkas mormoņiem un ebrejiem, kuri visi ir homoseksuāļi. Un tad viņām bija diezgan liels šoks. 

Izrādē skan daudz mūzikas. Tas arī ir jau iekodēts lugā vai kopīgi ar Juri Vaivodu domāts un darīts?

Kopīgi. Dziesmas izvēlējos diezgan autoritatīvi – tādā nozīmē, ka tās nāca no lugas stāsta, kaut kādā ziņā izrietot no katra tēla un izpildītāju būtības, lai varam pie visa teksta blāķa mazliet atpūsties. Kā jau šovos: uztaisām muzikālo pauzīti. Mēs to darām gandrīz tikpat burtiski, bet izvēlamies tēmai atbilstošu mūziku. 

Izrāde “Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu”

Skatoties šo izrādi, liekas – šis varētu būt tas ābolītis, kas varētu uz teātri atvilināt jauniešus. 

Nezinu, ko mēs uztveram kā jauniešus. Pēc Eiropas Savienības regulas – tie ir ļaudis līdz 35 gadiem. Zinām, ka pazaudētā paaudze ir no 16 līdz 25, 27 gadiem, kad viņi beidz skolas, augstskolas un piedzemdē pirmos bērnus, kas mūsdienās gan ir pārvirzījies, un tad viņi atgriežas teātrī. Šajā gadījumā tas ir Pamelas [Butānes] un Rūtas Kuplās nopelns – ka mēs vizuāli mēģinām domāt šodienīgi. Tas nav jautājums par jauniem vai veciem cilvēkiem, tas ir par to, vai tev patīk šodienīgi, vai tev patīk mazliet retro, vai vēl kaut kāds. Jā, domāju, ka jauniem cilvēkiem arī tas varētu būt interesanti.

Vai vairākkārt lugas tekstā piesauktais leļļu teātris ir tavs pienesums?

Es teiktu – atnāciet uz Leļļu teātri un paskatieties, mums tur ir virkne labu izrāžu. (smejas) Nē, nē, tas ir lugas teksts, un man pietika spēka to neizsvītrot, esot Leļļu teātra direktoram. 

Bet dažas aktualitātes – kā Putina vai Mariupoles pieminēšana? 

Jā, tās mēs ielabojām. Luga uzrakstīta 2005. gadā, līdz ar to ielikām lietas, kas šodien aktuālākas. 

Kas šobrīd ir pievilcīgs un aktuāls Leļļu teātrī?

Tikko iznāca izrāde bērniem par Brālīti trusīti. Vēl joprojām spēlējam Latviešu biedrības namā, kur būsim līdz pat šīs sezonas beigām, bet ļoti ceram, ka nākošās sezonas sākumā atgriezīsimies Leļļu teātrī. Šobrīd remonts norisinās pēc grafika.

Šodien arī pieņēmām gala lēmumu – visi teātra režisori piedalīsies leļļu kabarē iestudējumā. Bez morāles ar lellēm, tā laikam tas saucas – politiski un erotiski nekorekts šovs, kurā mēģināsim saprast, kā lelles var darboties pilnīgi savādākā ampluā.

Lelles, kuras jau bijušas izrādēs, tagad pārtaps par mazliet savādākām lellēm, un visa kopsummā mēģināsim uztaisīt vieglu politisku kabarē.

Mārtiņš Eihe

Mazliet provokācijas arī Leļļu teātrī?

Viens ir provokācija. Bet kabarē kā leļļu teātra sastāvdaļa jeb leļļu teātris kā daļa no kabarē bijis diezgan sen. Lai pie tā plašā piedāvājuma, kas šobrīd ir visur apkārt, pieaugušo skatītāju dabūtu iekšā Leļļu teātrī, mums vajag kaut ko tādu. Mūsu galvenais uzdevums, protams, ir bērni un jaunieši – esam vienīgais profesionālais, valsts finansētais teātris, kurš strādā ar šo auditoriju, bet aktieriem ir ļoti nepieciešama arī savādāka auditorija, lai varam attīstīties, augt un nepazaudēt to skatītāju, kurš izaug. Šobrīd, veidojot repertuāru, domājam arī par "Skolas somas" izrādēm, kas vairāk būtu paredzētas divpadsmit, četrpadsmit gadu veciem pusaudžiem, kuri vairs nav bērni, bet vēl pavisam pieauguši arī nē – lai šie cilvēki nepazūd.

Domāju, ka no jaunā gada atvērsim arī savu studiju jauniešiem, kurā būs gan aktiermeistarība, gan leļļu meistarība, gan runa. Pasniedzēji būs mūsu teātra darbinieki, lai arī tādā veidā mazliet dziļāk iepazīstinātu skatītājus ar to, kas ir leļļu teātris.

Jo ļoti daudz kur vairs nerunā par leļļu vai objektu teātri, bet gan vizuālo teātri. Šai ziņā mums jākļūst atvērtākiem bērniem un jauniešiem: nevis tikai aicināt uz izrādēm, bet kādā veidā piedāvāt – lūdzu, te jūs varat pamēģināt, pataustīt, padarīt, lai saprastu, ka nav tā, ka mēs līdz sešu gadu vecumam spēlējamies ar lellītēm un pēc tam tie ir dīvaini pieaugušie, kas turpina spēlēties ar tām.

Un ar atvērtām sirdīm jāiet arī uz "Pusnakts šovu ar Jūdu Iskariotu". No kāda vecuma drīkst to apmeklēt? 

Manai meitai ir trīspadsmit – viņa un vēl virkne jauniešu līdz 25 gadiem to uztver kā vēstures stundu, jo ļoti daudzi nemaz nezina, kas ir Poncija Pilāts. Viņiem nav priekšstata. Viņi ir atvērti. Ja ir forši vecāki, kuri gatavi runāt par šīm tēmām un skaidrot, tad – jā, var nākt. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti