Jaunais režijas vilnis
Teātra zinātniece, zinātņu doktore Ieva Rodiņa ir vairāku rakstu autore monogrāfijā “Neatkarības laika teātris. Parādības un personības gadsimtu mijā un 21.gadsimtā”. Viņas redzeslokā jaunais režijas vilnis un režijas personības. Lai arī pētījuma uzmanības centrā 21. gadsimta procesi, iznāk arī atskatīties.
“Sākot pētīt to režijas paaudzi, kas Latvijas teātra jaunākajā vēsturē nosaukta par tā dēvēto jauno režijas vilni, kur šobrīd pieder elitē esošie režisori kā Elmārs Seņkovs, Valters Sīlis, un pētot to, ko mēs saucam par postdramatisko teātri vai tā transformācijām, mēs nonācām pie secinājuma, ka tam, kas notiek šobrīd, saknes aug pagājušā gadsimta nogalē. Tādēļ viena no nodaļām, ko es uzrakstīju, bija par pāreju no postmodernā uz postdramatisko teātri jeb par pāreju no tās režijas paaudzes, kas sāk strādāt ar jauniem estētiskiem meklējumiem un jaunu programmu 20. gadsimta 90. gados (Dž. Dž. Džilindžers, Gatis Šmits, Viesturs Kairišs), pēc tam jau pārejot uz gadsimtu miju (Mārtiņš Eihe, Andrejs Jarovojs, Gaļina Poliščuka), pēc tam uz 2000. gadu sākumu (Viesturs Meikšāns, Inese Mičule), un tad uz šo – slavas zenītā esošo jauno režijas vilni. Līdz ar to mēs secinājām, ka tas, kas notiek šobrīd, ir ļoti saistīts ar 90. gadiem, ka tie estētiskie meklējumi kaut kā loģiski ir pārgājuši. Būtībā mēs varam runāt par paaudžu maiņu, kas arī nosaka to estētisko kursu,” Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” paskaidro Ieva Rodiņa.
Teātrī sevi piesaka režijas profesionāļu paaudze, kurai ir maza vai it nekāda padomju dzīves pieredze.
Ieva Rodiņa šo paaudzi raksturo kā tādu, kas teātrī ienāk bez izteikta protesta un vēlmes kaut ko lauzt, kas savukārt bija ļoti svarīgi tai paaudzei, kas sevi pieteica līdz ar dzelzs aizkara krišanu.
Šī jaunā paaudze (nu pat jau četrdesmitgadnieki) sevi piesaka kā pētniekus, kas vēlas izzināt savu pieredzi (mainoties ekonomiskajai, politiskajai situācijai) un arī Latvijas vēsturi. Strādā viņi tajā pašā psiholoģiskajā teātrī, vien meklējot citas formas, kā nonākt līdz rezultātam. Ja pētniecei būtu jāpiedāvā īsa formula, definīcija, viņa teiktu šādi: “Jaunās paaudzes režisori mēģina uz rezultātu nokļūt caur jautājumiem. Viņi nemitīgi apšauba, pārbauda, pēta. Šī pētīšana un gatavas atbildes nepiedāvāšana, ir tas koncentrāts, kas raksturīgs viņu paaudzei.” Ievai Rodiņai kā kritiķei, kura teātra pasaulē ienākusi ap 2010. gadu, šī režijas estētika ir ļoti tuva.
Viņasprāt, tā arī prasa daudz lielāku skatītājai iesaisti gan intelektuāli, gan emocionāli.
Teātra zinātniece vēl piebilst, ka paaudžu maiņa turpinās – nu teātrī ienākuši tie režijas profesionāļi, kuri dzimuši pēc 1990. gada. Viņiem iekļauties teātrī nav nemaz tik viegli, jo priekšā jau tie režijas spīdekļi, kas teātrī ienāca ap 2010. gadu.
Vladislava Nastavševa autorteātris
Ieva Rodiņa pauž, ka par visām jaunā režijas viļņa personībām vajadzētu uzrakstīt pa nodaļai, bet šoreiz pieņemts lēmums grāmatā rakstīt tieši par Vladislavu Nastavševu. Teātra zinātniece paskaidro: “Pie šī koncepta, ka viņam vajadzīga atsevišķa nodaļa, es nokļuvu, pētot Vladislavu Nastavševu kontektā ar pārējiem viņa paaudzes režisoriem.
Es secināju, ka viņa izglītība un viņa pieeja teātrim ir tik ļoti specifiska Latvijas teātra gadījumā un ir nepieciešams to atdalīt un petīt kā suverēnu vienību.
Nastavševs latviešu teātrī ierakstās kā izteikta autorteātra pārstāvis, kurš pats rada savas izrādes un kura izrādes ir drusciņ atšķirīgas no pārējām.” Viņa Vladislavu Nastavševu raksturo kā drosmīgu režisoru, kurš teātrī kombinē psiholoģiskā un fiziskā teātra elementus, transformējot un papildinot to estētiku, pie kādas pieradis Latvijas teātra skatītājs.
Pētījumā arī par viņa kā režisora sākumu "Dirty Deal Teatro", un tas ir 2010./2011.gads, kad top izrādes “Mitjas mīlestība”, “Puiši smaržo pēc apelsīniem” un “Dzin”. Šīs pirmās Vladislava Nastavševa izrādes Rodiņa raksturo kā sava ceļa meklējumus. Turpmāko desmit gadu laikā teātra zinātniece fiksējusi vairākus virzienu, kuros režisors strādājis – fiziskais teātris (neatkarīgajos teātros), autobiogrāfiski meklējumi (Jaunajā Rīgas teātrī), traģēdijas eksperimenti 21. gadsimtā.
Vladislavs Nastavševs teātra gada balvai “Spēlmaņu nakts” vairākkārt nominēts ne tikai kā režisors, bet arī kā savu izrāžu scenogrāfs, kostīmu mākslinieks un mūzikas autors. Pētījumā Ieva Rodiņa norāda: ““Asins kāzas” ir neapšaubāma Vladislava Nastavševa autorizrāde – viņa radīta ir izrādes scenogrāfija, kostīmi (kopā ar Rūtu Kuplo), mūzika (kopā ar Tomu Auniņu, iedziedāts dziesmu vokāls)."
Aktieru ansambļi režisora izrādēs mainās. Tos, Rodiņas skatījumā, Nastavševs piemeklē atbilstoši savām iecerēm un izrādes specifikai. Aktierim jābūt atvērtam, prasīgam pret sevi kā fizisko, tā psiholoģisko robežu laušanā. Pētniece uzmanību pievērsusi arī režisora un aktieru saderībai vai nesaderībai, kas arī kļuvusi par viņa režijas zīmi.
