Ilga Auguste: Mans zvans jūs sasniedzis Liepājā, un man ir nojauta, ka šajā pilsētā jūsu atrašanās vairāk ir saistīta ar darbu, nevis atpūtu.
Māra Ķimele: Jā gan, šobrīd mēģinām krievu autora Viripajeva lugu "Satraukums" jeb "Saviļņojums" – vēl nezinām, kā mēs to nosauksim. Mēģinājumi jau notiek, ievērojot piesardzību, bet – kad būs pirmizrāde, to mēs, protams, vēl nezinām.
Kādā no portāliem skatījos, kā notiek šīs lugas mēģinājumi, un jāsaka, ka diezgan atbilstoši šībrīža ārkārtējās situācijas ierobežojumiem – ar sejas vairogiem, ieturot distanci. Kāda jums pašai un kāda aktieriem ir sajūta, šādā veidā mēģinot lugu?
Kaut kādā ziņā esam priecīgi, ka vispār darām kaut ko – šādi mēģinājumi rada realitātes izjūtu un neļauj iegrimt stagnācijā – domāju, ka tas ir labi.
Krievu dramaturgs Ivans Viripajevs, kurš dzīvo Berlīnē, Eiropā ir ļoti labi pazīstams un, kā var lasīt, arī modīgs dramaturgs. Par ko ir šī luga?
Luga ir par rakstnieci, bet man gribētos teikt – par augsta līmeņa mākslinieci, par mākslas cilvēku, kurš, būdams jau mūža otrajā pusē, domā par eksistenciālām problēmām un cenšas tikt galā ar to kārtu, ar kuru apaug ļoti slaveni cilvēki, kad par viņiem runā un rada viņam gluži neatbilstošu realitāti, ar kuru tad nu šim māksliniekam jācīnās.
Domāju, ka tā ir ar katru vairāk vai mazāk populāru cilvēku – gandrīz nav iespējams atšķirt, kas ir izdomājums un kas – viņš pats.
Kā satikāties ar Ivanu Viripajevu un viņa lugām?
Pati viņa lugu iestudēju pirmoreiz, bet Viripajevs Latvijā iestudēts vairākkārt. Tikko arī jaunais kolēģis Elmārs Seņkovs iestudēja "Irānas konferenci”, kura, manuprāt, ļoti veiksmīgi tika izplatīta internetā ar daudziem skatījumiem. Arī Regnārs Vaivars iestudēja viņa lugu "Dzērāji". Viņš ir ļoti, ļoti populārs autors – Krievijā viņš ir zvaigznes statusā. Ne mazāk populārs arī Eiropā, tāpat viņu aicina uz Angliju, Japānu. Pašlaik viņš ir Krievijas dramaturgs numur viens.
Kā nonācāt līdz šīs lugas izvēlei Liepājas teātrī?
Man patika tēma.
Viņš ir stilīgs autors – un arī grūts autors. Īsti nevaru saprast, kā iestudēt, jo viņš nav sadzīvisks, lai arī diezgan reālistisks. Viņa teksti ir ļoti blīvi, muzikāli. Tas nav vienkāršs uzdevums, taču interesants.
Pamazām mācāmies tekstus un cenšamies atrast spēles valodu, kādā to izpildīt, lai būtu dzīvi un lai skatītāji varētu tur atpazīt sevi.
Kādas lugas Māras Ķimeles režijā bez šīs "kovidlaiks" vēl ir parādā skatītājiem?
Pašlaik ir tieši šī. Jo iepriekšējo izrādi Valmierā – Ibsena "Spokus" jeb "Alvinga kundzi" – paguvām uztaisīt un nospēlējām pirmizrādi. Tā, paldies Dievam, laimīgi iznāca pirms karantīnas. Tad iesāku strādāt ar šo – jau ar novēlošanos. Pirmizrāde bija paredzēta jau maija beigās, bet tagad ir sezonas pagarinājums. Ceram, ka jaunajā sezonā to izdosies parādīt. Droši vien oktobrī.
Daudzi teātru direktori domā, ka ierobežotā skaitā klausītājus un skatītājus tomēr vajadzētu pulcēt uz izrādēm. Kāda atmosfēra šobrīd valda Liepājas teātrī?
Liepājas teātris ir apņēmības pilns, jo ir paredzēti dažādi koncerti ārpus teātra un arī Mazajā zālē. Visu teātru direktori lauza galvas, kā darboties. Arī Dailes un Valmieras teātris. Visi grib just skatītāju, jo
teātris bez skatītājiem nav nekas, teātris bez skatītājiem neeksistē – mums jābūt kopā.
Un, starp citu, Viripajeva lugas galvenā varone rakstniece arī tāpat saka – runā, ka grāmata rodas ne jau nu rakstnieka darbistabā vai viņa rakstāmgaldā, bet brīdī, kad lasītājs to lasa. Tāpat arī izrāde. Izrāde bez skatītāja neeksistē – tā rodas skatītāju galvās un sirdīs, kopā ar aktieriem. Vienlaicīgi.
26. maijā Liepājā ar koncertuzvedumu "Kamēr vien gliemeži skrien", kura režisore arī jūs esat, tiks svinēta arī Imanta Kalniņa dzimšanas diena. Vai tajā domājat būt klāt arī pati? To nedaudzo klātienes klausītāju vidū?
Jā, es ceru, ka mani ielaidīs, kaut gan skatītāju skaits ir ļoti, ļoti minimāls – arī šī būs tiešraide un koncerts tiks pārraidīts internetā. Domāju, ka cilvēkiem būs liels prieks, jo
Imanta dziesmas ir izcilas, apbrīnojamas, mūžīgas – "kamēr vien gliemeži skrien" un kamēr kāds latviski domās un kāds vēl būs dzīvs – tikmēr, manuprāt, šīs dziesmas būs ar mums un dzīvos, jo tās ir tik piesātinātas ar sirsnību, izjūtu, mīlestību,
kas gan raksturīgs daudziem mūsu komponistiem, kuri raksta dziesmas ar apbrīnojami labiem, augsta līmeņa dzejoļiem. Un šis savienojums rada labu rezultātu.
Koncertuzvedums "Kamēr vien gliemeži skrien", kur uzstājas Daumants Kalniņš un Kaspars Zemītis, piedzīvojis vairākus uzvedumus mūzikas namā "Daile". Kas jums bija svarīgi kā režisorei, ķeroties pie Kalniņa dziesmu koncertuzveduma režijas?
Esmu no tiem, kuriem patīk mūziku klausīties un kuriem negribas, lai ap to ir daudz visa kā cita. Negribas citus elementus. Tāpēc šajā ziņā
neesmu pārāk izdevīgs koncerta režisors, jo man gribas, lai rodas nepārtrauktība, lai viena dziesma pāriet nākošajā, lai enerģija plūst uz priekšu, lai tai ir attīstība ne tikai dinamikā vai aktivitātē, bet saturiski – tas ir tāds iekšējs uzmanības darbs.
Ar Daumantu sēdējām pie tekstiem, centāmies dzejoļus izprast saturiski un emocionāli no iekšpuses, jo katrai dziesmai ir kodols jeb sirds, kur tā pukst. Tas faktiski bija galvenais darbs – visu savirknēt tādā veidā, lai šī plūsma būtu nevis mehānisks salikums, bet lai būtu plūdums un dabīga pāreja vienai dziesmai otrā, ar zināmu humoru vai paradoksu, veidot gan uz kontrastu principa, gan kā turpinājumu.
Vai jums starp šīm dziesmām bija arī kāda mazāk dzirdēta?
Jā, varbūt ir kādas arī mazāk dzirdētas. Gluži egoistiski gribēju ielikt arī piecas Imanta dziesmas no Valmieras teātra izrādes, ko mēs kādreiz kopā taisījām – "Piecas romances vecā mājā". Knuts Skujenieks bija sarakstījis brīnišķīgus mīlestības dzejoļus – aiznesu tos Imantam un palūdzu uzrakstīt romances. Tobrīd Imants dažādu dzīves apstākļu dēļ atradās psihiatriskajā slimnīcā un gulēja palātā, kurā bija kādi desmit cilvēki ar visdažādākajām psihisko slimību stadijām, jo toreiz slimniekus ievietoja palātās atkarībā no pieraksta. Tie, kuri bija pierakstīti vienā rajonā, tika vienā palātā. Līdz ar to palātā bija gan galēji prātu zaudējuši cilvēki, tekošām slienām un arī agresīvi, gan jauni puiši, kuri caur kādu psihisko diagnozi centās tikt vaļā no Padomju armijas, gan tādi, kas ārstniecības nolūkos badojās... Visi kopā, vienā barā – šausmas, šausmas, šausmas.
Arī Imants visā šajā ārprātā bija iekšā. Es viņam atnesu Knuta Skujenieka brīnišķīgos mīlestības dzejoļus un jautāju – varbūt viņam pat ir labi, ka pieslēgsies tiem dzejoļiem un varēs kaut kā no visa norobežoties.
Un radās šīs fantastiskās, gaišās, mīlestības pilnās dziesmas. Nesaprotu, kā viņš varēja uzrakstīt šīs ģeniālās dziesmas tādā vidē – tās ir izcilas.
Starp tām ir arī "Es gribu kļūt par roku lēnu". Daumants tās izcili dzied. Viņš ļoti jūt Imanta mūziku un pieslēdzas viņa stīgai. Man ļoti patīk, kā Daumants to izpilda.
