Labrīt

Bordāns: Privātie finansētāji nevēlas, lai partijas saņemtu vairāk līdzekļu no valsts

Labrīt

Pirms reformas pašvaldības kārākas izsolīt īpašumus; ierobežojumus plāno no nākamās vasara

Fantāzija, tehnoloģijas un mūsdienu Alise. Nacionālajā teātrī top "Alise Brīnumzemē"

Par šodienas bērniem šodienas valodā – «Alise Brīnumzemē» Nacionālajā teātrī

Nacionālais teātris jaunajā režisores Ingas Tropas izrādē bērniem “Alise Brīnumzemē” izvēlējies spert soli sev nezināmajā: teātra piedzīvojumā iesaistās papildinātā realitāte, vienlaikus runājot arī par tehnoloģiju raisīto atkarību. Pirmizrādi iestudējums piedzīvos piektdien, 18. oktobrī.

Luisa Kerola 19. gadsimta stāsts par Alises piedzīvojumiem Brīnumzemē kļuvis par nemirstīgu klasiku. Laikmets mainās, bet fantāzijas nozīme pasaules un sevis paša izprašanā joprojām ir tikpat svarīga un varbūt pat svarīgāka nekā Kerola laikā, kad iztēlei paša galvā nebija tik daudz konkurences ārpasaulē kā šodien.

Ar septiņus gadus vecās Alises kritienu cauri truša alai iekšup savādā fantāziju pasaulē aizsākas viens no krāšņākajiem absurda literatūras stāstiem, kas arvien vilina režisorus kā kino, tā teātra pasaulē. Nacionālajā teātrī “Alisi Brīnumzemē” iestudē režisore Inga Tropa.

“Krītot šajā fantāziju un sapņu pasaulē, tu vienlaikus izpleties liels un ieraugi daudz vairāk, nekā līdz šim esi ieraudzījis, un vienlaikus tas ir kritiens centrā, dziļumā, kur šķiet, ka tu tūlīt izgaisīsi.

Tas paģēr dziļu, dziļu ieskatīšanos pašam sevī – tajā simboliskajā dārgumu lādītē jeb šajā gadījumā – brīnumu pasaulē, kas manī ir,” par izrādi stāsta režisore.

Caur savādajiem sapņu tēliem viens pēc otra pie Alises nāk jautājumi – kas es esmu, kurp eju un kur vēlos nonākt. Alises ceļojumu pa Brīnumzemi režisore veidojusi kā stāstu par sevis iepazīšanu caur simbolisku prāta un sirds daļu.

Inga Tropa skaidro: “Pirmā daļa ir nonākšana tādā prāta zonā, ar ko mēs visi saskaramies – visi šie stereotipi, priekšstati, bailes, atkarības… Tad tās jāuzpazīst, jāsaprot, kas ir liekais un traucējošais un kā to transformēt. Otrā daļa ir tā sirds daļa, kur tu jau šīs durtiņas esi atvēris. Nesot iekšā zināšanas, mīlestību un gaismu un ar to strādājot, tas kļūst par skaistu, koptu dārzu. Otrajā daļā Alise sāk teikt, ka viņa grib būt karaliene. Bet šis statuss ir jānopelna. Tā ir kā tāda kāpšana kalnā.”

Alises loma šajā iestudējumā prasa ne vien pastāvīgu atrašanos uz skatuves, bet arī lielu fizisku izveicību. Režisore to uzticējusi aktrisei Laurai Siliņai, kuras Alise dzīvo šodien, 2019. gada oktobrī.

“Manuprāt, mēs nevaram šodien runāt par Alisi, ignorējot laiku, kurā dzīvojam, proti, 21. gadsimtu. Un attiecīgi tas ir bērns ar šī laika problēmām un aktualitātēm,” par tēlu stāsta aktrise Laura Siliņa.

Trakā tējas pēcpusdiena šajā iestudējumā iestrēgusi nebeidzamā datorspēlē, kurā ar slaveno frāzi “galvu nost!” darbojas arī Spēļu karaliene.

“Spēļu pasaule šobrīd bērniem ir ārkārtīgi pieejama un, manuprāt, atkarību raisoša,” par izrādē skartajām šodienas bērnu problēmām saka Laura Siliņa. “Tā ir arī nespēja pārvarēt grūtības, jo šodienas bērni diezgan maz saskaras ar grūtībām. Viss ir viegli un ātri pieejams. Un kā tikt pie tā cilvēka, kurš spēj problēmas pārvarēt un visu to pārvērst pozitīvā rezultātā?”

Izrādes galvenā mērķauditorija ir sešus līdz četrpadsmit gadus veci bērni, un teātra direktors Jānis Vimba ir pārliecināts – ar jaunajiem skatītājiem jārunā viņu valodā, rādot gan tehnoloģiju gaišās, gan tumšās puses.

“Ar visiem tehniskajiem “gadžetiem”, kas mūsu, pieaugušo, dzīvē, ir ienākuši apzinātā vecumā, viņi jau ir piedzimuši. Viņiem tā ir tāda pati realitāte kā ēst, dzert vai staigāt pa parku.

Tādēļ mums likās, ka to vajadzētu integrēt mūsu papildinātajā realitātē, kas ir jebkura teātra izrāde,” stāsta Vimba.

Tādēļ izrādes scenogrāfijai teātris uzrunājis mākslinieku Gintu Gabrānu, kurš pazīstams ar saviem papildinātās realitātes mākslas projektiem. Īpašu, tikai caur viedtelefona aplikāciju “SAN” redzamu “Brīnumzemi” viņš radījis gan ārā pie teātra, gan gaiteņos, kur to varēs apskatīt pirms izrādes un starpbrīdī. Ierīces papildinātās realitātes aplūkošanai teātrī varēs izmantot arī tiem, kuriem savu viedtālruņu nav.

“Izrāde ir izrāde – tur ir dzīvi aktieri, gaismas, skaņas, mūzika, dejas. Tur ir viss tas pats, kas parasti. Bet mēs mēģinām pavērt vēl vienu realitāti, kas apkārt eksistē,” skaidro Jānis Vimba. “Protams, tas radīs rezonansi sabiedrībā, un uz to mēs arī ceram, lai kopīgi spriestu, cik ļoti visi šie “gadžeti” ir vajadzīgi un cik tie atņem laiku jēgpilnai eksistencei. [..] Mana nostāja, radot šo projektu – hei, metamies drosmīgi iekšā! Iespējams, mēs kļūdīsimies, bet, manuprāt, mēs nedrīkstam ignorēt realitāti.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti