Par “Neredzīgajiem” cēsnieki dēvē kvartālu, kurā padomju laikos ražoja metāla vāciņus konservēšanai. Cilvēki ar redzes traucējumiem veiklām roku kustībām vāciņus sapāroja ar gumijām, salikto vāciņu “tornīšus” akurāti ietina papīrā un nodeva rūpnīcai tālākai realizācijai. Vai neizklausās pēc materiāla kustību izrādei (atceroties pērnruden “Točkā” redzēto performatīvo izrādi “Repetitive”)? Lai gan par “redzīgumu” un “neredzīgumu”, kā arī par pamestām rūpnīcām festivāla atklāšanas dienā bija jādomā daudz, šoreiz šīm kustību frāzēm no neredzīgo vēstures ar jaundarbu “Nāves deja” nebija tieša sakara. Vien pastarpināts – Latvijas Neredzīgo biedrības Cēsu filiāle šajā kvartālā joprojām darbojas aktīvi, bet metāla vāciņu bijušās ražotnes telpas izrādījušās akurāt piemērotas laikmetīgās kultūras aktivitātēm. Festivāla atklāšanas norišu viducī kādā momentā pat biju pēkšņi izbrīnīta, ka festivāla nosaukumā lasāms vien vārds “māksla”, jo festivāla pirmās dienas atmosfēra ievilka īsti jaudīgā “laikmetīgās mākslas” pasaulē (šajā dienā Raiskuma krogā tika atklāta arī Madaras Kvēpas izstāde “Vesels”).
Šā gada Mākslas festivāla virstēma ir “Mīti un rituāli”. Acīmredzot pandēmijas izraisīto apstākļu dēļ pirmajā brīdī šo ideju nolasīju kā “mīti un realitāte”, taču skaidrs, ka kultūrai un mākslai patlaban vajadzīgāki ir rituāli. Arī tad, ja vīruss joprojām nav savaldīts, bet kultūrai elpot ir jāļauj. Savukārt par nāves tēmu drošāk jokot var tieši vakcinētie: performanci “Danse macabre” klātienē izbaudīt varēja tikai tie, kam bija derīgs Covid-19 sertifikāts.
Turklāt iespēja vairāku simtu cilvēku kompānijā bez maskām piedzīvot dzīvu mākslas notikumu līdzinājās patiešām sirreālam rituālam.
Pirms skaņas un kustību izrādes tika piedāvāts Oresta Silabrieža sagatavots īss ekskurss nāves dejas fenomena vēsturē, citstarp atgādinot gan par Raiņa Leldes dancināšanu lugā “Spēlēju, dancoju”, gan ar izkapti rokās dancojošo Nāvi tradicionālajos ķekatu gājienos. Savukārt Salmaņa un Mākena ideja atdzīvojusies performancē, kurā apvienojusies mūzika, vizuālā māksla un horeogrāfija. Par “performanci” preses konferencē to piedāvāja saukt festivāla lielās izstādes kuratore Daiga Rudzāte, vēršot uzmanību uz iestudējuma “kustīgo” vizualitāti. Taču pēc piedzīvotā sliecos to godīgi saukt par laikmetīgās mākslas izrādi (lielākoties performancēm ir atvērtāka struktūra un iecerēta arī skatītāju interakcija). Ja vien izdotos saorganizēt divstāvīgo skatuvi, šis “Danse Macabre” ir visai gatavs un labi iestudēts mūzikas teātris, ko būtu iespējams atkārtot arī citviet. Mūziķu grupa komponista Edgara Mākena vadībā atradās pirmajā stāvā, bet uz platformas virs viņiem lielākoties darbojās dejotāji ar Salmaņa radītajām ģeometriskajām figūrām (ko paši izrādes veidotāji mīļi dēvē par lellēm). Dejotāji kopā ar tām ieskāva gan mūziku, gan šo divstāvu konstrukciju, un uzvedumā lielāko gandarījumu sagādāja visu iesaistīto pušu savstarpējā uzticēšanās. Arī tas savā ziņā veidoja izrādes vēstījumu – to, ka nāve ir neizbēgama, tāpēc “mieru, tikai mieru”, un baudām dzīvi, kā arī cits citu!
Muzikālajam materiālam komponists Edgars Mākens izmantojis motīvus no partitūras, ko bija sacerējis Latvijas Nacionālā teātra iestudējumam “Ezeriņš” (režisors Elmārs Seņkovs, 2014). Toreiz muzikālajam pavadījumam, kas skanēja intermēdijās starp novelēm, bija ļoti liela nozīme: groteski makabrās un reizē ironiski komiskās dziesmiņas veidoja daļu no izrādē sajūtamā neomulīgā “baisuma” apjoma. Festivāla nāves dejās Edgara Mākena mūzikas un motīvu, protams, ir stipri vairāk, nodrošinot iestudējuma “mugurkaulu”, kura “kauli” ieraugāmi pat fiziski – arī tā iespējams uztvert objektus dejotāju rokās. Turklāt Salmaņa radītā priekšmetu pasaule rada neapturamu asociāciju plūsmu: vienā brīdī balti krāsotie taisnstūri atgādina klavieru taustiņus, citā – gājēju pāreju “zebra” vai kāpnes uz debesīm; vienā brīdī saskatu daudzu cilvēku rumpīšus un tikai vienu (domājošu?) galvu starp tiem, bet citā uzrodas jaunas galvas – daudzas līdzās esošas “patiesības”; vienā brīdī katrs viens “dēlis” ir kā viena cilvēka simbolisks skeletiņš, citā daudzie “kauli” savienojas un kļūst par vienu ķermeni. Jo īpaši šī viena lielā ķermeņa darbināšana (gan izjauktā veidā, gan lielajā cilvēkā finālā) jeb iedzīvināšana un kustināšana dejotājiem, kas tikko kā vienots un saliedēts “organisms” beiguši horeogrāfu studijas Latvijas Kultūras akadēmijā, izdodas ļoti saskaņoti.
Aizkustinoši arī vērot, cik jūtīgi dejotāji ar ģeometriskajām lellēm darbojas – kā paņem, kā kustina, kā jūt sev blakus esošos kolēģus un objektus, vienlaikus punktuāli iekļaujoties horeogrāfijas ritmā.
Brīžiem mākslinieka Kriša Salmaņa un horeogrāfa Rūdolfa Gediņa kopīgi veidotais kustīgais zīmējums uz zilo debesu fona atgādināja aplikācijas, kuras “gaisā paceļ” un ievibrē pirmajā stāvā radītā mūzika. Starp citu, arī mūziķi šoreiz satērpušies teatrāli atraktīvi – pamatā melnās drēbes papildinātas ar dažādiem aksesuāriem un grimu, kas vairo kopējo melnā humora gaisotni. Un šajā pazemes pasaulē tik labi iederas Elizabetes Balčus īpatnais vokāls, paša Mākena klātbūtne vairāku instrumentu spēlē vai balsī caur megafonu, kā arī mūziķu demonstratīvā metronoma ieslēgšana un izslēgšana (dzīves pulsa? nāves priekšnojautu? dzīves tempa?), lai finālā dejotāju kustinātā “kaulu” pasaule transformētos vienā milzīgā lellē – ģitāristā, apliecinot to, ka dzīve ir skaista.
Dzīve ir jāmīl, bet, lai to izbaudītu, jābūt arī prātīgiem. Ja ne – kaulainā uz rudeni mūsu līdzcilvēku dzīves var atkal pļaut gana sirsnīgi.
Tikmēr Cēsu festivāla “Danse macabre” šīs vasaras realitātē aizrautīgi un skaisti grauj mītu par laikmetīgās mākslas nesaprotamību un par cilvēka mūžīgumu.
