Aktieris kā sev nozīmīgākos darbus nosauc – Jāzepu režisora Arnolda Liniņa iestudējumā “Jāzeps un viņa brāļi” Dailes teātrī, Arvīdu Jāņa Streiča filmā “Mans draugs nenopietns cilvēks”, kā arī Raimonda Paula dziesmu “Cielaviņa”, kas Paukštello izpildījumā folklorizējusies.
“Pēc mēģinājumiem es gāju skriet. Es visus tos sūdus, kuri tev mēģinājumā ir, kur tev jāaudzē tādas emocijas, kuru tev nav, es izskrēju ārā,” godīgi teic Paukštello. Arī tagad aktieris cenšas būt kustībā.
Aktieris atzīst, ka prieka brīžus sagādā it viss, – būt klusumā un darīt, ko vēlas. Paukštello vecākais dēls dzied korī “Kamēr…” un apgūst programmētāja arodu. Aktiera otram dēlam Dāvidam būs 20. Kad aktiera dēls bija mazs, viņš katru vakaru nācis pie aktiera novēlēt saldus sapņus un pateikt, ka dikti viņu mīl.
“Manai profesijai, māksliniekiem, ir vajadzīga providence. Man ir laimējies, un es brīnos par sevi,” saka Paukštello.
“Ir kādas desmit izrādes, kur tu esi saskaņā ar režisoru, pats ar sevi un ar materiālu. Tas ir tas augstākais moments.
Visas tās lietas, kuras tev jāpārdzīvo pirms tam un neveiksmes, un paša vainas dēļ un materiāla dēļ tās tu pārdzīvo, – bet tas viss sasummējas kopā, un tad rodas tas brīnums, ka tu dari to lielo darbu, kuru tev Dievs piespēlē,” atzīst aktieris.
Paukštello teātra “krusttēvs” bija Ēvalds Valters. “Visi stāvēja rindā pie Pāvula, pie Harija Liepiņa, bet man jau bija – es biju nospēlējis nenopietno cilvēku, man jau bija riktīgs cilvēks ar humora izjūtu,” skaidro aktieris.
“Režisors kliedz, bet viņš saka – Janka, tu neņem galvā visu, laid pār galvu un tikai 17 procentus ņem sevī iekšā.”
Taujāts, vai aktieris joprojām interesējas par dzeju, Paukštello noteic: “Es biju pieķēries Klāvam Elsbergam, bet viņam tā dzeja tāda pasmaga, man 70 gados nesēž vairs... Man patiešām pietiek ar Skujenieku, ar Peteru, ar Ziedoni, ar Vācieti.”
