Teātra mājaslapā par Agnesi Budovsku rakstīts tā: "Laimīgs tas teātris, kurā strādā tāda aktrise kā Agnese, to teātra vadībai apliecinājuši vairāki viesrežisori, bet to, protams, zina un novērtē arī tie cilvēki, kas ar Agnesi strādā kopā diendienā. Ienākusi kā jauna un daudzsološa aktrise jau studiju laikā, Agnese jēdzienu "daudzsološs" pārpārēm piepildījusi ar savām lomām, un solījums nav bijis tukšs – Blaumaņa Elīna un Raiņa Zane, Ibsena Solveiga un Čehova Ņina Zarečnaja, Vailda Salome un Lorkas Līgava, un tā ir tikai daļa no Agneses nospēlētā. Teātra lomām pievienojušās jau vairākas lielas lomas kino. Neikdienišķs talants, intuīcija, jūtīgums, sievišķīgs trauslums, garīgs spēks, gaumes izjūta, muzikalitāte, šarms – Agnesei dots viss, lai ar savu darbu rakstītu spožas lappuses ne tikai Nacionālā teātra, bet Latvijas mākslas vēsturē."
Ieva Struka: Esmu patiešām priecīga tevi šeit redzēt kaut vai tādēļ vien, ka pietiekami jauns notikums vēl ir "Spēlmaņu nakts" nominācija, proti, par Inta un Intas (speciāli minēšu abus šos vārdus) lomu izrādē "Vīrs, kas zināja čūsku vārdus", un vienlaikus tieši par šo lomu tu pamanījies iegūt arī vēl vienu nomināciju: "Patriarha rudenī" studenti pirmo gadu puspajokam, pusnopietni rīkoja savu alternatīvo sezonas izvērtēšanu, un tieši šī loma ietrāpījās sadaļā "Neskaidrā identitāte" vai "Identitātes meklējumi". Un tur ir tas āķis, kas jāpasaka arī klausītājiem, ka runa ir nevis par cilvēku, bet par čūsku un viņas neskaidro identitāti. Proti, vai viņa ir sieviešu dzimuma čūska vai vīriešu dzimuma čūska, un tas būtu jāskatās izrādē. Bet nu diemžēl šai izrādei nebija tik laimīgs liktenis, kā varētu vēlēties, par ko mēs arī mazliet tālāk parunāsim. Bet tā mana replika, ņemot vērā "Spēlmaņu nakts" nomināciju un "Zelta mušas" nomināciju, ir par to, vai aktiera dzīve nav viena vienīga neskaidra identitāte? Divus mēnešus tu esi viens, divus – cits, un tad vēl katru vakaru cits, un kaut kur arī pats varbūt, bet tad vēl ir filmas un vēl viss kas. Kas ir identitāte aktieru izpratnē? Ko šis vārds vispār nozīmē, un ko tu nodomāji, ieraugot tieši šādu formulējumu par šo lomu "Zelta mušai", jo par "Spēlmaņu nakts" nomināciju, pieņemu, tu biji ļoti priecīga?
Agnese Budovska: Milzīgs jautājums... Domāju, ka tas īsti nav atbildams, jo tā jau arī ir. Protams, ka mēs nemitīgi iedziļināmies citu cilvēku domāšanā, tad mēs tajā visā kaut kur maldāmies un pa vidu iepinam savas domas un tad piesavināmies tās svešās, un tad beigu galā, visticamāk, ir jācīnās par to, kas esmu es pats. Bet man sāk likties, ka tomēr laika gaitā kaut kādā veidā jau tas tomēr noformulējas.
Bīstamība ir tajā brīdī, kad nospēlētās lomas sāk spēlēt tevi pašu. Tad rodas jautājums: pag, bet vai es tiešām esmu tikai TAS?
Protams, to jau arī nesaprot uzreiz, vismaz es to nesaprotu – tikai kādus pēdējos trīs četrus gadus sāku tā pa īstam saprast, ka kaut kur tas viss iet vienā virzienā, un man jau sāk palikt garlaicīgi.
Tāpēc identitāte – tā kaut kur ir, bet man īstenībā rodas jautājums: vai tad mēs vispār varam to noformulēt? Es varu teikt, ka esmu aktrise, bet tas jau arī pieļauj to, ka daru darbiņu, kas saistās ar ielīšanu cita cilvēka ādā.
Cits cilvēks teiktu: es esmu grāmatvedis. Skaidrs. Bet tas jau nav viss. Tā ir profesija. Ārpus tās ir vēl ļoti daudz kā cita vai vismaz vajadzētu būt.
Vai tu sastopies ar situāciju, ka tevi uztver vairāk kā tavu nospēlēto lomu kopumu?
Tas nav tik daudz, satiekoties ar skatītāju, drīzāk satiekoties ar jauniem, nepieredzējušiem profesionāļiem, kuri tā kā ir redzējuši fragmentus no kaut kā... Ir arī tādi, kas drosmīgi saka – hei, es zinu, ka šo tu neesi darījusi, bet pamēģini un izdari to! Un tas bieži vien dod citu enerģiju un stimulu tam darbam pievērsties. Tāpēc tā ir tieši nepieredzējušu cilvēku lieta, ka liekas – nujā, tur būs komiķis vai tur būs cietējs, un tur viss kaut kādā veidā apstājas.
Parunāsim par tavu jaunāko lomu, par ko arī saņemtas pirmās atsauksmes, par izrādi "Naži vistās", kur tu spēlē Jaunās sievietes lomu. Izrāde notiek Nacionālā teātra Aktieru zālē, pirmizrāde bija šajā sezonā, un autors apzināti tavai varonei nav atvēlējis pat vārdu, bet vienlaikus viņas būtība ir meklēt vārdus visam, kas ir ap viņu. Cik lielā mērā jūs par to domājāt, ka viņai nav personvārda?
Gandrīz necik. Vienu brīdi tas kaut kā skaisti piedzima ainā, kur mēs spēlējam kopā ar Ivaru Kļavinski – viņš spēlē Dzirnavnieku. Tur viņš ļoti konkrēti man prasa, lai uzrakstu savu vārdu. Un tad es saprotu, ka to nezina neviens, un tas vispār ir brīnums, ka man pašai tas vēl nav aizmirsies, lai gan es ļoti greizsirdīgi sargāju to, kas ir manā galvā un negribu to dot nevienam, jo, tiklīdz to izlaid ārā, tas tiek vai nu apšaubīts, vai ietekmēts, vai netiek pieņemts. Par to vārdu varbūt ne gluži tik daudz runājām, cik par lielo jautājumu, kas tad es esmu. Atgriežoties pie iepriekšējiem jautājumiem... Kāpēc pasaulē ir tāda kārtība, un kur es visā tajā kārtībā atrodos, un kur es gribētu atrasties? Lieli jautājumi. Jaunās sievietes dzīves apstākļi varbūt nav tie krāšņākie vai tieši ir krāšņi – tie ir sarežģīti un grūti. Un beigās tas mūsu interpretācijā kļūst par gara spēku, kas notur virs ūdens un ārpus tenkām, baumām vai ciema domām.
Izrādē "Naži vistās" dzirnavniekam ir vārds un uzvārds. Tas, ka arājam jeb zirgu audzētājam ir vārds, viņu neglābj, jo viņu vārdā nesauc – viņu sauc iesaukā. Savukārt jaunā sieviete ir palikusi bez vārda. Vai tas ir tevis radīts konkrēts vārds, kuru tu izmanto katrā izrādē, atklājot tikai dzirnavniekam? Un, ja tā, kā šis vārds piedzima?
Man nav ne jausmas, kā tas piedzima. Bija racionāla doma – lai nav pusstundu jāraksta vārds, tam vajadzētu būt īsam. Es to vārdu izdomāju, tad es teicu Ivaram [Kļavinskim] – ka viņš nekādā gadījumā nedrīkst nevienam teikt, kā mani sauc, vismazāk Gundaram [Grasbergam], kurš spēlē manu vīru un kurš, man liekas, joprojām nezina, kā mani sauc…
Bet bija ļoti interesanta situācija: režisore Inga Tropa pateica tik privātu faktu saistībā tieši ar to vārdu, kuru biju izvēlējusies – turklāt viņa nezināja, ka es to esmu izvēlējusies! – ka likās: vai nu kosmoss ir saslēdzies, vai man spokojas. Bet tas bija maģisks brīdis.
To nevar izskaidrot, kā tas iespējams, jo ir taču tik daudz vārdu, bet izvēlējos tieši tādu, kas arī Ingai ir tik nozīmīgs.
Vēl runājot par "Nažiem vistās", tā ir jauna izrāde, kas radīta pēc pandēmijas, un tās sakarā mēs beidzot atjaunojām studentu ģenerālmēģinājumus. Un sarunā piedalījās ne tikai režisore Inga Tropa, bet arī tu. Un es ļoti labi sadzirdēju, ko tu teici – ka šis bijis mēģinājumu process, kurā esi uztverta un sagaidīta kā līdzradītāja savai lomai. Kas ir tas, kas aktieri padara par līdzradītāju? Domāju, ka daudzi no tavu lomu tapšanas procesiem bijuši pietiekami interesanti, jo citādāk tās lomas nebūtu izdevušās tik lielas un veiksmīgas. Kas tev radīja gandarījuma sajūtu tieši šajā konkrētajā mēģinājumu procesā?
Bija visādas situācijas, kurās mēs sprūdām un netikām uz priekšu, nevarējām atrisināt.
Vēl desmit dienas pirms pirmizrādes sēdējām kafejnīcā, karstasinīgi runājām un tā arī nespējām saprast, kādas ir viņu attiecības, kas ar viņiem notiek un kāpēc tas tā notiek. Tulkojām materiālu, krustu šķērsu darījām visu, ko vien var darīt…
Bet man liekas, ka tā galvenā lieta ir, ka Jaunā sieva raksturā un domāšanā nāca nevis caur mēģinājumiem, bet tieši sarunās – ka tu lēnām nonāc pie tā, kas ir neizbēgams. Tu saproti, ka citu variantu jau nav. Manā gadījumā tas nebija smags process, kurā mēģini caur tehniku nonākt pie lomas "oderītes". Bija kaut kā pilnīgi otrādāk. Tas klišejiskais vārds – dzemdības, bet tās bija tik nesāpīgas tieši tēla formas ziņā. Nebija tā, ka režisors tam nepievērš uzmanību – tieši pretēji: Inga pievērsa. Bet visus savus ieteikumus viņa man ļāva transformēt. (..)
Tu nebiji vēl pabeigusi skolu, kad jau tiki uzlikta uz lielās skatuves lielās lomās, un līdz mazajai zālei desmit gadu laikā esi nonākusi tikai četras reizes, īpašos gadījumos. Lai cik gribētos šo ļoti, ļoti radošo un brīvo procesu lielā ansamblī, Mazā zāle paliek skaistajiem, intīmajiem radīšanas brīžiem. Kur tu pati jūties komfortablāk, ņemot vērā, ka lielās skatuves pieredze tev ir daudzkārt lielāka nekā mazās zāles pieredze?
Laikam jau tomēr jāsaka, ka esmu Mazās zāles pusē. Runāju ar vienu lietuviešu aktrisi, viņa atzinās, ka esot aizgājusi no teātra tieši šī iemesla dēļ, ka Lielajā zālē, lai kā negribētos, tu runā mikrofonā, tātad kaut kur mānies. Tev ir jāuzmana skaņa, lai būtu tehniski skaidri saprotams. Savukārt ja nerunā mikrofonā, tev jārunā tik skaļi, lai tevi dzirdētu visās rindās un katrā ložā, un tie atkal ir meli, bet citreiz to patiesību gribas tādu kinematogrāfisku.
Bet būšu godīga: uz lielās skatuves ļoti daudz ko var paslēpt, kaut kādu mazu nezināšanu vai kaut ko, ko vēl neesmu sapratusi līdz pirmizrādei. To var noslēpt. Mazajā zālē tas nav tik vienkārši izdarāms.
Tātad, ja jautājums par komfortu, tad drīzāk lielā, bet radošāka ir mazā, vai tā?
Jā, radošāka. Nianses ir Mazās zāles priekšrocība.
Runājot par niansēm. Viena lieta ir režisors, kurš saliek kopā ļoti daudz sīku, smalku detaļu, nāk klāt vēl aktieris ar savu redzējumu un arī saliek detaļas, un tad nāk skatītājs, kurš par to neko nezina: daļu viņš noteikti uztver, bet daļa paliek nepamanīta. Vai nav reizēm žēl, ka ir sastrādātas ļoti smalkas lietas, bet skatītāja acis tām pārslīd pāri? Varu subjektīvi teikt, ka izrādes mēdzu skatīties vairāk nekā vienu reizi, un ir lietas, kuras tu ieraugi piektajā izrādē vai desmitajā. Vai tev iznāk par to domāt, un vai tu to jūti, ka daudz ko no tā smalkuma nepamana? Varbūt tev pietiek ar sajūtu, ka tu zini, ka tās nianses tur ir?
Jā, man laikam pietiek ar to sajūtu! Jo nevaru citādāk to lomu radīt, ja nezinu nianses, kas man ir ārkārtīgi būtiskas – tās, kas savieno katru vārdu, teikumu un domu. Citādi man ir grūti, un tad attiecīgi es vienmēr domāju: citreiz var just, ja ir piektdiena, sestdiena, otrdiena...
Nedēļas sākumā nāk nogurusi publika, piektdienās nāk tādi, kuriem gribas pasmieties. To jau mēs pat nevaram ietekmēt, kā skatītājs konkrēto izrādi skatās, turklāt katrā krēslā sēž cilvēks ar savu ikdienas gaitu, savu dzīvi, savu skatījumu uz dzīvi – jebkurā gadījumā katrs redzēs citu izrādi.
(..) Ja iztēlosimies ābolu, katrs no mums iztēlosies kaut ko citu. Katrs redz un izceļ savu. Vīrietis uz dzirnavnieka un arāja lomu skatītos citādāk nekā sievietes. Tāpat arī uz Jauno sievu.
Gan šīs, gan arī citu tavu lielo lomu sakarā man ir jautājums, par kuru nereti runā arī pieredzējušie aktieri: proti, lai cik lielas lomas tu būtu nospēlējusi, sākot atkal jaunu darbu, tu itin kā sāc no nulles un katrreiz jūties kā pirmajā kursā… Vai loma, ja to spēlē daudzas reizes, katrā nākamajā izrādē barojas no tā, ko iepriekšējā izrādē esi sataustījusi, atradusi, sajutusi? Vai tev tomēr izdodas sākt no nulles – ja vispār vajag sākt no nulles… Piemēram, piecdesmito reizi nospēlējot "Asins kāzas".
Domāju, ka man varētu četros naktī piezvanīt un palūgt, lai norunāju "Asins kāzu" monologu… Varam kādreiz pamēģināt. (smejas) Domāju, ka varētu. Bet vai tas barojas no tā, ko esmu piedzīvojusi iepriekšējās izrādes? Man liekas, ka vairāk tieši no dzīves. Tas gan savukārt ir traucējoši. Tāda sajūta, ka ikreiz pirms izrādes jāpaņem eksemplārs nevis tāpēc, ka nezinātu tekstu, bet tāpēc, ka man no jauna jāiemācās tā meitene, jo es jau esmu cits cilvēks ar citu dzīves pieredzi un, spēlējot šo meiteni, pazūd kaut kāds trauslums, kas piemīt 22 gadus vecam cilvēkam.
Laiks vienkārši rit uz priekšu, tāpēc pieredze un dzīves uztvere kaut kādā ziņā pat ir jāslēpj, lai saglabātu izrādes kvalitāti, virsskaņu, vecuma sajūtu – lai gan nesaku, ka esmu veca. (smejas)
Viena no tavām skatuves pieredzēm saistīta ar telpu: uz skatuves tev ir iespēja strādāt ļoti neparastā un nestabilā vidē. "Ferdinandā un Luīzē", piemēram. Vai "Asins kāzās", kur finālā tu soļo pāri skatītāju krēslu rindām. Cik tas no tevis prasa vēl papildu uzmanību, koncentrēšanos? Kā ir apdzīvot neklasisku teritoriju? "Salomē", piemēram, tu dejo uz šauras letes… Vai šādi papildu apgrūtinājumi kaut ko piešķir papildus pašam tēlam? Jo pretī tu vari likt lomas, kas neapdraud ne tavu dzīvību, ne veselību.
Runājot par dzīvības un veselības apdraudēšanu, atcerējos, ka tajās pašās "Skroderdienās Silmačos" novēlos tā, ka visu vasaru svārkus nevarēju uzvilkt – viss bija zils un sāpēja kājas. (smejas) Tā ka tas nav noteicošais. Bet es viennozīmīgi uzskatu, ka telpa "Asins kāzās" – tā platforma un kāpšana pa krēsliem – strādā ārkārtīgi spēcīgi. Atceros, kad mums iznāca "Asins kāzas", tas nebija diez ko viegls posms ne privātajā dzīvē, ne strādājot ar Vladislavu Nastavševu, bet atceros – kad izrāde beidzot bija iznākusi, mums bija "Skroderdienu" mēģinājums.
Iegāju zālē, kura bija tukša – uz skatuves tajā brīdī nekas nenotika, apsēdos aizmugures krēslos, un sākās kas līdzīgs panikas lēkmei, jo likās, ka pēkšņi atkal esmu tā jaunā līgava, kas sēž kapakmeņu pilnajā mežā, kur nomiruši cilvēki – telpai ir liela, liela nozīme!
To pat skatītājs var nesaprast un var neuztvert, kā mēs to redzam, bet tā atkal ir lieta, kas palīdz spēlēt. Vai tas galds "Salomē" un deja... O, tas bija ārkārtīgi grūti, bet beigās man likās – kā tad citādāk? Tas viss jau kaut kur paliek. Ja sākumā liekas: nu, kas tie par noteikumiem, kā lai tādos vispār izdzīvo? "Salomē" tas tiešām tā bija, mēs tur cīnījāmies... Bet tad, kad tu tam izej cauri, saproti, ka vienkārši vajag uzticēties cilvēkiem, kas to ir radījuši, un ļauties.
Šeit es tomēr gribu atgriezties pie izrādes "Vīrs, kas zināja čūskuvārdus". Kā tev šķiet, kas nosaka izrādes veiksmi? Jo mēs tomēr visas izrādes ieceram kā veiksmīgas – visi teātri, visi režisori, visi aktieri. Visi tām vēl to labāko. Bet tad, kad rezultāts ir sasniegts, iestājas tāda ļoti mistiska zona, un nav tiešas atbildes, kāpēc notiek tā vai citādi. Bet kā tev šķiet – ko šajā konkrētajā iestudējumā publika neuztvēra vai nepieņēma? Jo nemaz tik bieži negadās, ka ir tik atturīga attieksme. Tomēr tas neizslēdz brīnišķīgus aktierdarbus, ja reiz ir šāda nominācija.
Gribu tomēr novirzīties no tēmas un pieķerties tai "Zelta mušai". Man liekas, tas ir kolosāls pasākums! Es ārkārtīgi labi pavadīju laiku, un tas ir viņu ģeniālais veids, kā pievērst uzmanību "Patriarha rudenim", kuru vajadzētu apmeklēt biežāk arī mums, profesionāļiem, ņemot vērā, ka tā ir mūsu nākotne, kas rada izrādes un spēlē… Jā, tas ir tāds aicinājums tiem, kas mūs dzird – nāciet nākamgad uz to pasākumu, tas ir kolosāli! Vienkārši ņemiet līdzi savu humora izjūtu, un viss būs kārtībā! Bet, atgriežoties pie izrādes "Vīrs, kas zināja čūskuvārdus", – man atbildes nav, jo darīju savu darbu ar lielu mīlestību un patiku, un man tieši atkal bija sajūta, ka viss notiek ļoti viegli. Bez kategoriskas attieksmes, kā tam beigu galā arī vajadzētu izskatīties no režisora puses. Mums, aktieriem, bija lielisks radošais process, un nejutu to, kāpēc skatītājs varētu būt atturīgs. Patiesībā ļoti interesants jautājums...
Un ar šo jautājumu gribu mest tiltiņu uz tikko iznākušo filmu "Suflieris", kurā tev ir loma un kas tapusi igauņu režisora Margus Paju režijā. Ņemot vērā arī citas tavas kino lomas un pieredzi – vai beidzot mēs varētu runāt par to, ka latviešu aktieri strādā ne tikai Latvijas, bet arī Baltijas telpā, kas nozīmē reālu sadarbību ar igauņu un lietuviešu kolēģiem? Vai beidzot pēc 30 neatkarības gadiem šī sajūta ir ne tikai man kā skatītājai, bet arī tev kā cilvēkam, kurš piedalās procesā un rada?
Tā vispār bija ļoti interesanta vasara, jo filmējos arī lietuviešu filmā ("Dziesmas lapsai" – red.), kurai 23. oktobrī ir pirmizrāde "Riga IFF" ietvaros. Jā, mēs braukājam un mums ir iespēja filmēties, turklāt
šobrīd Latvijā filmē ne tikai Baltijas režisori – pie mums brauc "Netflix" un filmē gan seriālus, gan filmas. Protams, galvenajās lomās viņi paņem savus aktierus, kamēr mēs pildām lētā darbaspēka funkciju, taču ir profesionālais faktors, kas ir ārkārtīgi būtisks.
Filmēšanas procesā neviens nedrīkst atklāt ne lokācijas jeb atrašanās vietas, ne scenārijus, ne kas tur tiek filmēts – tā pa kluso mēs kaut ko ātri pafilmējam, lai gan beigās to var redzēt visā pasaulē… Bet par "Suflieri" runājot, tā bija vienkārši brīnišķīga pieredze! Režisors bija lielisks kolēģis – ļoti gudrs un ļoti, ļoti tolerants, atturīgs un pieklājīgs. Tā bija izcili atbrīvojoša sajūta – strādāt ar šo cilvēku. Ka viņš vienkārši ļauj pamēģināt, un nevis caur to – "aha, šitas man nepatīk, darīsim citādi", bet caur pozitīvo pusi. Un man liekas, ka tā kaut kādā ziņā ir mūsu [aktiermākslas] pedagoģijas un domāšanas lieta, kas ir šeit, Latvijā:
mēs mācāmies nevis caur to, ka "tas ir labi, un iemācīsimies vēl arī šo", bet caur to, ka "nē, tas nebija labi, tāpēc mēs darīsim tā". Līdz ar to, strādājot tādā atbrīvojošā vidē kaut kur ārpusē, ir sajūta, ka kāds visu laiku kaut ko noklusē un nesaka, cik slikti ir... (smejas)
Tas ir absurds, bet tā ir. Un tu visu laiku domā – nu, kāpēc man neviens neko nesaka… Bet varbūt tas ir tāpēc, ka viss ir kārtībā? Tikai man TĀ domāšana ir iedzīta jau tik ļoti, ka liekas – ak, skaidrs, nekas man te nav labi, darīšu, kā es domāju, gan jau tad varbūt kaut kā… [Pie mums] uzticēšanās sev pašam tiek ieaudzināta ļoti maz. Protams, tā ir arī bīstama lieta – nu, nevar uzticēties tikai sev, ir jābūt kādam, kas vēro no malas.
Jaunam aktierim, kurš beidzis studijas, savā jaunības maksimālismā noteikti ir sajūta, ka Latvija ir par šauru – te nenotiek nekas! Taču man ir sajūta – ja esi labs mākslinieks, tu dabū to pārnacionālo elpu. Nu, nav tā, ka tev visu mūžu būtu nolemtībā jāspēlē lokāla rakstura darbos.
Būšu godīga un teikšu, ka
kino atlasēs štata aktierus ļoti bieži vairs nemaz neaicina, jo viņi nespēj savienot grafikus. Ja filmēšana notiek divpadsmit stundu dienā, bet arī teātrī jāpavada divpadsmit stundas, sanāk, ka es nemaz neguļu.
Tā ir lieta, ar kuru ir jārēķinās, esot štata aktierim. Bet faktiski tas ir izvēles jautājums. Tu jau pats izvēlies, kur vēlies būt un kas tavai sirdij tuvāks. Ārštatā visu laiku jāskrien no vienas puses uz otru, bet teātris ir viena konkrēta darbavieta. Tas tāds primitīvs salīdzinājums. Ir garoziņas abās divās pusēs un mīkstumiņš arī.
Pie tā mēs varētu arī apstāties, bet, ņemot vērā, ka man bijusi iespēja satikt režisorus, kuri ar tevi strādā, un pilnīgi visi piemin tavu iztēli, tad noslēguma jautājums man ir šāds: kā tieši tu iztēlojies šņorbēniņus?
Atbildēšu tev pilnīgi bez iztēles: uzreiz ieraudzīju Nacionālā teātra šņorbēniņus, kur vēl nesen, sezonas sākumā, stāvējām kopā ar saviem krustvecākiem. Mums bija tāds iesvētības pasākums – tāda teātra tradīcija, kur jaunākie kolēģi izvēlas vecākos par krustvecākiem, lai pieskatītu turpmākajos darbos un ļoti bieži – arī dzīves gaitās. Tur nu mēs stāvējām un dalījāmies ar saviem sapņiem, kas naktī gadījušies. Jā, tāda ir mana pirmā asociācija. Bet otrs variants ir vecas virves un daudz, daudz putekļu. Tas ir tas, ko es redzu. (smejas)
