Tas ir pārdomu plūdums. Par nospēlēto skaņdarbu un savu vietu tajā. Par nodzīvoto dzīvi un īstenotajām, vai drīzāk neīstenotajām iecerēm. Kontrabasa skanējums tikai nedaudz papildina skaņdarba tēmu, taču smagnējais instruments to nemaina.
„Stāsts jau ir par tām izvēlēm, ko mēs izdarām jaunībā. Mūzikā to ir vēl grūtāk mainīt. Tu spēlē vienu instrumentu un nevari pāriet uz citu,” norāda Gatis Gāga.
Savukārt Ģirts Ēcis raksturo izrādi kā monodrāmu, „kur cilvēks, izdzīvojot uz skatuves savu pieredzi, dodot skatītājam izdzīvot šo pieredzi un atbrīvojot sevi no liekā”.
Gatis Gāga atzīst, ka šai lomai ir gatavojies ar atbildību – veselu mēnesi mācījies spēlēt kontrabasu.
„Tulznas sāk just. Kad viņš saka, ka es neko ar šiem pirkstiem nejūtu, labi viņu saprotu,” skaidro aktieris. „Uzaug āda un zūd taustes spējas.”
Galvenais varonis runā ar kādu nezināmu klausītāju. Vinš iedzer alu un monologs par mūziku pārtop par emocionālām pārdomām. Žanriski šī noteikti nav komēdija.
Tā sanāk, smeldzīgs stāsts,” piekrīt aktieris.
