Šī “pasaka pieaugušajiem” būs jau trešais teātra mēģinājums izstāstīt stāstu par savdabīgo un visnotaļ mistisko personību. Šoreiz tā iestudēšanu uzņēmies teātra galvenais režisors Ģirts Šolis.
Košs un izaicinošs kā pats Venēcijas karnevāls ir Leļļu teātra Kazanova. Tāds daudzsejis, ka viņu vada nevis viens, bet divi aktieri – Miķelis Žideļūns un Pēteris Galviņš.
“Mēs drusku sadalījām šo tēlu, jo sapratām – cilvēks, kurš neko daudz nezina par Kazanovu, parasti iedomājas to daļu, ko atveido Pēteris,” saka Žideļūns.
“Tā teikt, iniciatoru seksuālā ziņā,” piebilst Galviņš.
“Un leļļu teātrī ir perfekta iespēja [šīs personības šķautnes] atdalīt vienu no otras, kur tas ir nepieciešams,” smejas aktieri.
Kazanovas daudzās sejas aktieriem palīdz izspēlēt ne vien marionetes, bet arī maskas uz pašu sejām. Izrādes dramaturģiskais pamats tapis aktieru sadarbībā ar režisoru Ģirtu Šoli, balstoties uz Kazanovas memuāriem, kuros ticamais mijas ar neticamo gluži kā viņa laikabiedra barona Minhauzena stāstos.
“Tā pāreja no realitātes uz iztēli ir tik gluda, ka tu gribot negribot tam notici,” Kazanovas tēla nerimstošo pievilcību skaidro Miķelis Žideļūns.
“Cilvēku dzīves apaug ar viņu pašu un citu cilvēku stāstiem visos laikos, tāpēc man liekas, ka tas ir ļoti mūsdienīgs stāsts, kas ir nodzīvojis visu šo laiku un noteikti dzīvos vēl,” spriež Pēteris Galviņš.
Interesanti, ka šī ir jau trešā reize, kad Kazanova pietuvojies Latvijas Leļļu teātrim, taču abas iepriekšējās reizes līdz pirmizrādei nav ticis.
“Es domāju – nu, kas tur ir par ņemšanos, ka neviens nevar uztaisīt! Taču vajag vienkārši paņemt un uztaisīt… Un te nu mēs esam – nedēļu pirms pirmizrādes un ejam uz to mērķi,” smejas Leļļu teātra galvenais režisors Ģirts Šolis.
Kazanovas mistiskā personība režisoru aizrāvusi tiktāl, ka viņš pat devies braucienā uz Venēciju.
“Venēcijā izpētīju gan to cietuma kameru, kurā viņš it kā esot sēdējis, gan galu galā mums ir arī pavisam īstas venēciešu meistaru veidotas maskas, un viena no tām spēlē ļoti būtisku lomu,” stāsta Šolis.
Un tā ir maska, kura visatklātāk iezīmē izrādes aprakstā minēto “vieglo pikantēriju”.
“Tā ir tāda arlekīna maska ar diezgan nepārprotamu vīrišķā spēka simbolu deguna vietā. Mums vajadzēja saprast, kas ir tas, kas rosina visus tos piedzīvojumus. Un tā ir neapmierināma kaisle, nedaudz pārspīlēta vēlme, alkas pēc šīs kaislības, pēc dažādības,” skaidro režisors.
Un tieši neremdināmā kaisle izbaudīt visu, ko laikmets spēj piedāvāt, veidojusi Džakomo Kazanovas daudzpusīgo personību, par ko runā arī pēc divsimt gadiem, uzskata Ģirts Šolis.
“Viņa popularitāte sieviešu vidū ir tikai viena no šķautnēm. Un galvenais, par ko, pieminot Kazanovu, parasti visi runā, ir – ka viņš ir netipisks vīrietis savam laikmetam, jo viņš nav klasisks mačo. Viņš ļoti labi saprot sievietes, un man liekas, ka tā arī ir viņa panākumu atslēga. Jo viņš spēj sniegt ikvienam cilvēkam to, ko viņš vēlas. Pamatā – uzklausīt. Un, kad cilvēki viens otram ir uzticējušies, tās jau ir pavisam cita līmeņa attiecības,” stāsta Šolis.
“Kazanova” ir pieaugušo auditorijai domāta izrāde, kuras arvien mērķtiecīgāk ienāk Latvijas Leļļu teātra repertuārā, kustinot iesīkstējušos stereotipus par lellēm kā tikai bērniem domātu skatuves izteiksmes formu. Izrādē organiski savijas gan horeogrāfija, gan marionešu un objektu teātra elementi, ko papildina sulīgs skaņu celiņš un asprātīgi reducēta itāļu valoda, kurā notiekošā darbība ir saprotama jebkādas tautības skatītājam.
