Pie japāņu autora Jukio Mišimas lugas Alvis Hermanis atgriežas jau otro reizi. Pirms 24 gadiem tā bija pati pirmā luga, ko viņš iestudēja JRT Lielajā zālē, un tagad tas būs viņa pirmais darbs, uzsākot atkal jaunu posmu teātra dzīvē. Iestudējums gan būs kardināli atšķirīgs no pirmās versijas gan saturā, gan formā.
"Tas noteikti galvenais iemesls, lai būtu apļa princips, jo daudz kas izmainījies pa šiem gadiem un līdz ar to arī tā izrāde par to liecinās, tur jau arī būs daudz kas pilnīgi savādāk," Apļa principu Alvis Hermanis min kā galveno, kādēļ atkal atgriežas pie "Marķīzes de Sadas", bet līdzās tam ir vēl vairāki iemesli.
Izrāde ir arī īpašais sveiciens pirms trim gadiem mūžībā aizgājušajam Normundam Naumanim, kurš savulaik šo darbu teātrim ieteicis un arī ļoti poētiski iztulkojis. Tāpat Alvim Hermanim jauno darba cēlienu šoreiz ļoti gribējies iesākt ar ko vizuāli ļoti krāšņu un teātra pasaulei veltītu.
"Priekš manis šī luga visvairāk liecina par aktiera dabu, par teātra dabu, par to sadomazohistisko dzīvi, ko mēs teātrī dzīvojam. Protams, tas tādā metaforiskā, poētiskā nozīmē. Tad gribējās arī ar kaut ko ļoti skaistu, vizuāli estētisku uzsākt to Fabrikas periodu," stāsta režisors.
Kā tiešs apliecinājums režisora teiktajam ir mēģinājuma starplaikā no grimētavas ārā nākošās aktrises izsmalcinātos, ļoti greznos rokoko tērpos atbilstošā grimā un frizūrās. Elita Kļaviņa un Kristīne Krūze atzīst – skaisti jau esot gan, bet esot arī ko fiziski turēt.
"Ļoti grūti… tērps ir ļoti smags, ir ko turēt, ir ko nest," atzina Kristīne Krūze. Elita Kļaviņa atklāja: "Tas prasa pāris stundas pirms un pāris stundas pēc, lai varētu to krāsu uz sejas uzlikt un pēc tam nomazgāt. Tāpat tērpi… Mums ir vairākas ģērbējas, pastiprināta brigāde uz šo izrādi strādā."
Elita Kļaviņa piedalījusies arī "Marķīze de Sada" iestudējumā pirms 24 gadiem, un tagad šī atgriešanās īpaši spilgti ļaujot ieraudzīt, cik daudz kas pa šo laiku mainījies: "Ir interesanti redzēt, cik gigantiski Alvis kā režisors ir audzis. Es arī droši vien esmu mainījusies. Arī ko mēs izlasām, tagad ir kas pilnīgi cits. Es domāju, viss ir daudz psiholoģiski smalkām, viss ir gājis dziļumā, un es ceru, ka to varēs arī ieraudzīt."
Ja iepriekšējā iestudējumā Elita Kļaviņa atveidoja marķīzi de Sadu, tad tagad spēlēs viņas māti Montreija kundzi. Marķīze de Sada tagad būs Kristīne Krūze, kura to dēvē par savu līdz šim sarežģītāko lomu. "Man grūtākais bija – neiekrist tajā pirmajā interpretācijā, ka viņa ir tā cietēja un mocekle, bet meklēt tur vēl citas krāsas," atzina Kristīne Krūze.
Izrādē spēlē tikai sievietes, viņas ir sešas, taču teju visas viņu sarunas un darbības vērpjas ap marķīzes de Sadas vīru, leģendāro franču hedonistu marķīzu de Sadu.
Alvis Hermanis uzskata, ka lugas autors japāņu rakstnieks Jukio Mišima Sada tēlu lietojis kā metaforu ļoti universāliem nolūkiem, lai provocētu, piemēram, domāt par dažādajām dabām, kas mīt ikvienā cilvēkā, par mūsu attiecību modeļiem un mūsu ētiskajiem uzstādījumiem.
Jukio Mišimas darbi cieši saistīti ar viņa īpašo biogrāfiju. Proti, Mišima 1970.gadā vadīja militāru apvērsumu, jo nespēja samierināties ar Japānas likteni pēckara gados, kad kapitulējusī valsts izmainīja savu identitāti, no agrāras valsts strauji pārtopot teju vai par rietumu valstu kopiju. Apvērsums izgāzās un Mišima pēc senās samuraju metodes veica rituālo pašnāvību.
Ar to arī sāksies Alvja Hermaņa izrāde un zemtekstos arī to cauraudīs mūžīgais konflikts starp tradicionālo un jauno, kas mūsdienās ir pat vēl asāks.
"Cīņa starp tradicionālistiem un modernistiem visur, kā mēs zinām, iet pilnā sparā – Krievijā, Amerikā, Eiropā – katrā valstī savā veidā. Visi tagad ir sagrupējušies divās naidīgās nometnēs, kas gatavas viena otru iznīcināt. Es domāju, ka tā izeja ir tomēr kaut kāds kompromiss," sprieda režisors.
Alvja Hermaņa jauniestudējuma "Marķīze de Sada" pirmizrāde skatāma piektdien, 1.septembrī, teātra jaunajā mājvietā uz remonta laiku "Tabakas fabrikā".
