"Viens no izrādes producentes Elīnas Kalniņas uzstādījumiem bija tāds, ka Rainis jāizmanto pēc iespējas vairāk, tāpēc visās daļās tas tā arī ir. Vienīgais, no kā esam atteikušies, ir prologs un epilogs, ko Rainis "Daugavai" pielika klāt 20. gados. Gribējām piepildīt oriģinālo vēstījumu, kas 1919. gadā latviešus iedrošināja brīvības cīņām."
Vaicāts, vai darba gaitā nejutis kārdinājumu kaut ko pierakstīt klāt, Gricmanis atbild noraidoši: "Mūsu koncepcija ir tāda, ka apzināti izmantojam darba atvērtību. Katrs no sešiem režisoriem strādājis pa savam – nevēlamies visas daļas sasiet kopā cieši, bet gribam, lai viss iestudējums ir atvērts, skatītājam pašam jāatrod nozīmes. Rainis ļoti labi to ļauj darīt. Viņa valoda ir atvērta interpretācijai."
Bet... vai Raiņa valoda gadījumā nešķiet vecišķa? "Domāju, ka arī tajā brīdī viņa stilistika skanēja diezgan vecišķi... No otras puses, viņam ir arī tāda luga "Pusideālists", kas ir parodija par tautisko laikmetu – kā liela groteska par to, ka mēs visi tagad te celsim tautiskos brīnumus, izliksimies, ka esam vareni senlatvieši.
Rainis ir cilvēks, kurš ļoti kritizējis Dziesmu svētkus – īpaši pirmos; viņam ir tās sarkastiskās dziesmiņas, ko viņš veltījis Dziesmu svētkiem par to, ka tautas kungi izmanto faktu, ka no laukiem tauta sabrauc pilsētā un viss ir viens milzīgs veikals...
Bet stils, valoda – tie viņam vienmēr ir tādi kā ne no šī laika. Tieši Raiņa paša uzskatu pāreja – ka viņš tika pieņēmis, ka arī laikmetā, kurā mēs dzīvojam, romantisko stilu var izmantot, lai runātu par to, kas viņam aktuāls –, ir iemesls, kāpēc mums viņa ir tik daudz. Režisori pa savam interpretējuši un atraduši atbildes, kā Raini var klausīties arī tagad."
Par pārmaiņām stāsta arī izrāde. Tā beidzas citviet, nekā sākas. "Šajā gadījumā mums ir ceļš – piedzīvojuma stāsts no 1905. gada pieminekļa pāri Daugavai uz Gaismas pili – Stikla kalnu jeb Nacionālo bibliotēku. Inga Tropa savai režisētajai daļai izvēlējusies meditatīvu piegājienu: skatītājiem viņa mēģina aizvērt acis, viņus ievest iztēles pasaulē.
Diezgan daudz domājām, ka pati vieta – pilsēta – pilda scenogrāfijas funkciju, jo Gunāra Birkerta projektētā ēka pati zināmā mērā ir izrādes scenogrāfija.
Kad braucam pāri Daugavai un esam daļa no izrādes, saprotam, ka pilsēta un ēka ir daļa no izrādes. Ka tā ir nevis ēka, bet zīme."
Divas izrādes jau aiz muguras – tā spēlēta 15. septembrī un 13. oktobrī. Tagad tā notiks tikai 3. novembrī. Vai paredzēts arī ieraksts? "Teātris ir laika māksla – būtiska ir klātbūtne tieši konkrētajā brīdī un vietā. Jo tajā brīdī, kad ar kādu citu mediju mēģinām to iznest ārā, tas kļūst par citu. Jebkurš medijs, kam ir "plakanā virsma" – kino, televīzija – atņem teātrim dimensiju, un uz to raugāmies vairs tikai kā uz kaut ko neīstu, savukārt teātrī ir klātesoši cilvēki, varam pat viņu elpu sajust."
Viņš prāto, ka ''Daugavā'' būtiska arī alūziju spēle: "Viens ir tas, ko "Daugava" nozīmēja 1919. gadā – to izpirka un lasīja pat frontē. 80. gadu beigās "Daugavu" atdzīvināja Mārtiņš Brauns. Mēs mēģinām meklēt, ko "Daugava" nozīmē šobrīd.
Interesanti, ka Rainis "Daugavā" ļoti apzināti gribējis pateikt, ka bija apstākļi, kad vajadzēja totālu vienotību, bet tagad viss ir mainījies. Ka dzīvojam pasaulē, kas ir daudzšķautņaina, sarežģīta, komplicēta.
Mēs mēģinām "Daugavā" šo pusi parādīt."
