Izrādes recenzija: Nacionālajai apvienībai skatīties neiesakām!

Šis ir gadījums, kad režisors izrādei atradis gan interesantu stāstu, gan izrādes norises vietu, gan piesaistījis izcili talantīgus aktierus un acīm redzami spējis piepildīt savu režisorisko ieceri. Viss ir saslēdzies necerēti veiksmīgi, taču Nacionālās apvienības (NA) deputātiem šo izrādi skatīties neiesakām!

Kāpēc NA šo izrādi nebūtu ieteicams skatīties? Atbilde ir pavisam vienkārša. Ja pēc Jura Poškus filmas „Kolka Cool” noskatīšanās Valstiskās audzināšanas apakškomisijas priekšsēdētājs Raivis Dzintars aktualizēja diskusiju par principiem, pēc kuriem notiek kino industrijai paredzēto līdzekļu sadale, tad šī izrāde, iespējams, izraisītu diskusiju par valstiskās audzināšanas principiem mākslā, tai skaitā teātrī, kopumā.

Izrāde veiksmīgi turpina tādus kino stāstus kā mākslas filma „Kolka Cool” un Andra Gaujas dokumentālā filma „Ģimenes lietas”, turklāt, iespējams, ir tikpat trendīga kā „youtube.com” lieliskais aculiecinieka videostāsts „Hu** bļoda netīra”. Nedaudz baidoties trāpīt pārāk augstā plauktiņā, no teātra mākslas salīdzinājumam spēju atrast vien Martina Makdonas darbu skarbos iestudējumus Latvijas teātros.

Tas, ka galvenie objekti salīdzinājumam ir no citas mākslas jomas, mulsinoši vairs nešķiet, kad noskaidrojas, ka izrādes pamatā ir filmas scenārijs. Režisors veiksmīgi trāpa starpžanrā, uz teātra skatuves radot filmu, ko izspēlē dzīvi nevis filmēti aktieri. Turklāt šis trāpījums ir vēl jo precīzāks, ņemot vērā spēles telpas šaurību – pavisam mazo skatuvīti Vecrīgas klubā „Depo”. Skatuve padara aktieru sniegumu tik tieši uzrunājošu, ka nav iespējams no tā izvairīties, pat novēršot vai nodurot skatienu.

Skatītāju un aktieru ciešais kontakts ir smags pārbaudījums abām pusēm. No aktieriem tas prasa neticamu pašatdevi, bet no skatītājiem spēju tikt galā ar „vieglu šoku”, ko izraisa izrādē izmantotais argo – biezais jauniešu rupjību slānis, kas nepārtrauktā straumē gāžas pār skatītājiem, kā arī vardarbība, ko pat stilizētu skatīties bez emocijām ir grūti un, pieļauju, arī izspēlēt nav viegli. Gods, kam gods! Aktieri veiksmīgi tiek galā gan ar minētajiem pārbaudījumiem, gan ar uzdevumu spēlēt vairākus "varoņus".

Aktieru pārmiesošanās, piemēram, no Jāņa par Leldi un atpakaļ uz Ināru vai Amandu, notiek tik zibenīgi un tik profesionāli, ka rodas aizdomas par aktieru vecuma neatbilsmi izskatam. Taču visi trīs – Laura Zunda, Kristaps Ķeselis un Jurģis Spulenieks – ir jaunie aktieri, kuriem Latvijas Kultūras akadēmijas aktieru kursa pabeigšana vēl priekšā.

Grūtāk tikt galā ir skatītājiem. Iespējams, „vieglais šoks” dažam skatītājam tiešām ir liekams pēdiņās, jo nemaz tik viegls nav izrādījies. Katrā gadījumā mietpilsoniskas pašapmierinātības pārņemtajiem šī izrāde varētu kļūt par komfortablā stāvokļa traucētāju. Citiem izrāde varētu izraisīt jautājumu, kāpēc man tas jāskatās? Ar šādiem gadījumiem taču pilni reģionālie mediji, un nebūt ne visos ir veselīga humora pilna attieksme, kādu to sastopam Cēsu pašvaldības policijā.

Domājams, jau pats fakts, ka šādi artefakti, ja tie sasniedz mērķauditoriju, liek tai palūkoties uz savu potenciāli deklasēto eksistenci no malas, ir pirmais pakāpiens uz valstisko audzināšanu.

Izrāde aizrit vienā elpas vilcienā tieši tā, kā aizraujoša filma un, izejot no zāles, brīnies, kā laiks varēja tik nemanāmi aizskriet?! Režisors iedvesis filmas scenārijā to groteskas pašironijas pakāpi, kas sižetisko smagnējumu padara vieglu. Šeit salīdzinājums rodams Tarantīno, šķiet, pēdējo gadu izcilākajā filmā „Atsvabinātais Džango”.

Izrādē netraucē negludumi, kas kā īleni lien ārā no scenārija, piemēram, Leldes lidojums pa gaisu pēc tam, kad viņa saņēmusi sitienu. Tas drīzāk uztverams kā kinematogrāfiski efektīgs un grotesks paņēmiens, kuru paspilgtina mizanscēnas ar labi atpazīstamiem kultūrcitātiem, piemēram, atpazīstam atsauci uz slaveno ainu filmā „Titāniks” un Mistera Bīna spēli ar vidējo pirkstu. Filmas scenārija autora šķietamo naivitāti un paraugu meklēšanu Holivudas grāvējos izrādē ar humorpilnu smīnu nolīdzina režisors. Neviens jau nepiesienas Tarantīno par to, ka Džango nošautie sliktie aizlido šķērsām pa gaisu arī tad, ja no attiecīgā šāviena leņķa tas ir pavisam neiespējami. Un izrāde rullē! Un izrāde pavelkas!

Ja vēl nav saprotams, tad ir runa par Teātra TT izrādi „Minga rēgi”, kurā režisors Lauris Gundars iedzīvinājis Rūdolfa Minga jeb Miķelsona filmas „Ļaunuma atspulgs” scenāriju.

Izrādi iesakām visiem, izņemot NA!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti