Atspere

Kur māksla un zinātne sastopas. Studijā Rasa Šmite un Sergejs Kruks

Atspere

Diriģents Kaspars Putniņš: ir būtiski saprast kopsakarības

„Atsperē” viesojas aktieris un režisors Klāvs Mellis

Ir svarīgi nezināt, kā vajag. Saruna ar aktieri un režisoru Klāvu Melli

Klāvs Mellis ir viens no pirms trim gadiem dibinātā neatkarīgā teātra “Kvadrifrons” saimes, kura režisētās izrādes skatāmas arī Latvijas Nacionālajā teātrī un Valmieras Drāmas teātrī. Sarunā – par aktuālām izrādēm un to tematiku, “Kvadrifrona” jauno mājvietu, nominācijām “Spēlmaņu nakts” balvai un šī teātra dažādo dabu – no klausāmizrādēm līdz izrādēm, kurās piedalās arī skatītāji.

Signe Lagzdiņa: Nupat “Kvadrifrons” ir mainījis mājvietu, kur iedvesmojas, rada un radīto tālāk nodod skatītājiem, un pārcēlies no Rīgas cirka uz jaunām telpām Zeļļu ielā 25, Āgenskalnā. Kā tur jūtaties?

Klāvs Mellis: Mēs tur jūtamies ļoti, ļoti labi. Cirka ēka oktobra beigās tiks nodota renovācijā, tādēļ mums bija jādodas prom. Cerams, ka darbi ritēs ātri, nevis kā tas citkārt mēdz gadīties. Mēs diezgan ilgi meklējām vietu, kura mums patiktu un kur būtu jauki patverties. Kopā ar Rīgas cirka valdi, darbiniekiem un Rīgas cirka skolu atradām šo vietu Āgenskalnā. Cirks atrodas pilsētas centrā, bet Āgenskalnā ir tas, pēc kā jau kādu laiku mazliet ilgojāmies. Mēs esam liela parka vidū lielā mājā, kur var iziet ārā, apkārt ir koki un drusciņ nomaļāka sajūta. Un tas ir labi. Tā ir bijusī Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultāte. Protams, neapdzīvojam visu to ēku, jo tā ir milzīga, un kopā ar mums ir gan bērnudārzs, gan jauniešu psihologs, gan citādas lietas tur notiek. Pašlaik mācāmies sadzīvot, kuros brīžos mēs drīkstam trokšņot un kad bērniem ir diendusa, jo tad mums mēģinājums ir jātaisa nedaudz klusāks un tamlīdzīgi, bet, man liekas, tas viss pieder pie lietas.

Atmosfēras ziņā, no vienas puses, tur ir kaut kāds augstskolas šausmīgums, bet, no otras puses, – arī zināms rimtums un miers.

Jaunākajā izrādē “Ciešamā kārta”, kurai tu esi režisors, tiešā mērā iedvesmojāties no vietas, kur šobrīd esat, un runājat par izglītību. Kāpēc pievērsies izglītībai?

Pirmkārt, ēkas dēļ. Kad uzsākām savu darbību Rīgas cirka telpās, mūsu pirmā izrāde bija “Brīnuma skartie” par cirka ēku, tās vēsturi. Tāds diezgan antropoloģisks pētījums, kas beigu beigās rezultējās divu stundu garā ekskursijā pa šīs ēkas dažādiem kambariem. Nonākot jaunajā vietā, mums arī bija jāveic reveranss par godu šai ēkai un tās vēsturei. Otrkārt, šis ir vēsturisks, ne bieži piedzīvojams brīdis, kad visā Latvijas izglītības sistēmā notiek diezgan fundamentālas pārmaiņas, tāda kā revolūcija, jo tieši no šī gada 1. septembra visas vispārizglītojošās skolas un pirmsskolas iestādes pāriet uz “Skola2030” mācību modeli ar kompetenču pieeju mācību saturam. Bija interesanti pētīt šo jautājumu izrādes kontekstā un mēģināt saprast, ko tad tas nozīmē, vai šī pamatīgā un visaptverošā revolūcija patiešām notiek, kā uz to skatās skolotāji, kā uz to skatās citi cilvēki.

Rezultātā, protams, izrāde nav tikai par izglītību, bet par cilvēkiem, par pārmaiņu procesiem, mehānismiem, par to, kā lietas sāk notikt neatkarīgi no tā, vai kāds tās iniciē vai ne.

Īstenībā man pašam liekas, ka ļoti forša izrāde beigu beigās ir sanākusi.

Ja jau esi iedziļinājies modelī “Skola2030”, vai tu gribētu tādā mācīties?

Noteikti gribētu, bet nezinu, vai gribētu mācīties šajā sistēmā tieši šobrīd, vai mācīt pēc šīs sistēmas tieši šobrīd. Man šķiet, ka pārmaiņas, kā arī mēs izrādē sakām, vienmēr sāp, un skaidrs, ka pārejas process būs mokošs. Es esmu diezgan pārliecināts, ka patiesībā no augstāk stāvošiem plauktiņiem bija iespējams šo procesu padarīt nedaudz līganāku, nedaudz caurspīdīgāku, uztveramāku gan pasniedzējiem, gan arī skolēniem. Pārmaiņas pilnīgi noteikti bija nepieciešamas, un tās noteikti ir uz labu. Jautājums ir par to, vai un kā tas notiks, vai pedagogiem tiek sniegti pareizie instrumenti gan tehniski, gan idejiski, lai šīs pārmaiņas īstenotu, vai pedagogi ir gatavi šos instrumentus, kas viņiem tiek doti, pielietot praksē.

Vai tici, ka ar teātra mākslas palīdzību šos procesus var kaut kā ietekmēt?

Es neesmu tik naivs, lai domātu, ka mēs te tagad uztaisījām vienu izrādi mazā teātrītī kaut kur Pārdaugavā un process būtiski mainīsies šeit un tagad.

No otras puses, tas ir darbs, ko daru, un domāju, ka tas ir vienīgais, ko varu darīt.

Tā ir arī lieta, ar ko mēs kopumā cenšamies nodarboties savā teātrī, kur mēģinām domāt par sabiedrības procesiem, kas mums pašiem šobrīd šķiet aktuāli, sasāpējuši, un kaut kā norādīt uz tām lietām, kas mums šķiet problemātiskas. Ar cerību, ka varbūt tas vismaz dažos cilvēkos arī raisīs šīs domas. Nav jau tā, ka mums viss būtu skaidrs, mēs īstenībā paši nezinām, kā vajag, un par sevi varu pilnīgi noteikti pateikt, ka viss, ar ko es nodarbojos, visas izrādes, ko es taisu, īstenībā ir par vienu un to pašu tēmu – kā es vienkārši pats nezinu, kā vajag. Bet dažreiz, man liekas, ir svarīgi nezināt, kā vajag.

Bet tas ir ļoti sarežģīts jautājums, vai māksla izglābs pasauli.

Neizglābs, bet tikpat labi es tev arī varu pajautāt, vai darbs radio maina sabiedrību? Skaidrs, ka maina, bet varbūt ne visu.

"Kvadrifrona" paplašinātais sastāvs uz Padures muižas kāpnēm.

Novembra sākumā Rīgas cirkā vēl var redzēt “Kvadrifrona” pašu pirmo izrādi “Brīnuma skartie”, vai tā būs pēdējā iespēja?

Tā ir Reiņa Botera izrāde un pēdējā iespēja to piedzīvot ir tīri praktisku iemeslu dēļ, jo šī ēka, kurā un kurai izrāde ir veidota, vairs nekad nebūs tāda, kāda viņa ir šobrīd. Izrāde ir izveidota precīzi tādam ēkas stāvoklim, kādā tā pašlaik ir. Tā ir izrāde, kuras laikā skatītāji katrs individuāli ar austiņām un audiogida palīdzību apstaigā visu šo cirka ēku, gaitenīšus, būcenīšus, medmāsiņu kabinetus un klaunu ģērbtuves un dzird dažādus stāstus no dažādiem laikiem, jau sākot ar cirka rašanos līdz pat mūsdienām. Mēs paši neesam uz vietas, ir tikai daži gidi. Skatītājs satiek vēl divus dzīvus personāžus – viens no tiem ir zirgs un otrs – cukurvates pārdevējs.

Klausīšanās jums ir svarīga. Izrādē “Brīnuma skartie” klausītājs ir izrādes dalībnieks, kurš nonāk tādā virtuāli reālā pasaulē, kur austiņās dzird stāstus. “Rolanda dziesmā”, kas tapusi salīdzinoši nesen, ir automātiskais atbildētājs. Tā arī vēl tikai līdz 31. oktobrim ir klausāma.

 Nu jā, pagaidām līdz 31. oktobrim. Mēs domājām to pagarināt vēl uz mēnesi, bet lēmums vēl nav pieņemts.

“Kvadrifrons” ir nominēts vairākās kategorijāsSpēlmaņu nakts” balvai. Vai tev pašam un jūsu apvienībai ir svarīgs šis novērtējums? Kā jūtaties attiecībā pret lielajiem teātriem?

Novērtējums vienmēr ir svarīgs. Var jau koķetēt un izlikties, ka nav, bet man liekas, ka pat tie cilvēki, kuri izliekas, ka viņiem nav, tāpat tajā brīdī, kad nominācijas tiek izziņotas, sēž pie datora un gaida.

Tāpēc nekoķetēšu.

Par kuru nomināciju, kas piešķirta saistībā ar “Kvadrifronu” – Gada lielās formas izrāde “Vecmāmiņu valstij”, Gada sasniegums oriģināldramaturģijā izrādei “Lepnums un aizspriedumi”, Gada kustību mākslinieks Arīna Buboviča, Gada muzikālās partitūras autors Jēkabs Nīmanis, Gada notikums digitālajā vidē “24h” un “Rolanda dziesma” – pats visvairāk priecājies?

To tā nevar pateikt, vienmēr jau visi bērniņi mīļi. Mēs priecājāmies par visu. Reizēm šķiet, ka gan mēs, gan citi nevalstiskie teātri esam tiešām pelnījuši to, ka mūs sāk uztvert kā līdzvērtīgus spēlētājus šajā Latvijas teātra vidē un skatās izrādes pēc būtības, jo ne tikai valsts teātri ir pelnījuši atrasties šajā nomināciju sarakstā.

Jums arī diezgan labi iet. Biļetes atkal uz daudzām izrādēm ir izpārdotas.

Patiesībā nav nemaz tik labi. Jā, “Ciešamā kārta” ir izpārdota, jo tā ir jauna izrāde. Kad marta vidū sākās pandēmija, mums bijis pārdotas pilnīgi visas biļetes līdz pat jūnija beigām, izņemot divas uz vienu izrādi.

Tagad ir diezgan plāni, bet es to ļoti labi saprotu, jo cilvēkiem droši vien ir mazliet nedroši ieplānot ilgtermiņā kaut ko uz priekšu.

Apmeklēt teātri kļūst arvien sarežģītāk, jo negribas pirkt biļetes ar domu, ka, iespējams, šo izrādi tāpat atkal atcels, bet es zinu, ka tā nav tikai mūsu problēma. Tā notiek lielākajā daļā teātru. Ir tāda tendence, ka skatītāji pērk biļetes pēdējā brīdī, gandrīz vai izrādes dienā, un pērk mazāk, pat neskatoties uz to, ka zāles piepildījums drīkst būt mazāks. Tāpēc, lūdzu, pērciet biļetes.

Uz ko tu ieteiktu iet? Ir vēl izrādes, kuras mēs šajā sarunā nepieminējām.

To jau ļoti grūti pateikt, un es ieteiktu uz visu nākt.

Man patiešām liekas, ka mēs cenšamies darīt tā, lai mums nebūtu kauns.

Viena no mūsu sākuma stratēģijām un galvenajiem mērķiem bija darīt to, kas mums pašiem patīk, un tā, lai mums pašiem pēc tam par to nav jākautrējas. Es ieteiktu vienkārši paskatīties, kurš nosaukums vai kurš aprakstiņš liekas uzrunājošāks. Šis tas jau ir izpārdots, bet tomēr biļetes vēl ir. Tas, ka biļetes nav pieejamas, ir mīts.

Un var pie reizes lapkritī pastaigāt par brīnišķīgo, mazo Zeļļu ieliņu Āgenskalnā.

Skaisti, tieši blakus lielai ielai ar tramvaju. Man liekas, ka tā ir ļoti laba vieta, Smiļģa muzejs turpat. Var nolikt mašīnu, var aiziet uz kebabu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt