Horeogrāfs Antons Freimans: Sēdēt klusu kā pelītei, darīt savu darbu

12. aprīlī Latvijā pirmizrādi piedzīvos uzreiz divi jauni “Hamleti” – Valmieras Drāmas teātrī visu laiku slavenāko traģēdiju iestudē Indra Roga, bet Nacionālajā operā un baletā – Antons Freimans. 28 gadus vecajam horeogrāfam šis ir pirmais darbs uz lielās skatuves, lai gan šo skatuvi viņš pazīst ļoti labi.

“Pērā Gintā” Freimanam ir titulloma, izrādē “Antonija #Silmači” viņš dejo Dūdaru, “Trīs musketieros”- Luiju XIII, “Donā Žuanā”- Leporello, “Šeherezādē un viņas stāstos”- Sindbadu, “Romeo un Džuljetā”- Parisu un Merkucio.

— Ziniet, man vienmēr ir licies, ka jūs pārvilinās jebkura mūsdienu dejas kompānija. Tomēr jūs jau desmito sezonu pavadāt visnotaļ akadēmiskajā Nacionālās operas un baleta trupā. Kāpēc?

— Nezinu.

Man nešķiet, ka pārvilinās.

— Vai ir mēģinājuši?

— Nē. Man ir labi Rīgā, man ir labi šajā teātrī, man šķiet, ka tik daudz lomu kā šeit man nez vai daudz kur citur dos. Un arī iespēju iestudēt. Man ir 28 gadi, un es jau varu iestudēt baletu uz lielās skatuves! Tā arī ir privilēģija. Šeit pie savējiem ļoti turas. Un attīsta vietējos talantus. Lieliski!

— Pēc “Pēra Ginta” saņēmāt sezonas labākā solista titulu. Vai priecājāties?

— Jā - taču

es neesmu solists!

— Un tas nebeidz pārsteigt.

— Man nav svarīgi – solists vai ne. Edvarda Kluga “Pērs Gints” man tik ļoti patika, ka es vienkārši lēkāju no laimes, kad uzzināju, ka tas būs mūsu repertuārā. Šajā izrādē būtu gatavs dejot pat kordebaletā.

— Vai ir vēl kādi baletmeistari, kuru darbībai jūs sekojat ar īpašu aizrautību?

— Tagad — Kristala Paita (dzimusi Kanādā 1970.gadā, dejojusi Britu Kolumbijas baletā “Ballet BC” un Frankfurtes baletā, 25 gadu vecumā saņēmusi prestižo Kliforda Lī horeogrāfijas balvu, bijusi Monreālas džeza baleta rezidējošā horeogrāfe. Viņas darbi izceļas ar fantastisku humoru un bezbailīgu tehniku – M.N.). Dievinu viņu! Pašlaik vienīgais cilvēks, par kuru var teikt – ģēnijs. Viņa ir radījusi tādu kā savu valodu, mani iedvesmo viņas daiļrade.

— Vai pats sev patīkat vairāk kā dejotājs vai kā horeogrāfs?

— Pagaidām vēl nevaru sev patikt kā horeogrāfs. Jūtu, ka joprojām mācos, joprojām meklēju sevi. Varbūt man ne vienmēr ir konsekvents stils. Droši vien kaut kāds talants ir, citādi man nedotu iespēju iestudēt, taču kā horeogrāfs līdz galam vēl neesmu izveidojies. Bet kā dejotājs… Droši vien mūsdienu baletā sevi parādu labi, to saprotu, ķermenis mani klausa… Taču nezinu, kā jums viennozīmīgi atbildēt. Tie ir divi pilnīgi dažādi pašizpausmes veidi.

— Kad jūs iestudējāt savu pirmo numuru?

— Mācoties Mūzikas akadēmijā. Es sev sacerēju nelielu monologu… un to vairs nemaz neatceros. Man vispār no galvas izgaisis viss, ko darīju akadēmijā.

— Vai tiesa, ka darbs pārraida sava autora cilvēciskās īpašības?

— Jā. Protams.

— Gan labās, gan sliktās?

— Nezinu par labajām…

Lūk, piemēram, Vladislavs Nastavševs. Viņš taču vienmēr, kad iestudē autobiogrāfiskas izrādes, izliek apskatei savas negatīvās īpašības. Viņu taču ir absolūti neiespējami mīlēt šajās izrādēs! (Smejas.)

Lai gan pats par sevi viņš ir lielisks cilvēks! Un skatītājs, kurš neiedziļinās režisora personībā, var nodomāt, ka viņš ir parupjš, nepacietīgs…

Baletā droši vien viss ir vienkāršāk. Baletā dejotāja personība tik ļoti “aprij” horeogrāfiju! It kā dari visu pēc teksta, taču ķermenis šo tekstu parāda pilnīgi pa savam. Skatos uz Kārli Cīruli un Kristapu Jaunžeikaru, kuri manā izrādē dejo galveno lomu – un neatpazīstu savu horeogrāfiju. Vispār neatpazīstu! Un tas ir labi. Tas ir, tajā it kā ir daļiņa no manis, taču tā ļoti izplūst. Ieplūst viņos – un pazūd.

— Pag, vai tad esat kādam citam atdevis Hamleta lomu?

— Ja godīgi, es arī savas miniatūras dejoju tikai tāpēc, ka nevarēju atrast nevienu, kurš būtu gatavs ar mani mēģināt mēnesi. Rezultātā es iznācu uz skatuves un pastāvīgi jutu, ka neesmu gatavs – jo, veidojot jaunu horeogrāfiju, izdomā tūkstošiem iespējamo versiju, izvēlies it kā labāko, taču galvā šī tonna informācijas paliek, sēž zemapziņā, un dejojot nevar līdz galam ieiet notiekošajā. Pārāk daudz visādu uzslāņojumu. Nejūt ķermeni. (Nopūšas.)

Savu horeogrāfiju dejoju bez prieka.

— Bet kā to dejo citi, vai to skatāties ar prieku?

— Nē. (Smejas.) Tas ir vēl sliktāk.

— Pastāstiet vēl par “Hamletu”. Jūs ilgi izvēlējāties tēmu vai arī citus variantus vienkārši neizskatījāt?

 — Bija cits variants, piedodiet, neteikšu kāds, taču tam nebija iespējams nopirkt mūziku, tā mūsu teātrim bija par dārgu.

Balets, kā zināms, pie mums ne pārāk tiek cienīts – finansiālā ziņā. Tas parasti ir slaucamās govs lomā – vienmēr izpārdots, un ar to pelna naudu, lai iestudētu operas. Tāpēc attiecībā uz manu baletu bija direkcijas norādījums, ka tam jābūt ļoti ekonomiskam un ļoti komerciāli veiksmīgam. (Smejas.)

Nezinu, cik tas būs komerciāli veiksmīgi, jo viencēliena baleti Rīgā nav cieņā, taču…

Tātad mūziku tai idejai, kas man bija sākumā, nopirkt neizdevās, un es sāku drudžaini domāt, pie kā vēl ķerties. “Hamlets” man jau sen bija plānos, lai gan vienmēr šķita, ka tai jābūt lielai izrādei.

Bet pēc tam es nodomāju – kāpēc nevar iestudēt viencēliena baletu?

Jo man galvā jau bija kaut kādi horeogrāfiskie risinājumi – piemēram, pēdējais masu skats. Vārdu sakot, nospriedu, ka tas tieši ir labi, ka viss iekļausies 45 minūtēs. Izstiept neko nevajadzēs.

— Vai jums ir svarīgi, lai sižeta līniju spētu salasīt ne tikai izpildītāji, bet arī skatītāji?

— Jā. Man šķiet, kas tas ir pats svarīgākais – lai būtu saprotami. Es cenšos jau horeogrāfijā iekodēt kaut kādus paskaidrojumus. Varbūt es to pārsātinu, varbūt kaut kādas detaļas paliek nepamanītas, taču, ja uzmanīgi seko notiekošajam, viss būs daudzmaz saprotami.

Vispār “Hamletā” sižets ir tik ļoti sarežģīts un piesātināts, ka to var nerunāt, mierīgi aizvest abstrakcijā… bet pēc tam tikpat mierīgi atgriezties pie vēstījuma. Man tas ļoti patīk.

— Vai pats izvēlējāties sev komandu?

— MAREUNROL'S (Мārīte Mastiņa–Pēterkopa un Rolands Pēterkops “Hamletam” veido tērpus un dekorācijas – M.N.) es izvēlējos pats. Viņi ir vienīgie Latvijā, kas uz skatuves strādā dizaineriski, ļoti neordināri. Kādam patīk, kādam nepatīk, taču viņi nevienam nav līdzīgi. Un viņiem ir gaume. Absolūta gaume. Mūzika – iznāk tāds sajaukums, Sergejs Rahmaņinovs, Linda Leimane.

Ļoti daudz ko esmu klausījies, un nekas nederēja tām ainām, kuras biju izdomājis. Tāpēc izlēmu – labi, būs Rahmaņinovs.

 Tā arī varbūt nav pati labākā izvēle, taču viņam ir šī slavenā prelūdija do diez minorā, kas manā iztēlē vienmēr saskanējusi ar “Hamleta” sižetu. Šīs prelūdijas dēļ es sacerēju vēl četras ainas Rahmaņinova mūzikas pavadījumā. Taču vienalga man kaut kā pietrūka. Varbūt asuma. Kaut kāda svaiguma. Jo otrs balets, kas ar “Hamletu” tiks rādīts vienā vakarā – “(Ne)stāsti man pasakas” – tajā iesaistīti mūziķi Jānis Šipkēvics, Matīss Čudars un Kaspars Kurdeko – ir ļoti, ļoti jauniešu variants, īsts rokkoncerts. Bet šajā gadījumā tēma pati par sevi ir smaga, un arī stāsts, teiksim tā, vecmodīgs.

Gribējās to aizvest projām no viduslaikiem, uztaisīt mūsdienīgāku. Tieši ar mūziku. Rezultātā Linda Leimane uzrakstīja ļoti kinematogrāfisku, ja tā var teikt, partitūru. Taču ne romantisku un ne lirisku, bet tādu draudīgu trilleri, elektronisku, ar basiem. Kurš ļoti labi saskan ar Rahmaņinovu – jo Linda izmanto klavieres, izmanto akordus no prelūdijas. Man šķiet, ja būtu tikai Rahmaņinovs, varētu aizmigt, ja būtu tikai Linda – droši vien būtu sarežģīti to klausīties 45 minūtes, bet tā viņi visu laiku savā starpā risina dialogu, un tas, man šķiet, ir brīnišķīgi gan dejai, gan dzirdei.

— Vai dabūjāt visus māksliniekus, kurus gribējāt?

— Jā. Šajā ziņā bija pilnīga brīvība. Mēs vienkārši ar Elzu (Elza Leimane, baleta “(Ne) stāsti man pasakas” autore – M.N.) sarunājām, lai mums dejotāji nedublētos. Līdz ar to man iznāca tāds sastāvs, kādu gribēju. Gan solisti, gan 16 cilvēki kordebaletā.

— Un kā ir strādāt ar tik lielu sastāvu?

— Man ļoti patīk. Ne pirmo gadu strādāju – pirmām kārtām, lai iegūtu pieredzi – ar tautas deju ansambli “Daiļrade”, un, šķiet, esmu tur iemācījies kontrolēt masas dejā. Jo kordebaletā tas aiziet otrā plānā, nav pieraduma disciplinēti tīrīt katru kustību. It kā pats par sevi saprotams, ka ir pateikts – pirmā arabeska, un visi ideāli izpilda pirmo arabesku.

Lai būtu ideāli, viss jādara detalizēti, jānoslīpē katra kustība.

Tikai tad rodas kvalitāte.

— Kā veidojat attiecības ar kolēģiem zālē? Jūs esat priekšnieks, viņi – padotie?

— Es pret katru izturos ar lielu pietāti, jo arī pats dejoju. Es sākumā cenšos būt ļoti delikāts. Taču, kad zālē ir daudz cilvēku un visi ir personības, ar savu ego, ar savu viedokli, kas noteikti ir jāizsaka… Turklāt pārāk skaļi…

Man parasti balss ir pusaizsmakusi, pa pusei augsta, bet mēģinājumu zāle ir liela un tajā ir tāda akustika – ja basā nekliegsi, tevi nesadzirdēs.

Un es kliedzu basā. Pēc tam viņi sāka… ne tikai mani vairāk cienīt… bet baidīties no šīm ainām.

Man šķiet, viņi tagad pie manis labāk strādā nekā citos repertuāra mēģinājumos. Bet varbūt vienkārši priecājas, ka iestudē kāds no savējiem… Mēs taču lieliski zinām, uz ko esam spējīgi, ko varam pacensties izdarīt vēl labāk. Reiz bija gadījums – atbrauca horeogrāfs no slavenas dejas kompānijas un ieraudzīja, ka kordebalets ir nedisciplinēts, un uztaisīja tam neizturamu partiju – visu izrādi ļoti lēni staigāt šurp turp pa skatuvi. Divdesmit minūtes tāda garlaicība! Bet mēs kaut kā mēģinām viņiem atrast interesantus variantus. Neejam vieglo ceļu. Viņiem tas patīk.

— Vai jums arī patīk, kad ir daudz darba?

— Man nepatīk, ka man nav brīvdienu. Man pirmdienās ir otrs darbs “Daiļradē”, un tāpēc nejūtu, ka varu kaut vai uz diennakti atslēgties un ne par ko nedomāt. Bet citādi – patīk, jā.

— Vai baidāties no neveiksmes?

— Bet kurš gan nebaidās?! Īpaši, ja man tā ir pirmā izrāde. Ja tā neizdosies, nav teikts, ka būs otrā. Tāpēc, protams, ir nervozitāte. Turklāt mums ir daudz talantīgu horeogrāfu un tikai viens muzikālais teātris, kurā gadā tiek iestudēti tikai divi baleti.

Tas ir, vispār nav telpas, kurā mēs varam izpausties… Lai gan līdz pirmizrādei droši vien tā noguršu, ka man nebūs laika domāt par bailēm…

Jau tagad šis ceļš uz rezultātu šķiet bezgalīgs…

— Vai kaļat nākotnes plānus vai arī cenšaties dzīvot šodienā?

— Ko es varu plānot?! Neko.

Tas taču ir balets! Tu lēkā, lēkā, tad pēkšņi izmežģī kāju un pusgadu nestrādā.

Kā horeogrāfs arī neko nevaru domāt uz priekšu. Zinu, ka reizi gadā varu iestudēt kādu numuru pavasara koncertam “Iespējams”, un viss. Tie arī ir visi mani plāni.

— Taču, ja nepiedāvāsiet sevi citām kompānijām, tās vienkārši nezinās, ka jūs esat.

— Balets ir tādas maza, slēgta pasaule… Visi cits citu pazīst. Mākslīgi kaut kur bāzties iekšā, mēģināt izsisties – tas droši vien nav man. Man ir ērtāk, kad viss iet savā gaitā, savā kārtībā. Pie kā tas noved? Pastāvīgi iestudē miniatūras, katru gadu, varbūt tev tas jau ir apnicis, un lūdzu – izrāde. Bieži vien tā tas arī ir.

Absolūtais vairākums horeogrāfu, kurus cienu, viņi ir tādi, nav kaujinieciski. Tie paši Kristala Paita un Marko Geke – viņi sēž klusi kā peles un dara savu darbu, un gaida, kamēr viņus pamanīs. Nē, protams, pastāv kaut kādi konkursi, uz tiem var aizbraukt, tajā pašā Hanoverē, piemēram… Taču man, ja godīgi, nav talanta taisīt konkursa numurus. Neprotu. Katram savs.

— Vai redzat sevi citos mākslas žanros? Drāmas teātrī, kino, performancē?

— Man vienmēr kaut ko ir gribējies izdarīt drāmas teātrī, taču man ir tik netalantīga balss… (Smejas.) Tā pārvelk krustu šai manai sapņošanai.

Man ir tikai ķermenis. Ar ķermeni es varu kaut ko pateikt – tas arī viss…

Tāpēc dramatiskā iestudējumā es varētu nodarboties tikai ar kustību teātri – man šķiet, tas būtu interesanti… Taču mēs šeit, Operā, strādājam katru dienu… Jā, varbūt mēs tur, drāmā, nevienam neesam vajadzīgi, ar mūsu baleta izglītību… Bet vispār tad jau redzēsim. Gaidīsim pensiju, laimīgā kārtā tā man būs jau pēc astoņiem gadiem. Tad arī sapratīšu, kā rīkoties tālāk. Atstāju to likteņa rokās.

— Esat fatālists?

— Jā.

— Visspilgtākie laimes mirkļi, kad tie ir - uz skatuves vai citur?

— Uz skatuves laimi vēl nekad neesmu izjutis. Laime uzrodas spontāni, pavisam ikdienišķās vietās,

dažkārt uz ielas, nezinu… vasarnīcā šūpuļtīklā. Vienkāršās situācijās. Un tagad, lūk, mēģinājumos – kad tas, ko esmu izfantazējis, beidzot atdzīvojas.

Rakstu oriģinālvalodā lasiet Rus.LSM!

Skati no baleta “Pērs Gints”

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti