Gribētu būt kā balta lapa. Lidija Pupure sarunā ar topošo aktieri Emīlu Ralfu

Gandrīz 60 gadus nostrādājot Dailes teātrī, pieredzēts ir pilnīgi viss, atzīmē aktrise Lidija Pupure, secinot – pienācis vecums, kurā jāsāk mācīties no jaunās paaudzes.

Ar Lidiju Pupuri sarunājas “Spēlmaņu nakts 2019/2020” nominants kategorijā “Gada jaunais skatuves mākslinieks”, Jaunā Rīgas teātra aktieru kursa students Emīls Ralfs.

Lidija Pupure: Kā tev liekas, ko tie vecie dara vai nedara? (smejas) Man jau tagad ir jāmācās no jūsu paaudzes. Es tagad esmu tajā vecumā, kad man ir jāskatās, kas jūs interesē, kas jums patīk un kā jūs domājat.

Emīls Ralfs: Bet mācās taču visi visu laiku un no visiem.

Nu tā tam būtu jābūt. Man personiski šķiet, ka tas bija mūsu vislielākais ieguvums, ka mūsu pasniedzēji bija teātra praktiķi un studiju gados mums deva iespēju vērot Dailes teātra aktierus izrādēs. Bet, ienākot teātrī, mums ilgi neuzticēja spēlēt neko svarīgu, it sevišķi pirmajos gados. Teica: “Pasēdi maliņā” un sākumā deva nelielus uzdevumus. Skatījās, vai tiekam galā. Mācības notika pagrabā, un tāds kontakts ar teātra trupu, ka varējām pa teātri staigāt, mums visus tos gadus nemaz nebija. Tikvien kā izrādes vērojām no balkona pēdējās rindas. Man patīk jūsu kursa izrādes – "Bītlu jaunais albums" un “Svaigās asinis”.

Nu kā ir? Studenti gatavi, vai negatavi skatuvei? Godīgi?

Es domāju, ka šis materiāls bija ārkārtīgi jauks priekš jums, un režisors jau apzinās, ka esat studenti un neprasa no jums šobrīd...

...to, ko no mums vēl prasīs.

Jā. Man visvairāk patika, ka jūs strādājat pie šodienai aktuāla materiāla, kurā vajag arī savu attieksmi, savu viedokli, nevis tikai informēt.

Tas nenozīmē, ka jums skatītājam jānorāda, kas ir pareizi un nepareizi, bet tiem, kas ir uz skatuves, ir jābūt viedoklim.

Emīls Ralfs

Sakiet, kā ir padarīt par savām, teiksim, štata aktierim, aktrisei visas lomas? Nav jau tā, ka tas viss interesē. Ir taču noteikti kaut kas, kas – “nē, nē, nē”.

Arī šajos gadījumos ir jātiek galā. Es mēdzu teikt, ka uz skatuves jau mēs iesim un zālē, skatoties izrādi, neviens nedomās par režisoru. Režisoru viņi sapratīs caur to, ko mēs tur darām. Tāpēc pat tad, ja ir šis “nē, nē”, kaut kāds knifiņš ir jāatrod. Ja tev iedod lielu lomu un tu iedziļinies un jūti žanru, un jūti autora valodu, autora melodiju, tad ir viegli, jo lielās lomas jau ir uzrakstītas un autors tevi nes.

Bet trāpīt desmitniekā tādā mazā epizodē jau ir grūtāk. Tas prasa lielāku sakoncentrēšanos, vai ne?

Noteikti.

Un tad man liekas, ka māksla tomēr ir tīra savā formā. Tā var būt ļoti dažāda, režisori var risināt to dažādi, bet māksla nav sadzīviska. Tai ir jābūt tīrai un konkrētai. Tev tā neliekas?

Es vēl cenšos saprast mākslas un dzīves attiecības.

To atšķirību, vai ne?

Jā, jo ir taču jābūt atšķirībai...

Jā, manuprāt, tā ir tāda atlase, tāda kvintesence. Vai ne? Piemēram, vai tev patīk dzeja?

Dzeja? Man patīk.

Un kāda? Jauno, savu vienaudžu dzeja, vai vecā dzeja? Kā tu jūti saistīto valodu?

Dzeja ir atkal kas cits. Pēdējā laikā neesmu lasījis tik daudz. Bet, kad iedziļinos, tad man vienmēr paticis. Dzeja kaut kā tiešāk pie jūtām atnāk.

Nu ja, tas jau ir tas – pietiek izmainīt vārdu secību un nekā nav! Ne emociju, ne jēgas. Redz, kāda nozīme ir vārdam, vai ne?

Es atceros, ka studiju laikā nekādi nevarēju atraisīties, kad spēlējām dzīvnieku etīdes. Man tas likās tā kā neticami, tā kā kauns, un vēlāk es izdomāju, ka dzīvnieku etīdes jāliek spēlēt tad, kad esmu iemācījusies cilvēkus spēlēt, nevis otrādi. (smejas) Kas tev ir grūti, kas tev patīk šajā mācību procesā?

Man patīk tieši tas izpētes process – noķert to vilni un aiznest viņu jau ejot un spēlējot etīdē. Tas uzreiz ir savādāk. Tā ir tā enerģija, kuru tu radi analizējot. Tā cilpiņa, āķītis, cilpiņa, āķītis... Protams, studiju procesā ar visām teorētiskajām lekcijām – kaut kas interesē vairāk, kaut kas mazāk, bet jāmēģina visur atrast savu interesi. Man grūtāk ir ar deju, drīzāk tad esmu dziedošs.

Man ir otrādi. Kad es mācījos skolā, mani interesēja absolūti viss. Trīs reizes nedēļā skrēju uz mākslas vingrošanu, trīs reizes uz sporta vingrošanu un trīs reizes uz dramatisko pulciņu. Man interesēja pilnīgi viss un bija šausmīgi žēl, ka nevarēju savienot vēl arī ar deju kolektīvu. Varbūt tev traucē pārlieku liela nopietnība? Vajag uzticēties, atraisīties un ļauties kustībai, jo deja arī ir attiecības un pie tam ļoti atšķirīgas. Zini, man arī kādreiz traucēja pārlieku liela nopietnība.

Lidija Pupure

Kad tas pārgāja?

Tad, kad tu vairāk atļaujies: “Nu neizdosies – neizdosies, bet es mēģinu.”

Kā jūs jūtaties saistībā ar Dailes teātra simtgadi?

Simtgadi...jā. Nu, es te jau esmu gandrīz 60 gadu! Šausmas, vai ne? (smejas) Gandrīz 60 gadus Dailes teātrī! Pieredzēts ir ļoti daudz. Teātra vadības ir mainījušās, arī laiks ir mainījies. Katra vadība ir nākusi ar savu izpratni.

Tāpēc jau es saku, ka šodien man gribas mācīties no jaunajiem, kā viņi tver dzīvi, kas viņus uztrauc.

Kad mēs bijām jauni, mēs ārkārtīgi tvērām to, kas notiek sabiedrībā. Domājām par to, kas ir tautai jāpauž, par ko vajadzētu teātrim runāt, ko nesaprot, uz ko vajadzētu rosināt padomāt – nu, tādas nopietnas lietas. Protams, bija arī periods, kad bija tā saucamā padomju dramaturģija. Diez kas jau nebija, tāda patukša bija. Es atceros, kā mēs galda periodā centāmies apfantazēt šo vājo dramaturģiju, pielikt tai garāku šlepi, lai tie cilvēki būtu pilnasinīgāki.

Šodien mani mazliet izbrīna un pārsteidz, tas ka ir tādas izrādes, kur spēlē tā viegli pa virsu, un tad pēkšņi ir stop! – un seko vesela etīde, kurā man ilustrē iekšējo procesu, kas man it kā bija jāsaprot. Nu, pagaidi, es gribu, lai tas viss ir kopā nevis tā, ka man pēc tam kaut ko paskaidro it kā, es būtu muļķīte, kas savādāk nesapratīs vai nesadzirdēs. Nospēlē man to dialogā.

Jo skatītājs jau nav dumjš.

Tieši tā! Spēlē man tā, lai es uzreiz saprotu.

Bet runājot par simtgadi… Nu, traks laiks. Vadības maiņa un Covid... Ak, Dievs, kāda simtgade? Tagad…

...citas aktualitātes.

Šobrīd, manuprāt, ir tāds laiks, ka pasaulē kaut kas būtiski mainās, un droši vien tas arī būs jūtams teātrī – par ko un kā nākotnē runās teātris.

Tagad šodienas aktieri, kolēģi un režisori jautā mums – vecajiem, kā toreiz bija? Un daudzi jautā: “Vai tiešām daudz dzēra un bohēma bija?“

Bija?

Bija, bet mums ir grūti iestāstīt, ka tā bija tikai tāda virspuse, ka faktiski nepārtraukti tika risinātas tieši teātra lietas. Pulcējāmies kafejnīcās un restorānos, strīdējāmies un runājām galvenokārt tikai par darbu. Manuprāt, īpaši padomju laikā teātris bija tāda kā sava veida oāze. Jo, tā ir vesela mīkla, kāpēc cilvēki nāca uz teātri, naktīs stāvēja rindās pēc biļetēm. Ne jau tikai latviešu valodu klausīties nāca.

Man šķiet, skatītājs nāca pēc patiesības un padoma.

Lidija Pupure un Emīls Ralfs

Tagad tā vairāk nav?

Īsti nezinu. Man liekas, ka tā tam vajadzētu būt. Bet tagad, aizejot uz dažādiem teātriem, esmu ievērojusi – katrā teātrī ir sava publika, un tad es nevaru nedomāt, nerisināt – kāpēc tas tā ir? Kas tieši to nosaka? Repertuārs? Spēles veids?

Personības?

Jā. Man ir par to jādomā.

Bet tagad par tavu nomināciju. Tu zini – man ir ļoti bail no tādām nominācijām, jo principā es gribētu būt tāda kā pelēka pele, kā balta lapa.

Man liekas, ka aktierim ir ļoti bīstami uzlikt masku – imidžu. Jo tas var pieaugt kā tāda āda.

Šodien it īpaši sabiedrībā visās malās skan – “tu esi tā vērta, tu esi tā vērts”, un tas ir riskanti. Tu zaudē kaut kādu noslēpumainību un spēju mainīties lomās.

Es piekritīšu.

Bet tu nedrīksti arī nobīties, tev ir jāpriecājas par nomināciju, vai ne?

Jā, man ir tikai pozitīvas sajūtas par to. Tas bija mūsu visu darbs. Tāpat arī visi kursabiedri, kursabiedrenes bija priecīgi.

Es domāju, “Bītlu jaunais albums” jums bija ļoti vērtīgs darbs. Šodien taču ļoti daudz ir viedokļu par šo tēmu. Man, piemēram, ir bail no mākslīgā intelekta. Tu zini, kā es saku? Es to teicu jau ļoti sen, varbūt, ka tas tiešām ir muļķīgi, bet es jau nāku no cita laika. Es negribu, ka mans Dieva dotais kompjūters vairs nestrādā, un to ieliek kastē, un man ir jāmāk tikai pogas spaidīt. Nē! Es gribu domāt! Gribu interesēties par tādām lietām, kas attīsta manu – Dieva doto kompjūteru. Es vispār gribētu apmeklēt tādas nodarbības, kas palīdz man pilnveidot Dieva doto kompjūteru.

Man ir degošs jautājums par enerģiju. Kas ir tas, kas iedod enerģiju, kas liek degt, liek strādāt, kustēties. Kur to smeļaties?

Patiesībā es galīgi šķērsām dzīvoju. (smejas) Visa mana dzīve ir bijusi tāda jocīga, lai neteiktu vairāk, bet, pirmām kārtām, man jau no bērna kājas ir bijis jābūt patstāvīgai.

Var teikt, ka daļēji es sev maizi esmu pelnījusi no 4. pamatskolas klases.

Bija tādi apstākļi. Bet enerģija ir no intereses par visu! Enerģija rodas no tā, ka tu ej pa pasauli ar atvērtām acīm, ka nebaidies no dažādām emocijām un redzi arī citus cilvēkus – viņu priekus un sāpes.

Kas jums liekas nepieņemams jaunajos cilvēkos? Kādas tendences Jūs redzat.

Man šķiet, ka tieši tava paaudze ir ļoti atvērta. Un tieši šī atvērtība, manuprāt, aktiera profesijā ir ļoti nepieciešama – ka tu esi jūtīgs un redzīgs.

Arī mēģinājumos man tas šķiet ļoti svarīgi, bet, ja man visu saka priekšā, tad es nesaņemu gandarījumu no šī darba, jo es pati neesmu piedalījusies, mans jūtīgums un redzīgums ir ticis ignorēts. Es jau varu visus uzklausīt, visu izdarīt un arī neprotestēt un neiebilst, bet tad es nebūšu piedalījusies, ja es pati kā aktrise nebūšu rakusies cauri. Es atceros, ka tāds audzināšanas veids piemita Ertnerītei. Viņai bija būtiski, lai aktierim ir brīvība atnest savu tēla piedāvājumu. Viņa to veicināja. Un šī aktīvā piedalīšanās lomas izveidē aktierim ir būtiska, jo no aktiera jau sagaida lomas interpretāciju. Lomu jau uztic konkrētam aktierim, ar konkrētiem dotumiem un...

...īpatnībām.

Tā teātra paaudze, kas mūs audzināja, bija vieda un gudra. Viņiem nevajadzēja ilgi skatīties, lai justu mūsu būtību. Ertnere mūs mudināja: “Iepazīsti sevi un savu dvēseli: kas tev sāp, kas tevi uzrunā, lai tev būtu, ko mākslā paust”.

Lidija Pupure un Emīls Ralfs

Vai jūs esat šajā profesijā sevi iepazinusi?

Nē un jā. (smejas) Tajā pat laikā, man ir tādas lietas, kuras es aizstāvēšu, gar zemi krizdama.

Kādas?

Daudzas. (smejas) Man gribētos, ka mana tauta ir inteliģentāka, taktiskāka. Manam godam kantes rīvē arī tas, ka mēs klanāmies, ka mēs visu pārņemam un kopējam. Tad man gribas teikt, kā Ziedonis teica:

“Šausmīgi daudz taisnību, nojukt var, ja nav savējās.”

Man, piemēram, bārenīte bija bērnības ideāls. Es tiešam gribēju līdzināties bārenītei – kā pasakās, kad bārenīte iet par mežu, visus paēdina, apmīļo.

Vai tagad šie ideāli ir saglabājušies, vai varbūt cilvēkam tagad ir jābūt egoistam?

Nav jābūt.

Kur tad aktieris – egoists – tālu tiks!

Tieši tā, tas jau ātri lien ārā, un teātris galu galā ir kolektīva māksla!

Bet bārenītes ideālu dzīvē saglabāt nav viegli. Tas nenozīmē, ka tu nedabū punus, ka tevi nenodod, sāpina. Bet tas viss pieder pie dzīves.

Man bieži ir bijis tā, ka es kādam cilvēkam varu teikt, ka tas nemaz neapzinās, kādus dotumus Dievs viņam ir devis. Ertnerīte rosināja mūs apzināties šos Dieva dotos dotumus. Viņa teica tā: “Tas ir nepieciešams, lai jūs varētu izvēlēties savu tēmu mākslā. Tas jums palīdzēs strādāt arī individuālu darbu”. Tad, kad man bija maz darba, es ļoti daudz koncertēju. Man ļoti patīk runāt dzeju un prozu, jo vārds, vārda nozīme aktiera darbā ir nepārvērtējama. Reizēm pa jokam, bet reizēm tā nopietni es saku:

“Vispirms bija vārds, un ja ar vārdu var radīt pasauli, tad man arī pret vārdu ar cieņu jāattiecas.”

Lidija Pupure un Emīls Ralfs

Kāda ir jūsu aktrises dzīves tēma, kurā brīdī tā kļuva skaidrāka, kura brīdī nē?

Sākumā mani pedagogi, laikam jau, diezgan precīzi redzēja šo iekšējo pasauli.

Tā bija šī bārenīte, iekšējās taisnības tēma?

Jā, es domāju, ka viņi – pedagogi – šo tēmu saskatīja manī. Lomas, kuras man uzticēja, par to liecina. Piemēram, diplomdarbā Baibiņa, kura, manā uztverē, nav nekāda raudulīga meitene. Viņa ir visstiprākā, viņa ir cīnītāja un viņa spēj pateikt patiesību acīs Uldim tik stipri, ka zaudē pat samaņu.

Bet tad, kad mēs izvēlamies paši kaut kādu koncertu programmu, tomēr ir jādomā, ko es vispār gribu teikt. Es taču to nedaru, lai paspīdētu, jo tas taču ir dialogs ar klausītāju. Mūsu jaunībā bija fantastisks periods arī dzejā – visa Atmoda! Visiem liekas, ka tas laiks bija ļoti stagnātisks, bet tieši pretēji – iekšēji tas bija ļoti aktīvs, ar domāšanu, iekšējiem protestiem, analizēšanu. Piemēram, Ojārs Vācietis. Cilvēki visā Latvijā pirka viņa grāmatas. Es, piemēram, ar trīcošu sirdi gaidīju katru jauno Ojāra Vācieša grāmatu. Kāpēc? Es visu laiku uzmanīju, vai es neatpalieku no laika, vai esmu tikpat jūtīga kā viņš.

Ar lielu uztraukumu vēru vaļā šo dzejnieku uzrakstīto un pausto – vai es turos līmenī, vai es arī to jūtu un pamanu?

Tāpat arī Imants Ziedonis. Man viņa epifānijas ļoti patika. Tu esi lasījis, patīk tev?

Protams.

Redz, tu saki “protams”, bet ir cilvēki, kuri izlasa un saka, ka nekā nesaprot! Te nu ir aktiera uzdevums – visi šie materiāli ir nepieciešami klausītājam! Mēs taču priekš viņiem strādājam. Tas ir dialogs.

Par ko tagad vajadzētu domāt un runāt?

Es nezinu. Tagad man jāprasa tev! (smejas)


Saruna notikusi projekta “Teātra Atlanti cauri laikiem” ietvaros, sadarbojoties biedrībai “Latvijas Teātra darbinieku savienība”, LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzejam un Dailes teātrim. Projekts īstenots ar Latvijas Republikas Kultūras ministrijas un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt