"Es laikam nebūšu vienīgais, kas apgalvos, ka Blaumanis ir Nacionālā teātra autors. Ne tikai tādēļ, ka šajā teātrī ir iestudētas, man šķiet, gandrīz visas viņa lugas, bet arī tādēļ, ka no laika gala šī teātra aktieru tāda reālpsiholoģiskā, ļoti sulīgā spēles maniere ir viena no atslēgām, kā slēgt Blaumaņa dramaturģiju,” uzskata Freibergs.
Freibergs stāsta, ka viņa atmiņas par Blaumaņa iestudējumiem saistās ar tā saucamo pēckara laiku.
Latvijas Nacionālajam teātrim - 100
2019. gada 23. februārī Nacionālais teātris svinēs savu 100. jubileju. Teātra bagātā vēsture ļauj uz notikumiem, iestudējumiem, aktieriem un režisoriem paskatīties no dažādiem skatpunktiem. Sadarbībā ar Latvijas Radio raidījumu "Kultūras Rondo" LSM.lv piedāvā piecus stāstus teātra vēsturē, kas saistās ar Rūdolfu Blaumani, Raini, ar lielo romānu dramatizējumiem, kā arī ar lugām, kas savulaik iestudētas un pēdējā laikā atkal atgriezušās teātra repertuārā.
Pats viņš jau 13 gadu vecumā pirmo reizi nokļuvis uz šī teātra skatuves Alfrēda Jaunušana veidotā iestudējumā "Sveicināta, mīlestība".
"Bet tur nāca vēl kāda papildu brīnišķīga lieta. Tā kā mani jau tādu puišeli teātrī iekšā laidējas pazina, viņas mani laida pa brīvu uz izrādēm. Un, protams, arī tur tad es redzēju, kā saka, dzīvā veidā leģendāro Amtmaņa-Briedīša "Skroderdienas Silmačos" iestudējumu, kur bija slavenā veceņu trijotne – Klintīte [Anta Klints], Ezeriņa un Lilija Ērika, bija Karps Klētnieks kā Ābrams un Kubilis [Jānis] bija Joske, Velta Līne – Zāra. Nu tas man bija tāds piedzīvojums un pārdzīvojums,” atklāj Freibergs.
Freibergs pats divas reizes ir veidojis Skroderdienu iestudējumus Nacionālajā teātrī. Viņa pirmais "Skroderdienu Silmačos” iestudējums 1994. gadā sekoja leģendārajam Alfrēda Jaunušana iestudējumam.
"Pienāca brīdis, kad man jātaisa jauns iestudējums, un tad es ķēros pie lietas.
Protams, tā pirmā izrāde bija tāda klasiskāka, un varbūt tā lielākā novitāte bija tā, ka tā saucamās veceņu lomas es iedevu gados jaunām aktrisēm, kas vēl pretendē uz varonēm un mīlētājiem – Lāsma Kugrēna un Gunta Virkava bija Pindacīša, bet Iveta Brauna un Astrīda Kairiša bija Tomuļmātes,” vērtē Freibergs.
Freibergs arī norāda, ka domājis par Elīnas un Alekša attiecību parādīšanu. "Bieži vien ir tā, ka, to izrādi skatoties, visi gaida, lai Elīnas un Alekša skats paiet, un tad sāksies tas labais. Un tādēļ es iedalīju Alekša lomu Ivaram Pugam, vīrišķīga temperamenta aktierim bez jebkādām tādām iekšēja gļēvuma pazīmēm, un pavisam jauniņajai toreiz Daigai Gaismiņai,” bilst Freibergs.
"Man tā loma ir ļoti mīļa, ārkārtīgi mīļa, tā bija viena no manām pirmajām lomām Nacionālajā teātrī, jā, uz lielās skatuves laikam pat pirmā loma,” stāsta aktrise Daiga Gaismiņa. "Es zinu, ka Antoniju ir daudz vieglāk spēlēt, bet tās emocijas, kas Elīnai ir jānotur visas izrādes garumā, un tad tikai tās dažas vietiņas, kur viņas var parādīties, kur viņām ir jāparādās, tas ir grūti.”
Jaunākajā, Indras Rogas veidotajā "Skroderdienas Silmačos” iestudējumā, Gaismiņa atveido Pindacīšu, ka arī ir ļoti spilgta krāsa Skroderdienu audumā. Gaismiņa bilst, ka kopš 1994. gada ''Skroderdienas'' Nacionālā teātra repertuārā ir bijušas nepārtraukti, kā viens iestudējums ir beidzies, tā nākamā sezonā bijis nākamais.
""Silmači" ir īpaša lieta Nacionālajam teātrim un arī kolektīvam, un patiesībā mums tie ir svētki, arī satikšanās svētki ar saviem kolēģiem, jo tad garderobe ir pilna. Tā ka pilnīgi visi mēs esam šeit, teātrī, tas ir tikai Silmačos.
(..) Silmači ar ļoti daudz ko saistās, un tas tiešām ir tā savijies ar Nacionālo teātri un arī noteikti ar manu dzīvi, ka to nevar tā sadalīt,” atzīst Gaismiņa.
Freibergs uzskata – ir būtiski, ka "Skroderdienu Silmačos” fenomens ir saistīts ar Nacionālo teātri, jo tā ir šī teātra firmas zīme.
