100 Latvijas pirmizrādes

Raiņa "Daugava" Valmieras Drāmas teātrī - kā sauciens, rekviēms, rituāls

100 Latvijas pirmizrādes

Lūcijas Garūtas kantāte "Dievs, Tava zeme deg!" - unikāla, pārlaicīga, saprotama ikkatram

Čaka poēma "Mūžības skartie" Dailē - vēl tagad skudriņas skrien, to atceroties

Čaka «Mūžības skartie» Dailes teātrī astoņdesmitajos: atmodas laika uzdrošināšanās

1987. gada 21. decembrī Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja "Mūžības skartie" –  Kārļa Auškāpa un Andra Jansona dzejas izrāde divās daļās pēc Aleksandra Čaka poēmas motīviem.

"Viss padomijas laiks pagāja ar slēptu domu mūsu sirdsdvēselē, prātā un garā," atceras aktieris Jānis Paukštello. "Ēvalds Valters, būdams mans teātra krusttēvs, daudz stāstīja par latviešu strēlniekiem, tāpēc šī ir viena no būtiskākajām lietām manā dvēselē un sirdī. Strēlnieki, kuru vairs nav un kuru nebūs otrreiz vairs, tikai viņu mūžīgā slava...”

Paukštello stāsta – Kārlis Auškāps veidojis šo iestudējumu ar ļoti lielu pašatdevi, jo arī viņam šī lieta bijusi ļoti pie sirds.

“Viņš dega kā svece no abiem galiem, domājot par šo materiālu. Iedomājieties, kāda atmosfēra valdīja teātrī un mūsos! Tur bija epizode, kurā Rūta Broka sauc: "Mājās, mājās!"

Viņai bija balta blūzīte un sarkana šalle, bet fonā skanēja "Dievs, svētī Latviju". Tajos aizliegtajos laikos! Cilvēki cēlās kājās..."

atceras aktieris.

"Uzvedums tiešām bija kas līdzīgs kopīgam katlam, kuru katrs papildina ar savu artavu, kopā veidojoties polifonajai sajūtai," stāsta izrādes mūzikas autors Arturs Maskats, tolaik  –  arī Dailes teātra muzikālās daļas vadītājs. "Arī Kārlis Auškāps visiem spēkiem centās komandas sajūtu stiprināt jau no paša rudens. Pa strēlnieku vietām sākām braukāt tad, kad lapas metās dzeltenas, kaut pirmizrāde bija gaidāma īsi pirms Ziemassvētkiem. Mums bija divi gidi – Ēvalds Valters un brīnišķīgā vēstures speciāliste Edīte Sondoviča.

Ēvalds Valters visur bija pats bijis klāt – viņš rādīja, kur Ķemeru Anniņas nākušas un citas lietas. Tās bija ne tikai skumjas, traģiskas un dramatiskas, bet bieži vien - arī ļoti lustīgas atmiņas. Jo strēlnieki taču bija pavisam jauni puiši. Laikā, kad  bija Ziemassvētku kaujas, Valteram bija tikai divdesmit!"

Arturs Maskats atzīmē vēl kādu cilvēku - Andri Jansonu. "Viņš bija režisora asistents, skaņu režisors, īsts teātra cilvēks, kurš ļoti juta materiālu, aizrāvās. Bet

Ēvalds Valters man rezervēja veselu dienu pie sevis mājās, spēlēja klavieres, atcerējās strēlnieku dziesmas, un liela daļa no šī muzikālā materiāla arī iegāja izrādē.

Taču tikos arī ar strēlniekiem, kuri nebūt nebija oficiālās varas atzīti ar ordeņiem pie krūtīm, bet gan diezgan nabadzīgi, ar sagandētu veselību, taču jaunības romantika un laiks viņos atdzīvojās tā, ka viņi sāka dziedāt... Brīžiem tās tikšanās bija tādas, ka  vēl tagad skudriņas skrien, to atceroties.

Pārējais muzikālais materiāls bija elektronika, kas tolaik bija pieejama, daudz kas dzima improvizācijas režīmā naktīs, bija arī laikmeta signāli – ienāca Krievijas himna.

Latvijas himnu "Dievs, svētī Latviju!" ierakstījām klusiņām naktī, teātrī. To nezināja gandrīz neviens. Kārlis Auškāps, būdams teātra mākslinieciskais vadītājs, uzņēmās milzīgu risku! Bija iecerēts, ka Ziemassvētku ainā, kas bija pilnīgi pretēja Ziemassvētku kauju noskaņai, jāveido dievkalpojums, ar mūziku attēlojot svētsvinīgo sajūtu, kas pārsistu uzbrukumu.

Tās tolaik nebija pašsaprotamas lietas. Taču noteikti pozitīvu lomu nospēlēja Anatolijs Gorbunovs, kurš teātra direktoram pēc pirmizrādes bija pateicis vienu teikumu – ka šī ir izrāde, kuru viņš gribētu parādīt saviem bērniem...

Izrāde bija unikāla arī ar to, ka vienā ansamblī uz skatuves kopā bija tādi dižgari kā Ēvalds Valters, Irma Laiva, Valentīns Skulme, Harijs Liepiņš, Lilita Ozoliņa, Uldis Pūcītis un vēl, un vēl... Nevienā citā uzvedumā tā nebija."

Jānis Peters laikrakstā "Cīņa" 1988. gada 14. februārī raksta tā: "Čaka lielums ir uz augšu cēlis i Daili, i visu Latvijas teātra mākslu. Bet tā nav tikai Čaka un Auškāpa izrāde – tā ir arī Ulda Pūcīša augšāmcelšanās un šķīstīšanās pēc viņa cilvēciskās krīzes.

Tā ir Lilitas Ozoliņas, Harija Liepiņa, Akvelīnas Līvmanes, Pētera Liepiņa – šo mūsu zvaigžņu prasme pašatdoties ansamblim. Tā ir Artura Maskata muzikālās partitūras smalkjūtīgā pakļaušana "nepareizajai" vēsturei un Čaka dzejas intonācijai.

Tā ir Induļa Gailāna scenogrāfijas vitalitāte, uzsverot tilta spraišļu monumentālo sašķiebtību. Par visu būtiskāk – tā ir Ēvalda Valtera piedalīšanās izrādē. Ja strēlnieks, aktieris un nu jau dziļi simboliskas izturības cilvēks tikai sēdētu zālē kā skatītājs, arī tad jau tas būtu Notikums."

"Mūžības skarto" sajūtās dalās aktieris, vēlāk – arī Dailes teātra direktors Bērtulis Pizičs: "Izrāde Dailes teātrī veidoja tādu pacēlumu, kādu neatceros ne pirms, ne pēc tam.

Sagatavošanās tai bija tīra, idejiska, ar milzīgu atbildību – savā aktiera dzīvē vēl nekad mani nebija pārņēmis tāds gandarījums.

"Mūžības skartajos" biju komisārs – neliela loma, taču lielākais kompliments bija šāds: kad manu varoni nošāva, zālē kāds iesaucās: "Tā viņam vajadzēja!""

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Populārākie
Interesanti