Paralēli lielo teātru repertuāram absolūti paralēlā pasaulē darbojas tādi ļaudis kā improvizatori, kuru priekšnesumi dzimst skatītāju acu priekšā kā no zila gaisa. Šoreiz no tējas biezumiem.
“Jā, parasti ir tā, ka es paprasu diviem trim cilvēkiem, ko viņi redz tējas biezumos, lai izzīlētu nākotni, kas tālāk notiks. Un tad salieku kopā, mēģinu izveidot kaut kādu izpratni par to, kas es esmu, kā filtru uztaisu, un tad eju un spēlēju ārā,” stāsta improvizācijas teātra vadītāja Mairita Strūberga.
“Tu savācies ļoti daudz visādu emociju, dažādu pārdzīvojumu un vienkārši skaties, kā šīs emocijas, pārdzīvojumi vai jebkas, ko esi uzkrājis, pārvēršas vienā tēlā kādā brīdī, apzinātāk vai neapzinātāk, komiskāk vai dramatiskāk, bet tas kaut kādā veidā iziet ārā – tāda izskalošana,” savu darbu raksturo improvizācijas teātra dalībnieks Vilhelms Karlsons.
Jaunos improvizatorus Mairitu Strūbergu un Vilhelmu Karlsonu izrādei “Kokoro” iedvesmojusi japāņu literatūra, precīzāk, Natsume Soseki grāmata “Kokoro”. Japāņi uzskata – kokoro piemīt katram cilvēkam un visbiežāk tas paliek dziļi apslēpts, jo cilvēka dzīvesstāsts, emociju nianses vai nodomi plašākai pasaulei netiek atklāti pilnībā.
“Kas ir kokoro? Kokoro ir dvēsele, mentalitāte, gars, emocija, prāts – tas ir japāņu vārds, kas ir ar visām šīm nozīmēm, un fantastiska grāmata “Kokoro”,” skaidro Mairita Strūberga.
Teātra dalībnieki stāsta, ka, iedvesmojoties no šīs grāmatas, izdomājuši, ka varētu parādīt stāstu, ka mēs nezinām visu par cilvēku, ar kuru komunicējam.
“Ka zinām tikai daļu no tā, bieži vien runājam par lietām, kas mums nepatīk, nevis patīk. Kas mums patīk, tas paliek aizkadrā, kaut kur mūsu domās. Ar to kokoro gribam parādīt, ka prāts un dvēsele ir viens, bet mēs to nerādām kā vienu,” izrādes mērķi apraksta Mairita Strūberga.
