Pirmos skatītājus vēl pirms pirmizrādes ģenerālmēģinājuma sākumā uzrunā režisors Roberts Dauburs. Pirms došanās ceļojumā iepazīstam arī pārējo "Sapņu ķērāju" komandu, un tie ir aktieri Elīza Dombrovska, Jurģis Lūsis un Anna Klišāne. Viņi stāsta, ka pirms kāda laika nodibinājuši savu klubiņu, jo viņus visus vieno ļoti liela interese par sapņiem. Viņi viens otram savus sapņus stāsta, raksta dziesmas par sapņiem un šo dziesmu pavadībā arī dejo.
Tad arī tiek atvērtas sapņu valstības durvis, un var sākties ceļojums pa zemapziņas kambariem, kura laikā, veicot dažādus uzdevumus, arī skatītājiem ir iespēja kļūt par "Sapņu ķērāju klubiņa" biedriem.
Pirmajā ceļojumā visus ved Jurģis, kurš, skatītājiem līdzdarbojoties, iepazīstina ar to, kas miega laikā notiek mūsu smadzenēs, un viņam vislabāk patīk versija, ka cilvēki sapņo, lai mācītos. Pēc tam ar apzināto sapņošanu iepazīstina Elīza, un viņas sapņu valstībā var arī kārtīgi izdejoties, savukārt Anna pastāsta, kā tieši sapnis viņai palīdzēja pārvarēt sāpes par kādu skumju šķiršanos.
Izrādes noslēgumā arī ikviens skatītājs klubiņa Sapņu grāmatu papildina ar savu sapni. Kad tas izdarīts, uz sarunu aicinu tās pirmos skatītājus – Emīliju, Kati, Simonu, Gabrielu, Roju un citus bērnus, kuriem vaicāju, kā izrāde patika un ko jaunu uzzinājuši par sapņiem:
"Uzzināju, ka var būt arī tādi sapņi, ka to it kā nemaz nav, ka ir it kā melns viss. Man pašai ir tādi sapņi."
"Man patika, likās ļoti interesanti, un es iemācījos, ka – tad, kad tu guli – tavas acis nav vienkārši vienā pozā, tās kustas."
"Man patika mūzika. Man vispār mūzika patīk, jo es arī pats mācos mūzikas skolā."
"Es nezināju, ka arī dzīvnieki sapņo. Enciklopēdijā es lasīju, ka dzīvnieki nesapņo, un tās ir tikai maņas, ka viņi iesmilkstas vai luncina asti."
Aktieriem pēc izrādes savukārt vislielākais prieks par bērnu patiešām ļoti aktīvo līdzdalību.
"Mani ļoti forši pārsteidza tas, cik ļoti daudz viņi paši gribēja runāt un izteikties. Tas iedeva patīkamu enerģiju, un bija forši spēlēt," atzīst Jurģis Lūsis.
"Tāds pārsteigums bija arī, ka viņi tik azartiski iesaistījās rotaļās. Tādējādi mums kā aktieriem bija gan viegli, gan ne tik viegli vadīt to procesu, jo mums arī ļoti svarīgi bija izstāstīt savu izrādes stāstu, kura galvenais vēstījums ir par empātiju un kā mēs iepazīstam sevi caur sapņiem," skaidro Elīza Dombrovska.
"Vairāki no mums strādā arī skolā, tā kā pieredze vadībā mums ir, bet tāpat bija interesanti arī pašiem spēlēt," norāda Anna Klišāne.
Režisors Roberts Dauburs un aktieri atzīst, ka ar bērniem runāt tieši par sapņiem vēlējušies tādēļ, ka viņiem pašiem tā šķiet ļoti maģiska un fascinējoša pasaule, turklāt tie ir tik ļoti liela mūsu dzīves daļa.
"Gribas akcentēt, ka sapņi – tā nav bērnišķīga lieta, tā ir skaista, iedvesmojoša lieta, kas var mums palīdzēt dažnedažādi un kas ir tik daudzslāņaini," teic režisors.
"Es saviem sapņiem rūpīgu sekoju jau kopš mazotnes, kopš es sevi atceros. Mani pārsteidz sapnis kā fenomens. Tas ir tiešām neizsmeļams resurss gan zemapziņai, gan visam pārējam," piebilst aktrise Elīza Dombrovska.
Muzikālās līdzdalības izrāde bērniem "Sapņu ķērāji" paredzēta sākumskolas vecuma bērniem, kā arī viņu vecākiem un skolotājiem.
