Oskara Lutsa "Pavasari" Igaunijā zina visi, un Voldemāra Panso izrāde, kuras dramatizējums gūlis arī Dailes teātra izrādes pamatā, ir leģendāra. Igauņu bērnu blēņas un piedzīvojumi 20. gadsimta sākuma skolā bijuši iecienīti arī Latvijā. Pirmo reizi Latvijā romāna "Pavasaris" dramatizējumu iestudēja igauņu režisors Miks Mikivers 1980. gadā Jaunatnes teātrī – izrādi spēlēja 350 reizes.
Ojārs Rubenis: Pirms mēs runājam par to, kā ir padzīvojušiem cilvēkiem spēlēt bērnus, es tomēr gribu Matīsam vispirms uzdot jautājumu par izvēli – kāpēc tieši šis materiāls, un cik tas saucas kopā ar to laiku, kad to studēja Jaunatnes teātrī? Tu [aizkadrā] iesāki par to, ka Jurim Žagaram un Viesturam Kairišam tā bija jaunība (droši vien man arī) un tāpēc tas likās svarīgi. Vai tikai tāpēc šis materiāls tika paņemts?
Matīss Gricmanis: Un otrs iemesls bija (rāda uz Lauri Subatnieku un Lauri Dzelzīti) Dailes 8. studija, četri audzēkņi, kas no tās ir palikuši Dailes teātrī. Man šķiet, ka mēs tajā momentā Dailes teātrī bijām nonākuši pie idejas, ka gribam no vienas puses turpināt tradīciju, ko Dailes teātris ir turpinājis. Tā bija izrāde "Smiļģis", kas zināmā mērā apspēlēja tradīciju un arī no jauna kaut ko sāka. Un
izrāde "Pavasaris" bija vēl viens mēģinājums izmantot to potenciālu, kas mums ir – ansambli, viņu sejas, ko pazīst, kā Dailes teātri – un ielikt viņu vēl vienā hrestomātiskā darbā,
un paskatīties, ko tas nozīmē – mūsdienās iestudēt šādu ļoti naivu, ļoti... Man igauņu kolēģi ir teikuši, ka viņi "Pavasari" vairs nevar iestudēt, jo tajā ir pārāk daudz vardarbības un šo vardarbību rādīt uz skatuves, jo īpaši bērniem, vairāk nevarot. Zināmā mērā tas bija jautājums, vai šādu materiālu mūsdienās bērni vēl saprot.
Ojārs Rubenis: Par to man ir otrs jautājums. Jūs izvēlējāties igauņu klasikas darbu (es neko nepārmetu, man vienkārši ir jautājums), bet tajā pat laikā varēja "Kalpa zēna vasaru" taisīt vai...
Matīss Gricmanis: Vai "Kauju pie Knipskas".
Ojārs Rubenis: Jā, kaut ko no latviešiem. Tad nu man ir jautājums tev, kā literārās daļas vadītājām – kāpēc šo darbu? Tas ir hrestomātisks darbs, bet tikpat labi, kāpēc ne latviešu darbs?
Matīss Gricmanis: Tāpēc, ka mēs gribējām atsperties uz tradīciju, kas bija palaista novārtā, un no otras puses mēs gribējām paskatīties...
Oskara Lutsa romāns "Pavasaris", atšķirībā no tradicionālajiem latviešu darbiem, ir ļoti humora pilns stāsts, ļoti ironisks,
ļoti daudz sarkasma ir šajā stāstā, kas nav Jānī Porukā vai Jānī Jaunsudrabiņā, vai tajos darbos, ko mēs tradicionāli uztveram par tiem 19. gadsimta jaunības stāstiem.Tēmas ir tās pašas: latviešu attiecības ar baltvāciešiem, latviešu zemnieku bērnu izglītība (kā viņi tiek pie savas pirmās izglītības un ko tas nozīmē zemnieku bērniem – iet uz skolu, mācīties semināros), kādas attiecības viņiem veidojas ar mācītāju (kurš, iespējams, bija pakļauts vietējam baronam). Tās ir tās pašas tēmas, kas mums 19. gadsimtā.
Ojārs Rubenis: Tikai runājot par Igauniju.
Matīss Gricmanis: Tas mūs ar Igauniju ļoti lielā mērā saista.
Ojārs Rubenis: Kā ir diviem kursabiedriem, padzīvojušiem aktieriem spēlēt jaunus cilvēkus?
Lauris Subatnieks: Kā? Mazliet dīvaini, protams, apzinoties savu vecumu, spēlēt divpadsmitgadīgu.
Lauris Dzelzītis: Baigā atšķirība nebija.
Lauris Subatnieks: Tev nebija? Man arī īstenībā nebija.
Lauris Dzelzītis: Ja mēs godīgi sakām, tāpat, kā spēlējam, tā spēlējam.
Ojārs Rubenis: Kā citas izrādes spēlējat, tā arī šo spēlējat, ja?
Lauris Dzelzītis: Jā, vienkārši ir jāsaprot, ko dara.
Ojārs Rubenis: Jums ir divi pilnīgi atšķirīgi tēli. Tu (Laurim Dzelzītim) tā kā neizkāp no saviem iepriekšējiem tēliem un turpini to pašu, Totsu spēlējot. Tev (Laurim Subatniekam), savukārt, no tavas parastās humora sajūtas, ir ļoti pieticīgs, ārkārtīgi maigs puisis. Vai tev (Laurim Dzelzītim) tas ir raksturīgi – neizkāpt ārā no savas...
Lauris Subatnieks: Komforta zonas.
Lauris Dzelzītis: Ar iepriekšējiem tēliem tu domā Tomu Sojeru?
Ojārs Rubenis: Jā. Bija tev vesela sērija.
Lauris Dzelzītis: Toms Sojers bija pietiekoši nebēdnīgs, tur es varētu vilkt paralēles ar igauņu lugas tēlu Totsu. Man viņi patīk. Gan šajā izrādē, gan "Tomā Sojerā" viņi ir izrādes centrs, viņi ir motors, kas izrādi dzen uz priekšu, un, ja es to varu izdarīt, man ir liels prieks. Es to daru ar prieku, jā.
Ojārs Rubenis: (Laurim Subatniekam) Un tev šis maigais, iemīlējies puisis.
Lauris Subatnieks: Es neteikšu, ka man šāda tipa lomas – maigais, iemīlējies tips, introvertais – būtu sapņu lomas, bet ir interesanti dažādības pēc.
Ojārs Rubenis: Kas aktieriem ir jāņem vērā, spēlējot bērnus?
Lauris Dzelzītis: Nespēlēt bērnus.
Lauris Subatnieks: Jā, nespēlēt bērnus, it sevišķi ārējiem līdzekļiem.
Lauris Dzelzītis: Viņi vienkārši ir reakcijās nepastarpinātāki, ātrāki. Lielie vienmēr kaut kā daudz filtrē.
Lauris Subatnieks: Vārdu sakot, domāšanas process ir savādāks. Naivāk viņi uztver.
Lauris Dzelzītis: Tas, man liekas, būtu galvenais.
Ojārs Rubenis: Ja es būtu režisors vai aktieris, man būtu ļoti grūti iejusties bērna lomā vai taisīt izrādes bērniem. To es sapratu, skatoties šo izrādi. Man kā pieaugušam cilvēkam tā stiepās. Bet tad notika milzīgs brīnums, par ko man bija liels prieks – "Spēlmaņu naktī", 2021./2022. gada sezonā, šo izrādi novērtēja bērnu žūrija. Par to jūs paši droši vien bijāt nedaudz pārsteigti. Tanī brīdī es domāju – bāc, acīmredzot, ka šādas izrādes (bez milzīgiem atrakciju veidiem) bērniem tomēr kaut kādā veidā strādā.
Lauris Dzelzītis: Jā, šī ir ļoti neizklaidējoša izrāde, tā vispār neapkalpo publiku.
Ojārs Rubenis: Bet uz jauniem cilvēkiem (man liekas, ka no pieciem līdz četrpadsmit piecpadsmit gadiem), kas vērtēja žūrijā, tātad tas strādāja. Jūsu izvēle bija pareiza. Man ir jautājums tev, Matīss. Kas ir jāņem vērā, repertuārā ņemot bērnu izrādes?
Matīss Gricmanis: Tik daudz apstākļu, ka tos visus es tev nevarēšu nosaukt. Man bija sirdsmiers, jo ar dēlu, kuram tajā momentā bija astoņi gadi, noskatījāmies filmu "Pavasaris" (igauņu – "Kevade"), kas ir tāds igauņu klasiskais kino, igauņu kinostudijas veidojums tieši pēc šī paša romāna.
Filmā no attiecībām starp Arno Talli un skolotāju, ko [izrādē] spēlē Artis Robežnieks, bija tik skaidrs, ka stāsts ir par vienas paaudzes mēģinājumu iedot nākamajai paaudzei tās vērtības, kuras tā ir saglabājusi.
Un es, kopā ar savu dēlu skatoties šo filmu, skatoties, kā Arno spēlē vijoli, ko tu, protams, izrādē nedari... (Smejas)
Lauris Subatnieks: Ko nedaru?
Ojārs Rubenis: Nu bet iemācījies taču? (Smejas)
Lauris Subatnieks: Protams! Es taču strādāju pie lomas nopietni! (Smejas)
Matīss Gricmanis: (Smejas) Bet šis stāsts ir ļoti aizkustinošs. Mēs ļoti daudz domājam par bērniem tā, ka viņiem nepārtraukti vajag cirku un atrakcijas, bet viņiem vajag arī to momentu, kurā viņi var pabūt kopā tajā, ko mēs kā pieaugušie uzskatām par vērtīgu un gribam viņiem nodot tālāk. "Pavasaris" ir tieši šāds stāsts.
Ojārs Rubenis: Lauri [Dzelzīti], tu vienmēr esi tāds opozicionārs. Arī šovakar, atnākot uz raidījumu, tu jau biji opozīcijā. Kas ir tavas opozīcijas pamatā?
Lauris Dzelzītis: Neiet uzreiz līdzi tur...
Lauris Subatnieks: Kur tevi velk.
Lauris Dzelzītis: Jā. Man nepatīk dziedāt līdzi.
Ojārs Rubenis: Tad šai izrādei tev bija opozīcija sākumā?
Lauris Dzelzītis: Nē, absolūti nē.
Ojārs Rubenis: Šai nebija?
Lauris Dzelzītis: Kādā ziņā opozīcija?
Ojārs Rubenis: Materiālam, tavam tēlam, lomai.
Lauris Dzelzītis: Nē, nevienai izrādei es neesmu bijis opozīcijā. Ja es sāku spēlēt, es to sāku darīt un viss. Es nekonfliktēju ar lugu.
Ojārs Rubenis: Tad tā ir tava ārējā izpausme?
Lauris Dzelzītis: Tu runā par darbu vai kaut kādām diskusijām? Tās ir divas dažādas lietas. Man patīk tā: ja tev ir kāda doma, kāpēc man tai mazliet nepaoponēt, paskatīties, kas ir aiz tās. Bet ja par lugu – tev iedod eksemplāru, tu sāc strādāt un viss, tu esi advokāts lomai. Pret to man nekad nav bijis nekādu pretenziju.
Ojārs Rubenis: Vai tev (Laurim Subatniekam) ir tieši tāda pati attieksme?
Lauris Subatnieks: Jā, es mēģinu profesionāli darboties.
Ojārs Rubenis: Respektīvi, darbs ir darbs.
Lauris Subatnieks: Tas ir mans darbs iemīlēt šo lomu.
Ojārs Rubenis: Un kāda jums bija sadarbība ar igauņu režisoru?
Lauris Dzelzītis: Super!
Lauris Subatnieks: Tieši tā.
Lauris Dzelzītis: Nopietni!
Lauris Subatnieks: Prīts bija fantastisks.
Lauris Dzelzītis: Jā. Viņš runāja ļoti klusi, ļoti lēnām, un jebkuru mazumiņu, ko viņš pasaka, ir tik ļoti vērtīgi ņemt vērā. Viņš arī tik ļoti nemanāmi visu bīdīja uz priekšu. Likās, kas tur beigās būs vai nebūs. Beigās savilkās visa izrāde.
Lauris Subatnieks: Mēs Prītam ļoti gājām līdzi. Pateicoties viņam, mēs tik ļoti pieslēdzāmies.
No sākuma varbūt mazliet bija tā – mums pāri četrdesmit un jūs iedodat "Pavasari". Bet pateicoties Prītam, tam, kā viņš strādāja, mēs arī gājām līdzi.
Ojārs Rubenis: Viena lieta, kas ir brīnišķīga – tā ir Mārtiņa Vilkārša ļoti labā ideja par soliem. Man ir jāpasaka skatītājiem, ka sākumā tie soli ir lieli un jūs tajos izskatāties maziņi un tādi kā apmīļojami, un tad tie pamazinās mazāki un mazāki, un beigās tie soliņi ir mazi un jūs jau esat izauguši. Man liekas, ka viena no lielajām veiksmēm ir tieši šī scenogrāfija, kura apliecina, kā bērni izaug. [..] Bet jūs jau iesākāt par igauņu režisoru. Matīss, vai tas Dailes teātrim šobrīd ir speciāli tāds uzstādījums, ka mēs redzam gandrīz tikai ārvalstu režisorus? Vai tas ir tāpēc, lai veicinātu aktieru trupā citu domāšanu? No otras puses tas ir jautājums, vai Dailes teātrim neapmierina vietējie režisori?
Matīss Gricmanis: Tā nav taisnība, ka mēs Dailes teātrī redzam tikai ārzemju režisorus. Gan Mārtiņš Eihe, gan pats Viesturs [Kairišs] taisa izrādes. Inese Mičule tikko uztaisīja izrādi. Arī nākamajās sezonās mēs redzēsim latviešu režisorus. Es nezinu, kā citos teātros tas notiek, bet mēs ļoti apzināti uzaicinām režisorus taisīt konkrētu materiālu. Tas ir fakts. Tā mēs trīs gadus, ko es esmu pavadījis Dailes teātrī, vienmēr esam darījuši.
"Pavasaris" un Prīts Pedajass – skaidrs, ka tā ir vienīgā iespējamā kombinācija, kas varētu strādāt.
Tāpēc es arī sākumā mēģināju iezīmēt attīstību starp Voldemāru Panso, Miku Mikiveri, kurš Rīgā strādāja un iestudēja šo izrādi, un Prītu Pedajasu, kurš, savukārt, ir Mika Mikivera skolnieks.
Ojārs Rubenis: Miks Mikivers ir režisors, kurš pirms tam iestudēja Jaunatnes teātrī.
Matīss Gricmanis: Jā, pēc Ādolfa Šapiro uzaicinājuma. Visi stāsti, ko Prīts stāstīja par to, kā Igaunijā skatās uz "Pavasari" un ka arī viņš bija pārsteigts, ka viņam jābrauc uz Dailes teātri iestudēt. (Smejas) Viņš tiešām bija ļoti pārsteigts. Pirms pirmā mēģinājuma mēs visi ļoti uztraucāmies par materiālu – kāda būs jūsu attieksme pret to, kā tas viss process notiks, kā tas viss ies kopā ar Mārtiņa Vilkārša ideju. Pirmajā lasījumā, kad es sapratu, ka Prītam ir cits eksemplārs nekā mums – jo mēs ņēmām to, kas ir te, Rīgā, iestudēts, bet viņš bija paņēmis to, ko viņš uzskatīja par Panso oriģinālo... (Smejas)
Ojārs Rubenis: Bet tu jau to pārstrādāji?
Matīss Gricmanis: Nē, nemaz tik ļoti es nepārstrādāju. Tur bija atsevišķas lietas. Bet par Prītu – ka viņš varēja vienlaikus sekot līdzi gan tam, ko viņi lasīja latviski, gan tam, ko viņš igauniski bija iedomājies, kas te būs, bija fantastiski. Viņš tik labi orientējās visā, kas notika riņķī, nesaprotot nevienu vārdu. Tas bija vēl viens apstiprinājums, ka teātris nav valoda, kādā mēs to iestudējam, bet teātris pats par sevi ir valoda. Tas nav latviešu teātris vai britu teātris, vai igauņu teātris. Teātris eksistē pats kā unikāls saziņas veids.
Ojārs Rubenis: Bet tu man tā īsti līdz galam neatbildēji uz jautājumu.
Matīss Gricmanis: Piedod!
Ojārs Rubenis: Tas nekas, tu forši izgāji. Katram teātrim ir savs ceļš. Mēs redzam, kā Dailes teātrim iet – tas ir ceļš pie pasaules režisoriem.
Matīss Gricmanis: Tad tu nepieņem atbildi, ka mēs konkrētam materiālam meklējam konkrētu režisoru.
Ojārs Rubenis: Es īsti nepieņemu to atbildi, un tu zini kāpēc. Es vēlreiz saku, ka tas nav nekas slikts, es to nenosodu...
Matīss Gricmanis: Es arī nemaz tā nejūtos, ka tas būtu kaut kas slikts.
Ojārs Rubenis: Es gribu saprast to metodoloģiju – vai lielākoties ņemot ārvalstu režisorus, teātris iedod aktieriem un sabiedrībai?
Matīss Gricmanis: Pirmkārt, tas ir tā – ja mums ir materiāls, ko mēs varam ārvalstu režisoram iedot, tad mēs viņu aicinām; vai arī tas ir tāds mākslinieks, kas šobrīd sevi ir tik labi parādījis, ka mums viņam ir kaut kas jāatrod tikai, lai viņu uzaicinātu. No otras puses ir skaidrs, ka katrs ārzemju režisors, katrs viesrežisors atnes sev līdzi citu darba metodoloģiju, viņš nāk ar savu māksliniecisko procesu, viņš mums iedod jaunus instrumentus, kā skatīties uz teātri. Gan tas bija ar Lukašu Tvarkovski, gan tas ir arī šobrīd tajās izrādēs, kas notiks. Tūlīt tā notiks ar Tītu Ojaso, kurš ir nākamais igauņu režisors, kurš pie mums būs un strādā arī ar pavisam citām metodēm (ļoti daudz izmanto fizisko teātri).
Katrs režisors papildina mūsu izpratni par teātri, atver redzeslauku daudz plašāku. Tas, ka Dailes teātrī mēs to varam nodrošināt – tāpēc, ka mums ir liela zāle, ļoti daudz skatītāju un mums viss notiek tā, kā mēs esam to plānojuši – es ar to tikai varu ļoti lepoties.
Es domāju, ka jums (Laurim Dzelzītim un Laurim Subatniekam), kuri ir to daudzas reizes darījuši...
Ojārs Rubenis: Nē, tu nesaki viņiem, ko runāt. "Es domāju, ka jums tagad ir jārunā tā, kā es to pateicu." Viņš tā kā jaunais direktoriņš. (Smejas)
Matīss Gricmanis: Nē, galīgi nē.
Ojārs Rubenis: Nu, Lauri, kā jūs jūtaties situācijā ar ārzemju režisoriem?
Lauris Subatnieks: Mēs apgūstam angļu valodu. Tas jau ir pozitīvi.
Lauris Dzelzītis: Vienkārši ir interesantāk, mainās cilvēki.
Lauris Subatnieks: Jebkurā gadījumā jebkurš režisors nāk ar savu veidu, kādā ir ieradis strādāt.
Lauris Dzelzītis: Es uzskatu, ka manas divas foršākās lomas ir: viena ir pie Morfova "Dzeguzes ligzdā" ("Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu") un otra ir "Izraidītajos" Lietuvēns. Vēl Holivudas superstārs atbrauc iestudēt izrādi – vispār super.
Ojārs Rubenis: Vai līdz ar to jūs jūtaties daļa no Eiropas teātra?
Lauris Subatnieks: Nē. (Smejas)
Lauris Dzelzītis: Nē. Kā tu to saproti? Mēs jau esam Eiropa.
Lauris Subatnieks: Mēs jau esam Eiropa.
Lauris Dzelzītis: No kāda teātra tad mēs esam? Es nekāpju uz skatuves [ar domu] – es tagad "eiropeiski" laidīšu.
Lauris Subatnieks: Ja jautājums ir, kā mēs jūtamies, ka ir dažādi režisori – tas jebkurā gadījumā ir labi.
Ojārs Rubenis: Un kā jūtas aktieri, kuri nebija pieraduši pie kastingiem? Es skatītājiem varu paskaidrot, ka kastings ir process, kad režisors vērtē katru aktieri atsevišķi un izvēlas lomām. Kā jums bija pierast pie kastingiem?
Lauris Subatnieks: Es uz diviem esmu bijis.
Ojārs Rubenis: Un?
Lauris Subatnieks: Nu, es nezinu.
Lauris Dzelzītis: Es katrā ziņā zinu, kā vajag darīt, lai paņem vai nepaņem. Man viss ir normāli. (Smejas) Viņi mani nezina, tāpēc es skatos, kā man vajag.
Ojārs Rubenis: Un kā ir – viņi tevi pārsvarā paņem?
Lauris Dzelzītis: Paņem. Tur, kur es esmu gribējis, tur es esmu.
Ojārs Rubenis: Bet tu (Laurim Subatniekam) tomēr samulsi.
Lauris Subatnieks: Es samulsu. Jautājums par kastingiem ir 50 uz 50. Es nezinu, ko tur var pateikt tā. Es saprotu, ka kino ir kastingi, jo tu skaties, kā iet kopā kadrā, kā izskatās. Bet tā... Es nezinu.
Ojārs Rubenis: Nu labi. Mēs atgriežamies pie šīs izrādes. Es jūs vairs nemocīšu, jo neko vairāk no jums nedabūšu zināt.
Lauris Subatnieks: Matīss mums aizliedza visu pastāstīt. (Visi smejas)
Ojārs Rubenis: Matīss visu pastāstīja un jums aizliedza. (Smejas)
Matīss Gricmanis: Kā tad! Ko tu vari Dzelzītim aizliegt?! (Smejas)
Lauris Subatnieks: Viņš ir iebiedēts. (Smejas)
Ojārs Rubenis: Es jums saku par šo izrādi paldies. Atgriešanās pagājušajā gadsimtā un saprašana, ka lielos vilcienos domāšana nemainās, mainās tikai forma. Savstarpējās attiecības, cilvēka pamatbūtība jau nemainās. Tāds pats trakais Totss ir šobrīd skolās un tāds pats mierīgais Arno arī ir skolās. Cilvēki tā arī nodzīvo savu dzīvi, kādu viņi skolā ir saņēmuši "injekciju" no mācītājiem, pedagogiem un visa pārējā. Paldies jums par diezgan jautro sarunu!
