"Laikam jau cilvēks tā iekārtots, ka viņš nedrīkst visu atcerēties – ļoti daudz kas jāmet projām un jāpaņem tas labais, uz ko gribas tiekties. Jāmēģina pieķerties pie skaistā. Baltezerā tas ir mežs, ezers. Miers. Rozes. Tā ir vesela pasaule – tā nomierina, raisa labas domas. (..) Un pats galvenais – nedari otram to, ko negribi, lai dara tev. Pēc iespējas vajag mēģināt radīt iespaidu, ka viss ir normāli – vismaz tajās lietās, kas attiecas uz tevi pašu. Jā, vajag uzklausīt otra problēmas, varbūt var pamēģināt arī kādu padomu dot, kaut ko labu tam cilvēkam pateikt. Nemelot. Bet ar savu nastiņu nevajag uzmākties. Nevajag citiem sabojāt dzīvi! Vārdu sakot, "visi man labi bija, ja es pats labs biju"," saka ar asu prātu, brīnišķīgu atmiņu un apskaužamu stāstnieka talantu apveltītais staltais vīrs. "Simts gadu – tas ir ļoti daudz un arī ļoti maz! Viens tur, augšā, ir izdomājis, ka ikvienam ir kāda zināma norma. Kad pienāks Tas brīdis – to jau nevar zināt. Bet man vēl gribas dzīvot! Gribas savas rozes kopt!"
Ojārs Rubenis: "Ja pasaulē tā viss ies uz priekšu, cilvēki izlaidīsies stājā un visādi tiks pasvītrota vienlīdzība starp vīrieti un sievieti, mans Kubilītis paliks uz planētas vienīgais vīrietis, kurš patiesi cienīs sievieti un pratīs viņai noskūpstīt roku aiz mīlestības." Tā režisore Vera Baļuna reiz rakstījusi par Jāni Kubili. Jāni, ko varat teikt par Veras Baļunas savulaik rakstīto?
Jānis Kubilis: Nu, viņa mani varbūt mazliet idealizēja… (smaida) Biju viņai diezgan mīļš audzēknis, un, kā jau tas mēdz būt, – ja pret kādu mums ir simpātijas, mēģinām viņu dažreiz mazliet idealizēt. Bet principi man ir tādi, kā Vera Baļuna saka – viņa bija vērojusi manu darbošanos.
Vai jūs vēl arvien, satiekoties ar pazīstamu dāmu, noceļat cepuri?
Jā! Un, ja tā dāma vēl ir gados, tad katrā ziņā. Ja jaunāka, tad kādreiz mēs tā vienkārši – čau, čau! Bet man kaut kā prasās izrādīt cieņu pret sievieti, nekā nevar darīt. Daudzas lomas spēlētas, bijušas daudzas partneres, un bērnībā arī – ļoti dīvaini, bet man dzīvē ļoti daudz palīdzējušas tieši sievietes. Kad es tā tagad padomāju – milzīgi daudz! Un bez zemtekstiem! Tad direktore, tad skolotāja, tad režisore – visas bezgala simpātiskas un ļoti draudzīgas. Vēlāk partneres, kuras bijušas brīnišķīgas.
"Bērnībā netiku dabūjis nevienu pērienu!"
Vai cieņa pret sievieti nāk no bērnības, no audzināšanas? No mammas un tēva?
Jā, zināmā mērā. Vismīļākā man bija vecmāmiņa un mammīte. Arī tēvs bija ļoti labs, bet kā vīrietis viņš tomēr pret visām problēmām izturējās mazliet vienaldzīgāk. Bet no vecmāmuļas… Vai, dieniņ! Viņa, piemēram, mani veda uz baznīcu, jo bija ticīgs cilvēks, un es viņu sagaidīju ar tādu dziesmiņu: "Es gaidu savu vecmammiņu, zelta mutīti, viņa atnāks, atnesīs kompetīti." Kā jau mazs ķipars, varēju visādas ēverģēlības izdarīt, bet viņa vienmēr man piedeva, vienmēr aizstāvēja pret visiem. Burvīga! Viņa bija mana tēva māte.
Vai tieši viņa jums teica, kā jāuzvedas? Vai arī visa ģimene rādīja priekšzīmi?
Ļoti interesanti, bet bērnībā netiku dabūjis nevienu pērienu! Varbūt, ka vajadzēja, bet neesmu dabūjis…
Mums bija ļoti interesanta dzīve – starp ebrejiem. Bieži vien man jautāja – kāpēc tev tas Joske tā padodas, kāpēc tas Briedis [Alfreds Amtmanis-Briedītis – red.) tev viņu katrā ["Skroderdienu"] atjaunojumā dod un dod? Bet es taču tajā Joskē dzīvoju, man viņi visi bija acu priekšā, tie bija mani draugi – daudz ebreju meiteņu un zēnu! (..)
Čupojāmies, gājām, viņi "spēra" maces, Lieldienu ēdienu, pie manis viņi nāca ēst "neatļauto zupu" – to, kuru viņi nedrīkstēja ēst. Kopā vērojām, kā vecie ebreji sestdienās pielika tādu kā ragu pie deniņiem un skaitīja lūgšanas – tas mums, bērniem, bija ļoti interesanti! Bija gan dažādi konflikti, gan pikantas lietas.
Vai ar kādu no šiem ebrejiem uzturat kontaktus? Vai arī visi aizgāja bojā?
Visi aizgāja bojā… Vai arī izklīda pa pasauli. Bet kas ir ļoti interesanti – viņi bija ļoti uzņēmīgi. (..)
Tad jums bērnības atmiņas kopumā ir gaišas?
Ļoti gaišas!
Citi runā par dažādām bērnības traumām… Jums tādu nav?
Zināma trauma vēlāk bija nesaskaņas ģimenē, bet vecāki to uz āru neizrādīja. Mamma ar tēvu pašķīrās, bet turpat netālu dzīvoja – viņi bija draudzīgi.
Tēvs par jums rūpējās?
Jā, viņš par mani interesējās, rūpējās, bet
galvenā rūpe bija mammītei. Katru vakaru, kad es jau gulēju, mammīte, atnākusi mājās no darba, nosēdās man pie gultiņas un prasīja, ko es darīju. Un vienmēr man teica – tev jāmācās, tev jāmācās... Tā acīmredzot bija viņas ģimenes traģēdija.
Viņas tēvs traģiski aizgāja bojā, un mana vecmāmiņa, mammas mamma, palika ar četrām meitām. Līdz tam bija lieli plāni, jo vectēvs bija labi situēts – būvmeistars, inženieris, nācis no poļu šļahtičiem: viņš bija izplānojis, ka meitas mācīsies to un šito, bet vienā naktī viņu atrada nogalinātu: laupītāji, domādami, ka vectēvs ir ļoti bagāts, bija viņu nosituši. Tā bija ģimenes traģēdija… Katrā ziņā arī es to ļoti pārdzīvoju.
"Tieši Lilija bija tā, kas man to teātri..."
Bet mācības jūs aizveda uz manu dzimto pilsētu – Smilteni! Turklāt – uz piensaimniekiem. Kāpēc tā? Kāpēc uzreiz ne uz augstskolu?
Piensaimniecība bija visienesīgākā profesija, un vecāki domāja par saviem bērniem – lai viņiem būtu nākotne. Par tādu teātri tobrīd neviens nedomāja! Lai gan tēvs abonēja žurnālus un avīzes – uz to vākiem bija ļaudis smalkos smokingos un tērpos.
Bet tas jums tobrīd nelikās svarīgi?
Nepieejama pasaule! Bet tolaik man apkārt bija ļoti interesanta kompānija: pretī – robežsargi, bijušie Latvijas virsnieki. [Pirmais pasaules] karš bija beidzies, un virsniekus, lai viņus nodarbinātu, salika par robežsargiem. Kā puika starp viņiem daudz ko redzēju, daudz ko jau sapratu. Kā jau virsnieki – dzīvoja, kā dzīvoja, bija arī bohēma.
Pāri robežai mita grāfs Komarovskis, kurš ar savu kučieri brauca uz Neretas restorānu padzīrot ar draugiem. Viņam bija ļoti skaista sieva – grāfiene: atceros, kad vecmamma mani aizveda uz baznīcu, visi viņā skatījāmies kā brīnumā... Viņai bija atsevišķa loža.
Savukārt pretī bija grāfs Lintens, vācietis, un ar to arī bija visādi: viņa meitas jāja ar zirgiem, kurus baroja ar šokolādi, kas arī mums kādreiz tika. Un tad bija grāfa Šuvalova bijusī muiža – ļoti interesanti, man kā zēnam bija milzīgi daudz iespaidu! Bet, ja runājam par to profesiju… Vecāki bija nolēmuši, ka man vajag kaut ko saturīgāku. Pirmā bija Riekstiņa skola, ko pabeidzu – tas bija netālu no Jaunsudrabiņa. Tad pārgāju uz Neretas ģimnāziju, bet pēc tam iestājos Smiltenes Piensaimniecības skolā – lai tur mācītos, vajadzēja iziet praksi. Praktizēju Neretā – man bija ļoti labi! Vienu gadu, otru, trešo.
Tur bija tāda Bērziņjaunkundze – atkal viena sieviete, milzīga labvēle, kura mani paglāba no vāciešiem: kad tiku iesaukts, otrā rītā viņa atnāca pie manis un teica: "Jāni, strādā vien tālāk!" Neviens man neko neteica. Tikai vēlāk sapratu, ka vāciešu lielākais pielūgsmes objekts tur bija "Butter, Eier, Speck" jeb sviests, olas un speķis…
Bet piensaimniecībā taču nepastrādājāt gandrīz nemaz, vai ne?
Pastrādāju gan! Kādus divus gadus nostrādāju.
Ko darījāt?
Biju praktikants. Bet visu zināju! Atceros, kad noslēgumā vajadzēja braukt uz Rīgu kārtot teorijas eksāmenu, mans skolotājs – neatceros vairs, kā viņu sauca – teica: "Jāni, nu, tu taču piensaimniecībā visu zini, un ar to smuko meiteni staigā pa teātriem…" Jā, man jau bija Lilija, bijām sapazinušies Neretā: viņa lasīja dzeju, es spēlēju vijoli – tā nu saspēlējamies... Aizbraucām uz Rīgu jau kā pāris. Tieši Lilija jau bija tā, kas man to teātri...
Kā viņai izdevās pamudināt jūs uz to?
Sievietei jau ir dažādi līdzekļi… Viņa [to panāca] ar tādu neatlaidību. Ar lielīšanu. "Jāni, tu taču zini!" Saku – bet tur ir savādāk. "Nē, tur ir tādi paši un tu esi vēl labāks. Un tagad ir papildkonkurss. Kaut arī teātrim jau noformēta studija, divi puiši vēl vajadzīgi."
Es tā domāju – labi, aiziešu, bet tik un tā neviens tur mani nepieņems.
Jūs jau bijāt pieredzējis jauneklis?
Jā, jā, jā! Es tur aizeju, un bariņš jaunekļu, kas atnākuši uz konkursu, jau priekšā. Dīvaini, bet palicis atmiņā, ka nebija gaismas: visa komisija, kādi astoņi cilvēki – Briedis [Alfreds Amtmanis-Briedītis], [Žanis] Katlaps, [Ieva] Celmiņa no Latvijas Universitātes un vēl tādi ļoti nopietni cilvēki sēdēja, un viņiem bija sveču gaisma. Tas tā mistiski bija...
Bet nervi man veseli, un ar pārliecību, ka mani nepieņems, iegāju... "Jaunais cilvēk, ko jūs?" Lilija jau mani bija sagatavojusi. Bezpriekšmetu darbību zinu, zinu etīdi, varu runāt prozu un varu skaitīt dzeju. Tā es viņiem noskaitu. Oho, repertuārs liels! Nu, noskaitiet dzeju!
Es noskaitīju dzeju: "Melna nakts. Pa reizei ierēkdamies, ducinādams brauc pa gaisu pērkons: smagu lielgabalu smagās nastas. Tīreļpurva malā maza smēde. Kalējs Kalvis šonakt nevar aizmigt, – dzird viņš lietum cauri savu sirdi." Un tad tur nāk tāds dialogs, nāk iebrucēji, un, kad viņi ir iebrukuši, pēdējie vārdi ir tādi: "Tver viņš āmuru un apgriež gaisā, pirms pie ieročiem tie pagūst ķerties, visi guļ, kur vieta bija klāta. Pēdējs kalums bija tēvzeme." [Jāņa Jaunsudrabiņa dzejolis "Kalējs Kalvis" – red.] Tagad es to nolasu. Droši, bez uztraukuma.
Domāju – ko man tālāk liks, vai skaitīt prozu vai ko? Briedis iekrācas. Viņš krāca divos gadījumos: kad viņam patika un kad nepatika. Šoreiz, par laimi, laikam patika. (smejas)
Piesauc mani klāt un saka: "Nu, tā, jaunais cilvēk, mēs jūs uzņemam. Bet maza klauzula. Trīs mēnešu laikā jums jāizlabo dialekts. Ar jums pastrādās docente Ieva no Universitātes."
Un tiešām trīs mēnešu laikā izlabojāt dialektu?!
Jā! Runāju labāk nekā tagad...
To nevaru saprast… Kad šodien teātrī kādam ir dialekts, man tas patīk, bet ir lugas, kurās tas neder. Un tad es aktierim saku: pagājuši trīs, četri vai pieci gadi, kāpēc nevari saņemties?! Nē, nevaru, jo tas maina situāciju un valodu. Bet jūs esat piemērs, ka to var izdarīt dažu mēnešu laikā!
Jā, jo zināju, ka tā ir skatuves valoda, un Ieva Celmiņa bija ļoti gudra pedagoģe. Domāju, ka man palīdzēja tas, ka spēlēju vijoli. Jo vijolei tomēr ir vajadzīga diezgan laba dzirde. Un man liekas, ka tāpēc es tās niansītes uztvēru ļoti ātri. Pēc trim mēnešiem jau biju teātrī un runāju tā, kā runāju šodien.
Vai tagad, pēc tik daudziem gadiem atskatoties, jūsu Lilijas "spiediens" – iet uz teātri – bija pareizs un veiksmīgs?
Domāju, ka ļoti veiksmīgs! Tas bija viņas nopelns… Vēlāk viņa manis dēļ faktiski no teātra aizgāja. Piedzima dēli un to Jelgavas teātri, kas bija Pārdaugavā, likvidēja. Viņai piedāvāja iet uz Liepāju, uz Daugavpili, uz kurieni Lilija neaizgāja, un tad viņu pieņēma Latvijas Radio par mūzikas daļas režisori. Arī televīzijā viņa daudzus uzvedumus gatavoja.
Tad es, Jāni, saprotu, ka jums apkārt bijušas sievietes, kas jūs visu laiku ir cēlušas...
Visu dzīvi! Par sievietēm es vienmēr visu to labāko. (smaida) Dabīgi, ka – būsim atklāti – ir arī dažādas sievietes. Bet man bijusi saskare ar manām mīļajām partnerēm. Velta [Līne], Antra [Liedskalniņa], Māra [Zemdega], Freimanīte [Lidija Freimane], Lāsma Kugrēna. Un [Astrīda] Kairiša.
Vai atceraties, kad pēdējo reizi noskūpstījāt sievietei roku?
Nesen! Vienai dakterei.
Tas nozīmē, ka Baļunai bijusi pilnīga taisnība: laikmets mainās, bet Kubilis vienalga pieturas pie saviem principiem.
Viņa tur idealizē, bet arī manam tēvam ļoti patika sievietes, un viņš pret tām vienmēr solīdi izturējās, kaut arī ar mammu bija tā, kā bija: viņa bija tik lepna, ka viņa tādas niansītes ne visai atzina…
"Pāri visam nedrīkst aizmirst, ka tā ir profesija"
Droši vien nebūtu labi, ja jūs tagad kādu īpaši izceltu, bet – kas jums šķiet īpaši svarīgs jūsu skatuves partnerē?
Ojār, cik tā ir smalka lieta... Pirmkārt, svarīgs ir materiāls. Otrkārt, ļoti svarīgs ir režisors. Bet galvenais ir partneris, sevišķi jau intīmos skatos – ja tava partnere nebūs uz vienas stīgas ar tevi, nekas tur neiznāks. Tā būs atspēlēšana. Ja ar viņu nedabūsi saskaņu, ja mēs viens otram nebūsim ārkārtīgi vajadzīgi… Katra izrāde jau zināmā mērā ir improvizācija. Publika to bieži vien nejūt, bet ir dažādi garastāvokļi, katram sava dzīve, kaut arī [pirms izrādes] mēģini to nomest.
Man, piemēram, ar Antru [Liedskalniņu] bija ļoti interesanti! Antrai tā dzīve bija raiba, bet man par viņu jāsaka vislabākie vārdi! Tāpēc, ka viņa pie manis kā partnera nāca saposusies, smaržīga, nekad nejutu ne mazāko alkohola smaržu. Līdz pat "Hamilkara kunga"pēdējām izrādēm.
Sevišķi "Trešais vārds" bija ļoti, ļoti interesanta luga, un nevaru saprast, kāpēc šodien cilvēki, kas pie mums ar "Trešo vārdu" viesojušies, grib to lugu par farsu pataisīt. Šī luga ir ārkārtīgi vērtīga ar to, ka tajā ir trīs vērtības: dzīvība, nāve un mīlestība. Vissvarīgākie vārdi! Un uz to tā luga ir jābūvē.
Bet vēl par partnerēm. Velta – tāda "ehtīga" dāma. Lidija Freimane ar savu nostāju. Antra ar savu. Kā nošķirt, kā ar kuru partneri spēlēt konkrētajā izrādē? Kā to dabūt gatavu?
Cita pasaule, Ojār, tā ir cita pasaule! Piemēram, "Trešais vārds" – pilnīgi cita pasaule. "Hamilkara kungs" – pilnīgi cita pasaule. "Amerikāņu traģēdija" – atkal cita pasaule, "Heda Gablere" – arī cita pasaule, un katrā ar partneri jādabū kontakts. Piemēram, "Trešajā vārdā" man bija ļoti viegli spēlēt, jo tur ir milzīga amplitūda. Mans varonis Pablo nāk no meža, no kalniem, ierauga skaisto meiteni Margu. "Kas tā tāda?" – viņš prasa. Jo viņam tēvs iepotējis, ka visbriesmīgākais ir sieviete – jo viņš cietis no sievietes. "Tā ir tava skolotāja!" Ē, ko viņa man var iemācīt? Vācies prom! Ar to sākas luga. Un beidzas: "Marga mīļā, neaizej!" Abi asarās. Milzīga amplitūda!
Varbūt drusku dzeltens jautājums, bet mūsu gados to varam atļauties. Kā novilkt robežu? Mājās ir brīnišķīgā sieva Lilija, kas jūs ir čubinājusi, apmīlējusi, vienmēr rūpējusies par jums un dēliem, un tad uz skatuves ir Māra vai Antra... Ilgus gadus vadot teātri, klātienē vēroju, ka ir aktrises, kuras, pat spēlējot lielu lomu, starpbrīdī var parunāt pa telefonu un "sakārtot lietas". Un ir aktrises, kurām esmu piegājis klāt un gribējis kaut ko pajautāt, bet esmu dabūjis uzkliedzienu: "Netraucē mani tagad!" Paiet izrāde, un vēl kādu stundu viņas sēž ar savu partneri – kā, piemēram, Maija Doveika ar Gundaru Grasbergu pēc "Antigones". Redzu, vislabāk viņiem neiet klāt, jo viņi pēc izrādes vēl visu pārrunā, viņi tajā vēl ir iekšā un netiek ārā. Kā to atrisināt? Beidzas izrāde, un jūs braucat mājās pie Lilijas. Kā to var dabūt gatavu?
Ir ļoti dažādas sievietes, ir ļoti dažādi vīrieši, dažādas lugas un dažādas attiecības. Pāri visam nedrīkst aizmirst, ka tā ir profesija. Tā ir profesija!
Neviens nav koka gabals. Ja nospēlē "Taņu" ar Veltu Līni, nospēlē "Amerikāņu traģēdiju", ar Liedskalniņu "Trešo vārdu", esi tik dziļi tajā lomā, ka bijis tāds absurds, ka abi pēc izrādes iziet no teātra, lai ietu mājās, viens iet pa labi, otrs – pa kreisi, bet liekas – pag, it kā uz vienu pusi taču būtu jāiet... Tas humoram. Bet te tas arī beidzas. Katram sava dzīve, nāk nākošais vakars un nākošā partnere. Un redzi, Ojār, kas par lietu – man bija tā laime, ka mana sieva bija aktrise, kura visas šīs nianses ļoti smalki zināja. Visas lugas, kurās es spēlēju, viņa noskatījās, un tā sieviete, kas ar viņu kopā skatījās, man saka tā: tava sieva, kad tu ar Antru spēlēji, sēdēja un raudāja – viņa bija tā iegājusi tajā lomā, kā viņa pārdzīvoja to traģēdiju! Bet tā – dzīvojām savu dzīvi. Varbūt kādu niansi Lilija reizēm pateica – varbūt kaut kur biju pārspīlējis, varbūt derētu piebremzēt vai ko tādu.
"Vai zini to stāstu par kanniņu?"
Bet jūs neesat bijis tāds milzīgs "tusētājs" vai bohēmists. Zvanīju jūsu draugam Uldim Dumpim un teicu – braucu pie Jāņa Kubiļa, pasaki man kādas lietas par bohēmu... Un Dumpis man saka – nē, ka būtu bijusi kāda liela bohēma, kurā Jānis būtu palicis, piedalījies un plītējis – viņš to neatceroties!
Melo! (smejas) Uldis saka to vislabāko. (smejas) Bet vai zini to stāstu par kanniņu?
Nezinu gan!
[Kārlis] Sebris vadīja pašdarbību "Melnajā balzamā". Vai tur kāds honorārs, ne honorārs, bet viņam deva līdzi uz māju tādu kanniņu. Kas tur bija sabrūvēts? Kā nu kuru reizi, bet tās bija ļoti garšīgas, stipras lietas, un to kanniņu viņš ņēma līdzi izbraukumos. Nospēlējām izrādi, vakari gari, toreiz arī bija cita pasaule – ļoti daudz dziedājām, jo nebija jau tā: uzspied podziņu – klasika, uzspied podziņu – kas cits. Sanācām kopā, un bija repertuārs. Bet, lai dziedātu, vajag kaut ko mazliet noskaņai... Tad nu mēs pa drusciņai no tās kanniņas. Jautrība, dažādas anekdotes. Un pie tās kanniņas mēs tur tā padzīvojām...
Bet kaut ko tādu, ka jāiet uz skatuves, bet neesi īsti skaidrā – to jūs neatceraties?
Nē, nē, nē, tā nav bijis! Vienreiz bija komiska lieta ar manu draugu Sebri. Man palaimējās, jo [ģērbtuvē] man sākumā pretī sēdēja [Jānis] Osis, bet pēc tam pie grima galdiņa sēdējām ar Kārli [Sebri]. Ļoti draudzīgi mēs bijām! Osis bija pieklājīgs, ļoti atturīgs – kamēr bija nost no skatuves, viņš visu laiku ēda.
Bet Kārlis… Viņš man to neņemtu ļaunā, ja pateikšu, ko viņš darīja. Viņš teica: "Jāni, vislabākā nomierināšanās man ir zeķu lāpīšana, zeķes!"
Un viņš to darīja?! Tas nu ir jaunums!
Jā, viņš to darīja! Atstiepis lūpu, ēķelēja. Es skatījos un prasīju – nu, ko tu āksties, met taču projām! Kārlis teica – es jau tās neģērbšu, bet tagad esmu tik mierīgs: tu nevari saprast, cik tas ir interesanti! Kārlis tik skaisti tās zeķes aizlāpīja un stāstīja daudz anekdošu, arī par dzīvi. Viņš bija ļoti jautrs cilvēks.
Jums pašam arī ir kāda lieta, ar ko nomierināt nervus?
Man bija mazs paradums – pirms nopietnas izrādes uzvārīju stipru tēju un noliku blakus mazu šokolādes gabaliņu. Tad es tā sakoncentrējos, sāku domāt par izrādi, pamazām izdzēru tēju, nosūkāju šokolādi un gāju uz skatuves.
Izrādes diena bija norakstīta?
Kā kuru reizi. Ja iepriekšējā reizē tā loma it kā nebija izdevusies, bija ļoti daudz pārdomu, ko tur varētu savādāk. Bet, ja bija labi, tad ne. Jo skrēju arī uz Radio, pa starpām bija "Kaza", kur vajadzēja iegriezties kaut ko iedzert. Bet interesantākais bija tas, ka mēs ļoti daudz sanācām kopā un dziedājām. Tas tagad liekas tik vecmodīgi...
Tā nav, mēs arī dziedam! Mums ir brīnišķīga kompānija. Varu izstāstīt vienu traku situāciju. Vienā Jaungadā Raimonds [Pauls] sēž pie klavierēm, mēs visi dziedam, es arī dziedu līdzi "Mēmo dziesmu", un to visu ierakstu telefonā. Nākamajā dienā sievai saku – jāpaskatās ieraksts. Kad izdzirdēju, kā es dziedu, man bija tāds kauns, ka domāju – nekad vairs nedziedāšu! (smejas)
Ojār, jā, cik interesanti – pašam sava balss nepatīk! Man arī – absolūti nepatīk! Gribētu to sonorāku, diezin kādu vēl. Kad klausos, domāju – ai, nu, vai tad nevarēju mazliet savādāk…
"Teicu – pietiek mums te mocīties, es eju projām!"
Kura bijusi jūsu lielākā veiksme un kura – vislielākā neveiksme?
Par veiksmi uzskatu "Taņu", "Trešo vārdu" un "Hamilkara kungu". Arī lugu "Viena ugunīga kļava". Tās ir tādas, par kurām esmu gandrīz apmierināts. Neveiksme bija "Nezināmā zvaigzne". Ar Veltu Līni bijām partneri, ļoti nopietni spēlējām. Tā bija pārdzīvojumu pilna luga, bet autors abiem varoņiem blakus bija ielicis komiskos personāžus, kurus spēlēja Kārlis Sebris un Anta Klints. Kad nu mēs ar Veltu darbojamies, ienāk viņi, pasaka vienu frāzi, un publika aiziet viņiem līdzi… To es skaitīju, ka tā ir viņiem tiešām tāda veiksme. Bet domāju, ka daudzas lomas nav nospēlētas tā, kā ideālajā variantā vajadzētu. No Lūriņa aizgāju – jo mēs nevarējām sastrādāties. Un ļoti pareizi darīju, ka aizgāju.
Aktieris ir viena ļoti atkarīga profesija. Kā jūs pieņēmāt lēmumu, ka te nu ir jāpieliek punkts?
Tajā brīdī nav jādomā. Tas pats mans mīļais draugs Jaunušans man teica: "Atlaist viņu! Atlaist viņu!" Toreiz, kad aizgāju un pateicu, ka – cauri. Dariet, ko gribat, bet es to lugu neturpinu. Ir jau bijis, ka eju no teātra projām. Viens tāds brīdis arī ir bijis.
Tieši tāpēc, ka nevarējāt saprasties?
Nevarēju saprasties. Vienā lugā – nu nekādi...
Ar režisoru?
Jā, ar manu mīļo draugu Jaunušanu! Teicu – pietiek mums te mocīties, es eju projām. Tobrīd Dailē [Arnolds] Liniņš bija galvenais režisors. "Jā, katrā ziņā es tevi pieņemu, Jāni, nāc pie manis katrā laikā, bet tu nenāksi..." Es saku – kā? "Pēc mēneša tu būsi atpakaļ." Zelta vārdi!
"Lai skatītāji mani atceras spēcīgu"
No teātra aizgājāt gandrīz vai manos gados – tuvu pie septiņdesmit. Atceros, bijām pie jums Baltezerā laikam kopā ar Gundaru Grasbergu, un jūs teicāt – sapratu, ka nevaru skatīties uz saviem kolēģiem, kuri uz skatuves izskatās veci un grumbaini. Un pats to negribējāt piedzīvot. Vai tiešām tas bija galvenais iemesls?
Tas bija tikai viens no faktoriem. Otrs ļoti nopietnais faktors bija problēmas ar balsi, ko sabeidzu [Elzas] Radziņas jubilejā. Par varēm viņa teica – Jāni, nu, lūdzu! Spēlējām "Silmačus", tur bija jādzied, un es knapi, knapi čaukstēju. Aizgāju pie ārsta Damberga, viņš mani apskatīja un teica: "Ziniet ko, dziedamās balss jums vairs nebūs… Runājamo balsi jūs atgūsiet, bet jums ir ļoti, ļoti pārpūlētas saites!" Vēl personīgajā dzīvē biju uzņēmies ko tādu, ko varbūt nevajadzēja uzņemties, bet katrā ziņā vajadzēja izpildīt. Vārdu sakot, viss sanāca kopā. Es apskatījos [repertuāra] izrādes un izlēmu: nē, lai skatītāji mani atceras spēcīgu – tādu, kāds savulaik biju uz skatuves...
Agrāk par to nebiju iedomājies, bet nu esmu redzējis, kā Lolita Cauka pieņēma lēmumu. Kā Astrīda Kairiša nevarēja izlemt. Kā Uldis Dumpis nu ir pieņēmis lēmumu. Bet teātris – tā ir dziļa sāpe... Atceros, sākumā uz teātri nemaz nenācāt. Es jau biju direktors, kad jums zvanīju, un teicu – Jāni, lūdzu, atnāciet uz izrādi, bet jūs atbildējāt – nē, uz šo vēl ne. Un tad jūs tā lēnām, lēnām... Bet bija pagājuši jau tik daudzi gadi! Tā sāpe laikam ir tik dziļa...
Jā! Neaiziet jau tā – labi, ņemšu un aiziešu. Aiziet jau ar bagāžu. Un tā bagāža ir ļoti spēcīga. Tā bagāža ir dažreiz ārdoša, tā neļauj mieru. Kāpēc tu to izdarīji? Vēl varēji nospēlēt "Zelta ezeru", ko tev deva. Varēji nospēlēt Ābramu.
Reiz atbrauca pie manis [Edmunds] Freibergs un Lāsma [Kugrēna] ar Hauptmaņa brīnišķīgo lugu "Pirms saules rieta". To es nožēloju... Varbūt, ka tomēr vajadzēja saņemties. Lāsmas dēļ.
Bet tajā brīdī padomāju – tu taču krietnu laiku neesi bijis teātrī, vai varēsi to iznest? Vai neiegāzīsi teātri, vai neiegāzīsi Lāsmu, Freibergu? Visi šie "bet". Un domāju – lai paliek, kā ir.
Bet nu tā sāpe ir milzīga.
Jā, sāpe ir. Nav tā – sak’, ņēmu un aizgāju.
Šobrīd ir norimusi?
Šad tad uznāk. Kad aizeju uz teātri un redzu kaut ko labu, tad es tā domāju – nu, redzi, tas laiks ir pagājis. Cik žēl...
Kā jūs šodien skatāties uz teātra pasauli? Ar veselīgu optimismu vai tādu kā nožēlu? Kāda ir jūsu sajūta par to, kas šobrīd notiek teātra pasaulē?
Teātra pasaulē notiek tas, kas noticis vienmēr, tikai drusciņ spilgtāk. Jo teātris nestāv uz vietas. Tam ir jāeksperimentē, kaut kas jāmeklē. Kas man mazliet nepatīk – ka ar teātri patlaban aizraujas ne visai profesionāli cilvēki, kuri grib radīt jaunu mākslu, noslaukot visu veco. Kaut ko ar kustībām. Sak, nevajag mums dekorācijas – kuras bieži vien arī patiešām nevajag; nevajag tos pārdzīvojumus, mēs izģērbsimies, mēs tur to un šito. Jā, skan vecmodīgi, bet man liekas – tas aiziet tā pa vieglo. Jo teātra māksla ir daudz nopietnāka, tā neprasa ārēju izģērbšanos – tā prasa izģērbt dvēseli, iekšējo pasauli, sirdi. Ja tu to vari izģērbt un iedot skatītājam, ja jūti, ka zālē šķietami itin neviena nav, bet tā ir pilna ļaužu – tad tas ir gandarījums...
"Lielākais gandarījums – kad jūti, ka esi vajadzīgs"
Pats vienmēr sajutāt un nofiksējāt, kad esat atdevis enerģiju un kad ne?
Jā.
Un tas ir lielākais gandarījums...
Lielākais gandarījums – kad jūti, ka esi vajadzīgs. Kad pasaki kaut ko nozīmīgu. Jo skatītājs aizies mājās un domās – redz, tā problēma pastāv, un viņi to risināja tā. Un kaut ko viņš paņems sev. Ne jau kopēs, bet kaut ko paņems sev. Viņš padomās. Bet tādas izteiktas formas izrādes – es nezinu... Satiec uz ielas kādu paziņu, kurš stāsta – redzēju to un to. Un kā bija? Interesanti! Viņš nezina, ko viņš ir ieguvis no tās izrādes un kas tur īsti bija. Kaut kas noņirbēja.
Daudzi spriež, ka šodienas teātrī ļoti bieži tiek pazaudēts aktieris. Jums arī tā šķiet?
Jā. Režisori grib izteikties, grib radīt kaut ko modernu, noniecināt to, kas bijis un kas ir. Bet vajag RADĪT!
Teātrim jau it kā ir jāmainās, jāiet laikam līdzi.
Jā... Kad ienācu teātrī, tas bija savādāks! Bija primadonnas. Premjeri. Tās bija citas attiecības, zināmā mērā bija drusciņ arī deklamācija klāt, spēcīgāka forma. Bet cilvēks mūsu teātrī vismaz nebija pazaudēts. Tā pati [Ludmila] Špīlberga, [Žanis] Katlaps – no viņiem varēja bezgalīgi mācīties, viņi spēlēja absolūti to, par ko es runāju – uz ko jātiecas.
Vai šodien pats izvēlaties, uz kurām izrādēm iet, vai kāds jums pasaka priekšā, ko būtu vērts redzēt?
Paklausos, kādas ir atsauksmes, kāda ir tēma, padomāju. Uz dullo neeju.
Ejat uz Nacionālo, vai tomēr arī uz citiem?
Uz Nacionālo...
Un kas bija pēdējais, kas jums patika?
Mazajā zālē man patika Maija Doveika ar Gundaru Grasbergu "Antigonē". Tā mani aizķēra.
"Pirmkārt, nevajag citiem sabojāt dzīvi"
Ar dāmu par gadiem runāt nebūtu toleranti, bet mēs, būdami kungi, to varam. Kāda ir jūsu formula – kā sevi simt gados var noturēt pie tik labas stājas, domas skaidrības un veselības? Un ko vispār cilvēkam nozīmē simts gadu?
Simts gadu – tas ir ļoti daudz un arī ļoti maz. Ļoti daudz tāpēc, ka piedzīvots ir tik ļoti daudz – vai, dieniņ, kas tikai nav pārdzīvots, kādas situācijas, dzīvības briesmas, visādi traģiski un arī jautri notikumi. Tur var atcerēties un atcerēties!
Bet, kad tā pēkšņi iedomājies – ko tu esi izdarījis simt gadu laikā? Un vēl jādzīvo! Viens tur, augšā, ir izdomājis, ka ikvienam ir kāda zināma norma, un visu nevar – nav spēka. Domāju – es tagad darīšu to un to. Bet nē: nevaru pa trepēm vairs uzskriet, jāiet lēnām.
Bet kāda ir jūsu dzīves formula? Jo vienmēr, kad sazvanāmies, no jums strāvo tāds prātīgs optimisms – nekad neesmu dzirdējis, ka jūs par kaut ko vaidētu. Kā jūs to dabūjat gatavu?
Pirmkārt, nevajag citiem sabojāt dzīvi. Pēc iespējas vajag mēģināt radīt iespaidu, ka viss ir normāli, – vismaz tajās lietās, kas attiecas uz tevi pašu.
Jā, vajag uzklausīt otra nopietnās problēmas, varbūt var pamēģināt arī kādu padomu viņam dot, bet ar savu nastiņu citiem neuzmākties. Kaut ko labu tam cilvēkam pateikt. Nemelot. Vārdu sakot, "visi man labi bija, ja es pats labs biju".
Bet tajā pasaules ainā, kurā ir gan kovids, gan karš, kurā ir cilvēku nelaimes, kurā viens otru slepkavo, kurā cilvēki aiziet no dzīves. Tas viss taču krājas slāņos. Jums taču noteikti ir kāds cilvēks, kuram varat pateikt – nu gan ir pilnīgs trakums... Jums taču ir kāds, kuram varat pasūdzēties – dēli vai draugi? Un kā tikt galā ar to, kas sakrājies uz sirds?
Ir atsevišķi cilvēki, kuri man palīdz. Pirmām kārtām dēls Alnis. Ļoti daudz viņš man palīdz! Pret mani ļoti labi izturas arī vecākais dēls ar savu otru pusi – viņi atvieglo manu dzīvi.
Man ir brīnišķīgi kaimiņi! Tas pats Raimonds [Pauls], tie paši Kalniņi [Katrīne Pasternaka un Juris Kalniņš]. Tiešām, mēs taču pa visiem šiem gadiem vēl neesam paguvuši sastrīdēties!
Nopietni? Ne ar Paulu, ne ar Katrīni Pasternaku, ne ar Juri Kalniņu?
Nē! Vēl vajadzētu pagūt. (smejas)
Un kā bija dzīvot kaimiņos ar Veltu Līni un Gunāru Cilinski?
Ar Līni bija dīvaini: ja mums kaut kas nepatika, mēs nerunājām – lai viens otru lieki nekaitinātu vai kaut kā tā. Mums bija svešākas attiecības. Bet vistuvākās attiecības man bija ar Freimanīti, ar Raimondu, Lanu. Ar manu ģimeni. Tā ir mana vide! Ar vienu otru no teātra sazvanos. Redz, man tas teātris... Kaut kādā veidā gribas zināt.
Kaut gan mēs, kad sazvanāmies, par teātri runājam mazāk – vairāk par rododendriem un rozēm! Bet kā samierināties ar tiem simt gadiem?
Grūti samierināties. Ir divējādas sajūtas. It kā, no vienas puses, esi kaut ko sasniedzis. Nu, ir tā simtgade klāt! Un liekas – pag, pag, tiešām? Bet kāpēc tā tik ātri pagājusi? Un tad sāc skatīties – bijis tas un bijis tas.
Laikam jau cilvēks tā iekārtots, ka viņš nedrīkst visu atcerēties, – kaut kādā veidā daudz kas jāizfiltrē, ļoti daudz kas jāmet projām un jāpaņem tas labais, uz ko gribas tiekties, un uz to arī dzīvot. Tas ir tas spēks. Bet pats galvenais – nedari otram to, ko negribi, lai dara tev.
"Zini, man nāve nepatīk!"
Tagad būs ļoti nekautrs jautājums, bet saņemšos. Līdz gadiem piecdesmit par to nedomāju, bet tagad, tuvojoties septiņdesmit, domāju diezgan bieži. Vai ar nāvi esat uz jūs vai uz tu?
Zini, man nāve nepatīk. Man nepatīk runāt par bērēm. Man nepatīk bēru atribūtika. Kaut kādā veidā man liekas, ka tas ir kaut kāds punkts.
Kad pienāks Tas brīdis – to jau nevar zināt. Bet man vēl gribas dzīvot. Gribas savas rozes kopt.
Jūs arī kopsiet! Dod, Dievs, katram tik labi izskatīties un tik veselīgi domāt!
Jāmēģina pieķerties pie skaistā. Kas ir spēks? Daba. Baltezerā tas ir mežs, ezers. Miers. Rozes. Tā ir vesela pasaule – tā tevi nomierina, raisa labas domas, negribas pateikt ko negatīvu.
Lai gan – ja mani par daudz nokaitina, esmu diezgan neiecietīgs, varu pateikt pretī diezgan asi, ar to varbūt izpelnoties vienu otru negāciju. Bet tas ir ietrenēts – te, iekšā, pašam pat negribot, ka cilvēkam it kā redzi cauri – ar kādām domām vai nodomu viņš nāk, kad viņš izliekas un kad ir patiess. To daudzmaz var nojaust.
Man patiesībā nav nekādu citu vēlējumu jums, jo liktenis jau pats visu saliek savās vietās – vienīgais, ko vēlu jums jubilejā – lai tikpat gaišs prāts un tikpat labestīga attieksme pret dzīvi! Bet ko ar savu sajūtu un pieredzi jūs vēlētos sacīt "Klasikas" klausītājiem?
Lai viņi tomēr turas pie klasikas, pie sava vārda. Ir ļoti daudz jaunu skaņdarbu pasaulē, tomēr īstā mūzika, īstie, lielie komponisti – arī mūslaiku – tos es gribētu visiem ieteikt. Lai attīsta gaumi un visu neņem par pilnu. Lai paklausās, kas ir vērtība, kas ir skaistais. Kāpēc Dziesmu svētkus vienmēr noslēdz ar "Gaismas pili"? Kāpēc tieši atsevišķi mūsu komponisti tiek izcelti? Kas tur ir par vērtībām? Kāpēc, piemēram, visas dāmas grib dziedāt ar Bočelli, kaut arī viņš ir neredzīgs? Tāpēc, ka no viņa nāk tāda labestība! Vārdu sakot, "Klasikas" klausītājiem novēlu labu mūziku!
