Izrāde tapusi pēc Daces Rukšānes atzinību ieguvušā romāna "Krieva āda". Režisore kopā ar aktieriem šķetina mātes un meitas attiecības, kā arī runā par "svešā" pieņemšanu sevī un līdzcilvēkos.
Izrādes centrā ir divu sieviešu – mātes un meitas – likteņi pēckara okupētajā Liepājā. Meitas lomā iejūtas Liepājas teātra aktrise Agnija Dreimane. Runājot par vēsturisko fonu, jaunie aktieri, arī Kārlis Artejevs, nonāk gluži kā papildu vēstures stundās, kas liek padziļināti pētīt okupācijas laiku.
"Tiešām ir ļoti grūti pievilkt savai dzīvei visu šo deportācijas laiku, izsūtīšanas, šaušanas. Arī to, ka veikalos nav, ko pirkt, ir šīs garās rindas," teic Dreimane.
Aktieris Kārlis Artejevs pauž līdzīgas sajūtas. Kaut ko dzirdējis no savas vecmāmiņas, un tagad nākas skatīties dokumentālās filmas, lai saprastu. Kārlis teic, ka nevar līdzpārdzīvot, jo nav to piedzīvojis: "Viss ir zināms, arī par tām mokām, ko cilvēki ir piedzīvojuši, to negodīgumu, netaisnību, riebīgas varas lielo dūri, kas visus nospiež. Tas viss ir saprotams. Izrādē man tā loma ir maza, bet ļoti nozīmīga. Vienā ainā ir jāieliek iekšā tas patriotisms – tu esi gatavs mirt savas valsts dēļ, tu esi gatavs atvērt citiem acis. Tajā brīdī, kad man jārunā šī 18. novembra runa, šausmīgi grūti to iztēloties. Tas ir aktiera darbs, kas ir jāpanāk, tas nav nemaz tik viegli."
Šo vēsturisko notikumu fonā risinās stāsts par jūtām, kas grauj visus priekšstatus. Par sievietes alkām pēc mīlestības, sapņu piepildījuma un laimīgas dzīves.
Emīlija, dzenoties pēc vīrieša mīlestības, nespēj dot mīlestību savai meitai Meldrai. Vienīgais, kas viņas vieno, ir kopīgi noslēpumi un klusēšana. Līdzās jaunajiem aktieriem mātes lomā iejūtas Liepājas teātra aktrise Inese Kučinska. Viņa dalās savās sajūtās par izrādi "Svešā āda": "Manu ģimeni arī nav skārusi tā skarbā pieredze – izsūtīšana, bailes un tas ārprāts, kādā cilvēki toreiz dzīvoja. Kaut kur tas tā lēnām, protams, ir pieskāries. Taču es ļoti labi saprotu savu varoni, mana mammīte, piemēram, strādāja krievu kolektīvā daudzus gadus, un es esmu uzaugusi ar krievu dziesmām, no labās puses zinot to. Es arī aiz dzelzs priekškara savā veidā augu un daudz ko nezināju. Es biju jau liela meitene, kad pirmo reizi līdz manīm atnāca tā skarbā patiesība, kā cilvēki ir dzīvojuši."
Kā mīlēt, nenodarot pāri savam vistuvākajam cilvēkam? Kā saprasties, ja runāt aizliegts? Šos jautājumus iestudējumā uzdod režisore Inga Krasovska. Ne viens vien jautājums, kas iekodēts izrādes nosaukumā "Svešā āda" un ko pašam sevī šķetināt, radīsies arī skatītājiem, domā Inga Krasovska. Izrādē būtu daudz vairāk tēlu, taču režisore izvēlējusies divas sievietes.
"Viņas izspēlē arī visus pārējos tēlos, kas bija nepieciešami, lai šo stāstu izstāstītu. Viņu abu saprašanās vai nesaprašanās kaut kādā brīdī ir ļoti saistīta ar šo laiku, kā veidoja attiecības ģimenē un cik atklāti bija cilvēki vai vispār drīkstēja būt atklāti.
Pie kādām sekām noved šī nerunāšana, kas, manuprāt, ir ievilcies arī mūsdienās. Arī mūsdienās vēl joprojām ļoti daudzi vecāki nevar pateikt saviem bērniem, ka viņi mīl viņus.
Es domāju, ka tas ir kaut kur no tiem laikiem vēl saglabājies. Mana vecmāmiņa vismaz manā priekšā nekad nav teikusi, ka viņa mīl manu mammu. Ja tu esi vecāks, kas ir pārkāpis, tiešām pārlauzis kaut kādu šo laikmeta iezīmi – neizrādīt savas jūtas –, tad kaut kas var sākt notikt," spriež režisore.
Inga Krasovska uzsver komandas lomu, kas veido izrādi tandēmā ar režisori. "Svešās ādas" tapšanā iesaistīti māksliniece Ilze Vītoliņa, kas veidojusi gan skatuves noformējumu, gan kostīmus; video mākslinieks -8; gaismu māksliniece Krista Erdmane; skaņu celiņu veido Zane Dombrovska.
