Ieva Struka: Šis ir tāds pusgads "Šņorbēniņos", kad pievēršos dažādām teātra profesijām, un trupas vadītājs manā sarakstā ir viena no interesantākajām un kārdinošākajām. Un tomēr: rēķinoties, ka ne visi klausītāji pārzina teātra iekšējo dzīvi, sākšu ar oficiālo leksiku – kas tad īsti ir trupas vadītājs, kā šo profesiju definēt gan oficiālajā, gan tīri cilvēciskajā leksikā?
Indra Laure: Trupas vadītājs teātrī ir cilvēks, kurš atbild un uzņemas atbildību par aktieru trupu, kurš vistiešākajā sadarbībā ar māksliniecisko vadītāju un teātra direktoru plāno repertuāru – kāda izrāde kurā dienā un kurā laikā aktierim jāspēlē, kurš domā arī par aktieru nodarbinātību, seko līdzi viņu radošajam darbam, arī aktieru ikdienas disciplīnai un iekšējai kārtībai. Vienkāršā valodā sakot – kurš visu laiku "pieskata" aktierus. Tas ir darbs ar aktieriem vistiešākajā nozīmē, jo aktieris dara savu radošo darbu, un tad nu es esmu tas cilvēks, kurš viņu virza pēc rāmja, kas kurā brīdī katram jādara. Jo esmu ne tikai aktieru trupas vadītāja, bet arī izrāžu vadītāja, kas ir mana otra profesija. Bez tās nebūtu arī trupas vadītāja.
Vēl trupas vadītājam jābūt ar pieredzi teātra darbā – pilnīgi noteikti! Nenoliedzami, jāpiemīt arī labām psihologa dotībām un stratēģiskajai domāšanai. Trupas vadītājam, mūsdienu valodā runājot, jāpārredz laukums ne tikai aktieru trupas ietvaros, bet darbu plānošanā jāsaredz un jāsajūt arī viss pārējais, kas ir ap aktieri.
Skatītājs, visticamāk, pat nenojauš, cik daudz cilvēku ir ap aktieri, lai viņš mirdzētu uz skatuves: ir ļoti daudz dažādu darbinieku, kas pilda savas funkcijas, un trupas vadītājam zināmā mērā repertuāra plānošanas gaitā jāpārzina arī tehnisko darbinieku pienākumi. Vienā teikumā nepateiksi! Protams, arī sadarbība ar māksliniecisko vadītāju un direktoru ir ļoti cieša.
Teātris jāpārzina no dežuranta līdz šņorbēniņiem
Pārlaižot skatienu Latvijas teātriem, jāsecina, ka mākslinieciskie vadītāji teātros mainās biežāk nekā trupas vadītāji...
Arī es to esmu ievērojusi, turklāt tā tas ir visos lielajos teātros! Nezinu gan, kā tas notiek mazākos teātros. Jā, tas ir tāds interesants fenomens.
Vispār ir ļoti daudz darbinieku jebkurā profesijā, kas teātrī strādā ļoti ilgi. Tas gan ir fakts – lai izrāde taptu un teātra process funkcionētu, visos dienestos ir ļoti daudzi ilggadēji darbinieki. Pagājušās sezonas noslēgumā mums bija arī tāds izvilkums par to, kas Dailē strādā jau 25 gadus un ilgāk, un bija ļoti daudz tādu darbinieku.
Kāpēc tieši trupas vadītāji ir tik ilggadēji? Grūti pateikt. Iespējams, tāpēc, ka trupas vadītājs jau pirms tam teātrī darījis kaut ko citu – jo pēkšņi paņemt kādu cilvēku no malas un ielikt viņu par trupas vadītāju, manuprāt, nav īsti reāli, jo šim cilvēkam viss teātris ir jāpārzina pilnībā – no dežuranta līdz šņorbēniņiem!
Vēl jau ir arī tā lieta, ka aktieri zināmā mērā ir diezgan konservatīvi, ļoti pierod pie tiem, kas viņiem apkārt. Aktieriem ir ļoti svarīga gan konkrētā ģērbēja, kas kostīmu noliek, gan konkrētā rekvizitore.
Tā ir tāda sava republika. Šīs profesijas nav novērtējamas naudā vai atalgojumā. Vienkārši kaut kā tā ir, ka teātros daudzās profesijās ir daudz ilgi strādājošu cilvēku.
Pietrūkst laika sev
Aktieri dažreiz metaforiski saka, ka teātra galvenā inde ir skatuves putekļu smarža. Tādā gadījumā manā skatījumā trupas vadītājam galvenais dzinulis varētu būt ļoti paaugstinātais adrenalīna līmenis... Kā īsti ir jūsu versijā – kas ir tas, kāpēc izdodas palikt un gribas turpināt strādāt?
Šobrīd jau varbūt liekas tā: tik ilgi jau te strādā, ko tad citu tu tā pēkšņi dzīvē mācētu darīt...
Es pati Dailes teātrī sāku strādāt pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem: vispirms – kā direktora sekretāre, tad – sufliere, tad ilgus gadus biju izrāžu vadītāja, un tad – arī trupas vadītāja. Ja izej tam visam cauri, ar teātri tā kā saaudz, apaudz...
Turklāt mēs vēl esam tā paaudze, kuras jaunībā teātris bija ne tikai darbs, bet arī dzīve. Tajos tālajos gados tā bija tāda mūsu sala, kur patverties: dzīve teātrī un teātris dzīvē.
Tas viss bija kopā, un tad jau tie gadi tā skrien, skrien, skrien...
Protams, šobrīd liekas, ka pietiktu. Ka vajadzētu mest mieru, jo dzīves dinamika ir tik ārprātīgi liela! Laiks tik šausmīgi ātri skrien un gribētos vairāk laika veltīt sev, jo laika neiznāk ne ģimenei, ne kaut kam citam: skrējiens ir diezgan liels – arī laikmeta skrējiens.
Šobrīd viss notiek tik dinamiski – tev ir darbs, darbs, darbs, un gribas, lai tur, ārā, arī būtu kāda dzīve. Šai ziņā gan var justies mazliet apdalīts no tā, ka no tā, kas ārā, neko daudz neredzi, jo nav jau limitēta darba laika – ir pa divdesmit četrām stundām septiņas dienas nedēļā. Aktieris tev kā mammai var piezvanīt jebkurā diennakts laikā, ja viņam ir kādi prieki, bēdas, nesaprašana vai problēma. Arī mūsu direktors un mākslinieciskais vadītājs ir kā turbulence, viņi jau arī mums mieru neliek. (smejas) Jā, pietrūkst laika sev.
Vai izrāžu un trupas vadītājs kādā brīdī redz izrādi arī kā skatītājs?
Jā, to droši vien var saukt par profesionālo kretīnismu, bet… Savā mūžā tik daudz esmu bijusi visam klāt un tik daudz ko redzējusi, ka pat tad, ja pie konkrētās izrādes nestrādāju kā izrāžu vadītāja un sēžu zālē kā "baltais skatītājs", tāpat jau nav iespējams atsvešināti skatīties izrādi. Pirmkārt, es tāpat jūtu, ka izrāde top un kā notiek mēģinājumu process. Varbūt drusku attālinātāk, bet turpat vien jau mēs visi esam. Jā, izrādes skatīties no malas nesanāk. Ir retāki brīži, kad kaut kas ļoti emocionāli saslēdzas vai redzi, ka gan lugas materiāls, gan režija – ka tā ir izrādes virsotne, tad gan tu sēdi zālē un priecājies par to, zinot, cik grūts darbs tur ieguldīts – kad redzi rezultātu, esi ļoti gandarīts arī par teātri kā tādu un arī par saviem "bērniem". Priecājies, ka tas darbs ir tik skaists.
Katram teātrim sava būšana
Visos laikos abi lielie Rīgas teātri – Nacionālais un Dailes teātris – tikuši pretstatīti. Pētot Latvijas teātra vēsturi, esmu sastapusies ar vairākiem mēģinājumiem vismaz sākt sarunas par abu apvienošanu vienā. Vai patiesi ir tā sajūta, ka abi teātri ir tik ļoti konkurējoši un atšķirīgi? Vai vispār, atrodoties teātra iekšpusē, var nodefinēt, ar ko Dailes teātris atšķiras no Nacionālā teātra?
Tas arī tāds grūti atbildams jautājums: katram ir sava niša un apvienošana būtu absurds!
Ja runājam par aktieriem, domāju, ka aktieri ar savu emocionālo pasauli visur ir plus/mīnus vienādi. Aktiera profesija jau arī uzliek zināmu zīmogu. Labi, profesionāli aktieris visos teātros radošā procesa iekšpusē ir vienādi emocionāli, vienādi dusmīgi – domāju, tur lielu atšķirību nav.
Protams, apmēram nojaušu, ka katrā kolektīvā darba process ir atšķirīgs. Opera gan ir cits stāsts – savulaik Andrejs Žagars aicināja, lai nāku uz operu, bet sapratu, ka tā tomēr ir cita pasaule. Taču katram no mūsu dramatiskajiem teātriem ir sava niša, un ir ļoti labi, ka tie ir tik dažādi un katram konkurenti zināmi. "Spēlmaņu naktī" vienu gadu balvu vairāk Nacionālajam, citu gadu – Dailei, un tas ir jauki.
Man arī prieks, ka aktieri ārpus teātra satiekas dažādos projektos, filmējas, viņi ir labi draugi, un neviens neko īsti nedala. Katram teātrim ir sava pastāvēšana, sava būšana.
Nacionālajam teātrim šosezon pievienojas Egons Dombrovskis, Dailes teātra trupai savukārt Artūrs Krūzkops no Nacionālā... Ja skatāmies uz aktieriem kā uz bērniem, kāds ir tavs "mammas viedoklis": kāpēc ir aktieri, kuri iedzīvojas kādā teātrī un vispār labi jūtas visos teātros, un kāpēc ir tādi, kuri nevar iedzīvoties. Edmunds Freibergs savā laikā ir lietojis tādu jēdzienu "asinsrite" vai "asinsgrupa" – vai nu tā sakrīt vai nesakrīt.
Tieši tā varētu uzskatīt arī es. Ikdiena jau nav vienāda. Teiksim, iestudējot konkrētu izrādi, ir konkrēts aktieru sastāvs. Vienam izrādes ansamblim tā ķīmija saslēdzas, bet ir ansambļi, kuros katram ir sava saprašana. Tas droši vien atkarīgs arī no režisora – kādā gultnē viņš aktierus ievirza. Un tas notiek pat tādā iekšējā kolektīvā! Kur nu vēl tad, ja cilvēki atnāk no viena teātra uz otru, jo katram ir savs ritms, sava gaisotne un sava vide. Atkarīgs arī no tā, cik konkrētais cilvēks jūtas drošs. Egons ir ļoti komunikabls, viņš drusku apgrozījies visos teātros, un viņam tā specifika ir skaidra. Bet citādi – ja teātrī neienāk vesela studija, bet gan viens vai divi – domāju, ka viņiem ir ļoti grūti. Tāpēc jau arī kā trupas vadītāja ļoti cenšos viņiem dot pleca un atbalsta sajūtu.
Jo tas nav vienkārši, ja tev pēkšņi apkārt ir dažādu paaudžu aktieri, režisori, cilvēki, turklāt mūsu teātra māja ir ārprātīgi liela – visi daudzie stāvi, pa kuriem visi skrien kā skudras – jaunpienācējam nav viegli.
Domāju, arī tie, kuri ienākuši šosezon – ir jāpaiet laikam, kamēr viņi iejūtas. Citam varbūt labāk paveicas, ja viņš ienāk teātrī, piedaloties uzreiz kādā lielā iestudējuma – piemēram, "Leopoldštates" gadījumā ir liela aktieru trupa, un tie uzdevumi varbūt sākumā nav uzreiz tik lieli, līdz ar to varbūt ir vieglāk – uzreiz iepazīsti daudzus aktierus un visu pārējo.
Cits ienāk mazas formas izrādē – viens pats kā pirkstiņš, nabadziņš – ansamblī, kur visi citi jau ar pašapziņu. Tad varbūt ir grūtāk.
Protams, vieglāk bija tad, kad savulaik teātrī ienāca jaunās studijas – uzreiz pa kādiem desmit cilvēkiem, ar lielu jaudu. Lielākai grupai ir vieglāk ienākt, bet pa vienam... Jā, tur man kā trupas vadītājai drusciņ jāskatās līdzi, kā viņam, nabagam, iejūtoties klājas.
Aktieris arī dzīvē ir aktieris
Ja teātrī ienāk vesela jauna grupa, saprotu, ka lielākais ieguvums ir jauneklīgā enerģija. Vai, imigrantu leksikā runājot, tur neveidojas tāda kā kopiena, kurai ir pašai sava lokāla iekšējā dzīve, un ar pārējiem kopīgo valodu atrast ir grūtāk?
Tad iet lēnāk, protams. Bet Dailē savulaik [Mihails] Gruzdovs ļoti labi izdarīja, ka jauniešiem diplomdarba izrādes ielika Kamerzālē, samiksējot viņus ar mūsu vidējās un vecākās paaudzes aktieriem, un tā, manuprāt, bija ļoti laba pieredze, ka uzreiz visi bija kopā. Bet – kā jau saku –
daudz atkarīgs no katra aktiera rakstura īpašībām. Dažs ir komunikablāks, dažs – intravertāks. Un aktieris jau galu galā ir profesija, viņš nekad uzreiz neatklāsies – tāpēc nevar zināt, kas viņam aiz ārējā priecīgā smaida notiek iekšpusē. Aktieris jau arī dzīvē ir aktieris.
Arī mana profesija drusku uzliek pienākumu šad un tad būt aktrisei, un šaut ārā visu, ko domāju, ne vienmēr varu atļauties. Reizēm nepieciešama diplomātija, lai panāktu vēlamo rezultātu. Ar aktieriem jau kā ar maziem bērniem… Jā, jā, nu, ir man tāda bērnudārza grupiņa – un ko es varu darīt? (smejas) Aktieris, ja viņš līdz ausīm savā profesijā, praktisko dzīvi īsti nesaprot – piemēram, visas plānošanas. Modernie režisori mums plānus sūta ekselī, ir "Google map" un "Google doc", un nav teikts, ka visi aktieri tās tabulas uztver. Līdz ar to dzīves realitātei noder mana praktiskā pieeja.
Vēl runājot par iejušanos trupā: cik lielā mērā var uzticēties savai intuīcijai, ka šis aktieris būs mūsējais, bet tas, lūk, – nebūs? Var uz to paļauties?
Šad tad var, bet dažkārt intuīcija mani labā ziņā ir pievīlusi. Kad trupā ienāk jauns cilvēks, ir ļoti grūti saprast, vai viņš izaugs par labu aktieri, jo pēc akadēmijas pabeigšanas to vēl ir ļoti grūti saprast. Viņam vēl pašam jāizaug, jāaudzē aktieriskā profesionalitāte. Šo to kādreiz intuitīvi var saprast, bet reizēm tomēr intuīcija arī diemžēl pieviļ, nav tik vienkārši. It kā jau brīžam liekas – ārprāts, rutīna, bet tās situācijas ir katru dienu pilnīgi atšķirīgas! Ja sasniedz zināmu vecumu un gribi iet pensijā...
Kad iepriekšējā trupas vadītāja gāja projām, viņa man teica – nu, ko es tev, Indra, varu pateikt, kas tevi reāli jādara? Es tev īsti to nevaru izstāstīt! Man tagad būtu līdzīgi. Labi, varu pateikt praktiskas līnijas, kā plānot repertuāra izrādes, kam kā jābūt, bet īstā pieredze jau uzkrājas tikai ikdienā.
Nāks manā vietā kāds cits un varbūt strādās ar pilnīgi citādām metodēm – varbūt tik ļoti nečubināsies. Būs tas, tas un tas. Katrs jau dara savādāk. Trupas vadītājs zināmā mērā droši vien veido aktieru trupas atmosfēru. Bet to nevienā skolā vai augstskolā nemāca… Savu darba aprakstu vai darba pienākumus uz papīra man ir ļoti grūti noformulēt.
Jāskrien līdzi "sīkajiem"
Teātrī dzīve notiek sezonās, un dažreiz to var ņemt par atskaites punktu, kā tu mēri gandarījumu savā darbā. Vai trupas vadītājam atskaites punkts ir vairāku gadu garumā? Piemēram, kāds režisors ir iesācējs, un tu redzi, kā viņš aug, ko viņš no aktieriem dabū ārā. Vai arī process tiek mērīts no viena jauniestudējuma līdz otram, izrādes ietvaros redzot, kā rodas brīnums, un tu esi tam klāt? Vai arī atskaites punkts ir trupas izaugsme gadu vai trīs gadu griezumā. Pēc kā mērīt gandarījumu trupas vadītājam? Taču ne jau pēc "Spēlmaņu nakts" rezultātiem.
Protams, ne. Man patīk, ka es tomēr esmu arī izrāžu vadītāja, jo izrāžu vadītājs radošajā procesā ir klāt no pirmās mēģinājuma dienas līdz pēdējai izrādei.
Ja izdodas labs mēģinājumu periods, kas aktierim ir radošs un interesants, un arī režisors aktieriem var daudz ko iedot, un ja rezultātā iznāk izrāde, kas patīk skatītājiem, patīk kritiķiem un patīk pašiem – nu, tas ir ideālais variants!
Citreiz savukārt ir brīnišķīgs mēģinājumu process, tu redzi, kā aktieri aug, paceļas un pilnveido sevi, attīstās, bet izrāde rezultātā neizvēršas par kases grāvēju. Taču gandarījums ir radošais mēģinājumu process ar labu rezultātu. Tas man tā tur kopā slēdzas. Abas manas profesijas ir tik ļoti saistītas, ka es tās tā īsti nodalīt nevaru. Domāju, ja es būtu tikai trupas vadītāja, justos tā kā drusku apdalīta, jo tas izrāžu vadītājas darbs, kurā visas izrādes tapšanas gaitā esmu kopā ar visiem vieglumā, smagumā un trakumā – tas man ir ļoti, ļoti pie sirds. Redzu, kā aktieris aug, vai atkal otrādi – režisors cenšas, bet konkrētās izrādes ansamblis nesaslēdzas vienā veselumā. Ja man būtu tikai trupas vadīšana, tad es varbūt drusku sausāk uz to skatītos.
Runājot par aktieriem kā bērniem un ņemot vērā tavu ilgo gadu pieredzi: vai "bērni" mainās?
Mainās. Jo laikmets jau maina visu. Katram savi jaunības laiki liekas visskaistākie, bet nāk nākošie laiki, nāk atkal laiki, un tu ej tiem līdzi. Tā ka mainās gan. Bet mainās tāpēc, ka mainās arī viss, kas apkārt notiek.
Aktieri ir dinamiskāki, skrienošāki, vairāk visu ko dara ārpus teātra. Es, protams, kā trupas vadītāja brīžiem sakreņķējos, ka dažam tā slodze ir tik liela, bet viņš skrien visur un dara. Traka ir tā skriešana! Man liktos – varbūt labāk izpūt gaisu un nopietnāk pievērsies kaut kam vienam, bet tur nu mēs neko nevaram ietekmēt – šībrīža laikmets tāds ir.
Tāpēc arī aktieri mainās. Taču vēl aizvien strādā un tic tam brīnumam, kas beigās iznāks, – citādāk jau nevar. Ir jau lomas mazākas un lielākas, vienam gribējies lielāku, vienam mazāku, bet aktieris profesionāli strādā un iet uz mērķi, cīnās un sasniedz radošo gandarījumu – šai ziņā jau nekas nemainās. Dinamikā, uzvedībā gan: varbūt jaunā paaudze ir drošāka, nav vairs pārliekas pietātes pret kādām lietām, bet tas jau tā ir visur. Tas jau nav slikti. Pašai jāskrien līdzi tam laikam un "sīkajem"! Nevari palikt iesūnojis tantuks – nav laika.
Trupa kā mākslas darbu kolekcija
Es tagad domāju, kā delikāti skart aktuālo jautājumu par terminētajiem un neterminētajiem līgumiem. Ulda Dumpja jubilejā Valmieras teātra aktieris Rihards Rudāks teica, ka viņa uztverē trupa ir kā mākslas darbu kolekcija, kur katram darbam ir sava vērtība un sava vieta. Ja skatāmies uz dažādu teātru trupām, tad arī man šķiet, ka vērtību veido veselums. Kaut arī ne vienmēr tu visu trupu vari izmantot vienas sezonas laikā. Varbūt kāda aktiera laiks pienāks pēc diviem, trim gadiem.
Es saku to pašu, tāpēc arī Uldis, Rihards, Ģirts Jakovļevs, – sveiciens Uldim dzimšanas dienā! – un arī mūsu Oldzīte [Olga Dreģe – red.] un Lida [Lidija Pupure – red.] ir mūsu teātra mākslas kanoni un zelta fonds. Diezin vai, ja iepriekšējos mūžos būtu bijis terminētais līgums, šāds zelta fonds būtu radies.
Arī šobrīd Olgas Dreģes un Lidijas Pupures ģērbtuvītē kompānijā ieliku divas jaunās aktrises, tāpat Kārlis Arnolds Avots bija ļoti priecīgs, ka ieliku viņu pie Jura Strengas – tā rodas paaudžu mijiedarbība. Kad es pati ienācu teātrī, paaudžu bija vēl vairāk, jo pati trupa bija daudz lielāka – septiņdesmit, astoņdesmit aktieru. Lai nu tur lielie priekšnieki spriež, taču ceru, ka likuma lēmēji šo jautājumu izsvērs no visām pusēm.
Tas, protams, ir radījis zināmu stresu un iekšēju nedrošības sajūtu, bet es visus mierinu un saku – zinot, kā notiek spriešana un likumdošana, tik ātri pie rezultāta nenonāks. Kā trupas vadītāja varu teikt, ka no plānošanas viedokļa izrādes saplānot būtu vēl sarežģītāk.
Jau tagad tas nav vienkārši – salikt ikdienas repertuāru janvārim, februārim, martam un aprīlim, kurā vakarā kura izrāde jāspēlē, jo tāpat jau visi teātri ik pa laikam pieaicina kādus viesmāksliniekus, tāpat aktieri piedalās arī citos projektos ārpus teātra, un to visu saplānot... Ja visu laiku viņi rotētu, mans darbs plānošanas ziņā būtu vēl trakāks.
Pētot diezgan senu teātra vēsturi, vairāk gan Nacionālā teātra, bet man liekas, ka Dailei varētu būt bijis līdzīgi, tad redzam, ka pirmajos pēckara gados, tātad pēc Otrā pasaules kara beigām, repertuārā bija obligāti jāiekļauj lugas ar padomju ideoloģiju. Un tad tās ļoti viltīgi tika liktas sestdienās un svētdienās, jo cilvēkiem taču brīvdienās gribējās iet uz teātri. Tā nu viņi tās skatījās. Vai ir kaut kāds knifs, plānojot repertuāru? Piemēram, kuras izrādes labāk ielikt brīvdienās?
Plānošanā ir ļoti daudz komponentu. Protams, ka
nedēļas nogalēs cenšamies likt jaunākās vai ejošākās izrādes, bet, veidojot repertuāru, jāņem vērā ļoti daudzas nianses: gan tehnisko darbinieku noslodze, jo mūsu teātrī vienmēr viss saistās ar milzīgām dekorāciju uzbūvēm, vēl jārunā ar mārketingu, ko labāk pērk.
Tā ka es parasti uztaisu karkasu un tad visi kopā to analizējam no visām pusēm. Protams, jācenšas, lai aktieriem nav pārāk liels pārtraukums vienas vai otras izrādes spēlēšanā – lai ir regularitāte, lai izrāde turas formā. Protams, ja ir kādi kases grāvēji, tie jāliek biežāk – tur konkrētajai nedēļas dienai nav tik lielas nozīmes. Vēl joprojām skatītājs grib svētdienās izrādes trijos – Opera, piemēram, par to brīnās, jo jau sen nav bijušas izrādes trijos. Tā ka tur ir ļoti daudz faktoru. Plus vēl aizņemtība. Plus, ja nāk pirmizrāde, jāskatās, lai aktierim nav pārāk liela slodze vai nav tehniski pārsarežģīti. Visu, protams, nevar ideāli uztaisīt – lai mārketingam ir labi, lai tehniskajiem cilvēkiem ir labi, lai aktieriem labi. Tā jau nesanāk, bet mēģinu, lai plus/mīnus visi būtu apmierināti. Tāds piņķerīgs darbs. (smejas)
Kura no izrādēm tev sagādājusi lielāko prieku vai pārsteigumu, kas bijusi izrāde-brīnums?
Šobrīd varu teikt, ka pilnīgi noteikti tas ir "Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu" – tā mani ļoti iepriecināja. Tur tiešām ir daudz skaistu aktierdarbu. Man ļoti pašai patīk!
Atsaucoties uz raidījuma nosaukumu un arī uz to, ko tu teici – ka par trupas vadītāju nevar strādāt, ja nezini visu no pagraba līdz šņorbēniņiem, kā tad ir ar tiem Dailes teātra šņorbēniņiem? Kas ir īpašais, kas par tiem būtu jāzina, lai kļūtu par trupas vadītāju Dailes teātrī?
To nu es tā vis neteikšu – ja mēs tā alegoriski sakām. (smejas) Mūsu teātrī šņorbēniņi ir ļoti plašs jēdziens arī tīri tehniski, jo mums jau tie stāvi ir veseli vienpadsmit, par ko skatītājs nevar vien nobrīnīties. Bet tā ir: te uz viena jumta var uzkāpt, te uz cita...
