Kad režisors saņēmis aicinājumu iestudēt izrādi, uzreiz zinājis, ka "Skeleta Juhana gaitas" veidos vizuāli, jo viņa uztverē leļļu teātris vispirms ir vizuāla māksla, Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" stāsta Jānis Znotiņš: "Grāmata bija tik spilgta un vizuāla, tēls – skelets – bija tik spilgts un vizuāls (jau uz grāmatas vāka kā ilustrācija) un notikumi ar skeletu primāri bija vizuāli. Lēmums, ka šis ir īstais darbs, ko veidot, bija diezgan ātrs." Izrādes māksliniece ir Pamela Butāne, bet gaismu partitūru radījusi Arta Kronberga.
"Stāsts ir par Māmuku un Tētuku – diviem veciem cilvēkiem, kuri dzīvo mežiņā. Viņi ir viens pie otra tā pieraduši, ka vairs neredz vajadzību sarunāties savā starpā. Viņus vienā otrā kaitina šādas tādas lietas, bet Māmuks un Tētuks joprojām viens otru ļoti mīl, tikai sen to vairs nesaka. Viņi ir krājēji: Tētuks krāj visādus mehānismus un priekšmetus, Māmuks krāj zariņus, visus zaļo un jauko.
Vienā jaukā dienā viņiem piedāvā uz mājām atvest vecu, skolā nokalpojušu skeletu. Tētuks uzreiz ir par, Māmuks – nē. Tomēr skelets nonāk pie viņiem un sākas šo divu veco cilvēku atkalsatikšanās,"
mazu ieskatu iestudējumā sniedz Māmuka lomas atveidotāja Rūta Dišlere. Tētuka lomu spēlē Anrijs Sirmais.
Šis ir viscaur vizuāls skatuves darbs, tajā nav teksta. Vaicāts, vai arī šis lēmums nāca tikpat viegli un pašā procesa sākumā, režisors atteic: "Jā, tas bija uzreiz. Man patīk izaicinājumi. Izaicinājums [veidot izrādi] bez teksta mani ļoti interesēja. Es jau kādu laiku biju domājis par izrādi bez teksta, un šis piedāvājums, šis darbs kopā salikās kā īstais brīdis, kad to pamēģināt."
Bet ko par atteikšanos no vārda saka aktieri? "Manā pieredzē izrāde bez teksta no aktiera prasa daudz vairāk enerģijas, nekā iespēja izmantot vārdu, kaut ko izskaidrojot vai izspēlējot. Tas noteikti ir izaicinājums, ierobežojums, kuru ir liels azarts pārvarēt," atklāj Rūta Dišlere. Aktrise piebilst, ka ir jaunpienācēja Leļļu teātrī un par sastrādāšanos ar pieredzējušo kolēģi Anriju Sirmo ir ļoti priecīga. Mākslinieki izrādē strādā ar lellēm un objektiem.
"Skeleta Juhana gaitas" ir iestudējums visai ģimenei, uzsver Jānis Znotiņš. "Bērnu izrādes es vienmēr veidoju visai ģimenei, lai nebūtu tā, ka pieaugušie aizved bērnus, paši sēž kafejnīcā vai sliktākajā gadījumā – sēž zālē un baksta telefonus. Es pārstāvu uzskatu, ka tas ir kopābūšanas laiks, pēc kura varam parunāt, ko mēs esam redzējuši." Par ko parunāt nudien būs, jo izrāde ir šķietami viegls gabaliņš, bet ar dziļumdziļumiem, ar daudz un dažādiem slāņiem, sola režisors. Izmantojot formu un žanru, radošā komanda atradusi veidu, kā runāt par nopietnām tēmām.
"Mēs aizskaram arī tādu tēmu kā nāve. Par to, protams, ir jārunā, un vislabāk, ja mēs to darām rotaļājoties.
Viens no pirmajiem jautājumiem, ko kāds bērns prasīja – vai tas skelets ir īsts? Tas ir vecums, kad bērniem sāk interesēt lielie, noslēpumainie jautājumi," skaidro Znotiņš. "Vecāki noteikti varēs daudz domāt par attiecībām: par to, cik daudz mēs savā starpā sarunājamies, cik daudz mēs viens otram pajautājam, kā tu jūties, kāda tev bija diena un cik daudz mēs viens otru apskaujam."
