Izrādē dzīvajā izpildījumā skan mūzika, ko speciāli iestudējumam komponējis Edgars Mākens. Galvenā varoņa Tota mūzikas instruments šajā versijā ir nevis kokle, bet elektriskā ģitāra.
Izrādē darbojas arī citi Raiņa lugas varoņi, kas sākotnēji izvērš pavisam mūsdienīgu diskusiju par šobrīd aktuāliem tematiem – sieviešu tiesībām, paaudžu atšķirībām, bet visvairāk jau par to, kas īsti ir mākslinieks mūsdienu sabiedrībā. Palēnām izrādē aizvien vairāk ieplūst Raiņa lugas teksti, un Velnu rijas ainā tie jau izvirzās izrādes priekšplānā.
Izrādes dramaturģe Justīne Kļava atzīst, ka radošā grupa par savu uzdevumu neizvirzīja burts burtā sekot Raiņa tekstam, bet gan atrast tajā pašiem šobrīd vissaistošāko un aktuālāko, un tā ir mākslinieka loma un arī cīņa šodien: "Par cīņu ar nomenklatūru, birokrātiju, ierēdniecību. Vienalga – sauciet to, kā gribat, es domāju, visi paši saprot, par ko es runāju. Mēs dzīvojam tādā dīvainā vietā, kur, pieņemsim, vidusskolas ēdnīca ar diviem autobusiem var uzvarēt konkursā par nacionālās armijas pārtikas apgādes iepirkumu par 300 miljoniem un tā tālāk, un mēs jau esam ieslīguši kaut kādā tādā stāvoklī, ka mums tas liekas pilnīgi normāli. Mēs īsti vairs nesatraucamies par to.
Un tad ir jautājums, kur visā šajā kontekstā "ierakstās" mākslinieks? Vai viņš var kaut ko mainīt šajā situācijā, kurā mēs esam? Un, ja var un ja viņam ir drosme ziedot šīs trīs asins lāses, lai mainītu esošo situāciju, tad beigās paliek jautājums – vai tas bija to vērts?".
Režisors Elmārs Seņkovs atklāj, ka izrāde nav stingri ieturēta kādā noteiktā stilistiskā, tā drīzāk lavierē starp dažādiem stiliem. Žanra apzīmējums "muzikālā satīra" izvēlēts, jo Rainis pats rakstījis, ka viņam šajā lugā svarīgs arī joks. Bet, kā uzsver režisors, – šis joks būs ar ļoti nopietnu āderi: "Es negribu pieļaut, ka joprojām mūsu sabiedrībā ir Trejgalvji vai Kangari, kas neatkāpjas un izmanto naudas varu. Šīs dusmas man jau nav kur likt kā māksliniekam, un tās es cenšos akumulēt tādā ļoti pacifistiskā veidā kā teātra māksla. Humāna māksla. Es ļoti ceru, ka skatītājs saņems arī kaut kādu zināmu Tota spēku – brīvību, drosmi. Es ļoti ceru, ka šī izrāde būs joprojām manifests mākslinieka brīvībai."
Strādāt ar Raiņa lugām – tas vienmēr nozīmē arī kaut kā mistiska un maģiska klātbūtni, un tā tas bijis arī šoreiz, un, jo tuvāk nācis pirmizrādes datums, jo šis darbs šķitis arvien tiešāks trāpīgums laikā. Kaut vai redzot to, cik pavirša attieksme ir pret kultūras ministra amata kandidātu, salīdzinot ar citiem ministriem, teic Elmārs Seņkovs: "Mani tas pazemo, ka tas ir tik nebūtiski! Man liekas – kā nebūtiski? Kultūra – tā ir mūsu nācijas spēcīgākais ierocis, kas var mūs glābt no ļoti daudzām sekām.
Mēs nedrīkstam pieņemt par normu, ka mēs esam drošībā. Absolūti nē! Kādā drošībā tad mēs esam šobrīd, ja mēs jebkurā brīdī varam piedzīvot uzbrukumu, pat nezinot, no kuras puses?
Tāpēc man tā Velna rija ir tāda, kas brīdina – esam uzmanīgi! Velna rija – tā joprojām eksistē! Viņa varbūt nav tik redzama… Kaut gan... nē, patiesībā tā ir redzama!"
Kā tas bieži notiek ar klasikas darbiem, režisors jau tagad pieļauj, ka būs daļa skatītāju, kas teiks – bet tas nav Rainis, taču Elmārs Seņkovs ir ļoti ieinteresēts dažādos viedokļos par izrādi un būtu visvairāk priecīgs, ja tā raisītu diskusijas: "Tas būtu jocīgi – uztaisīt izrādi, par kuru neviens nerunā. Man ir svarīgi dzirdēt šos jautājumus – vai tas ir Rainis? Vai ar Raini drīkst tā apieties? Es gribētu, lai diskusiju būtu pēc iespējas vairāk par to, ko katrs mēs saredzam šajā izrādē."
Jauniestudējuma "Spēlēju, dancoju" pirmizrāde Nacionālajā teātrī ir ceturtdienas, 14. septembra vakarā, Tota lomu izrādē spēlē Raimonds Celms, bet Lelde ir Elizabete Skrastiņa.
