"Viss normāli" ir diezgan pazīstama luga. Vlada to sarakstīja 21 gada vecumā, tā bija viņas pirmā luga, un tā uzreiz izraisīja plašu rezonansi teātra vidē. Luga iestudēta gan Baltkrievijā, gan Krievijā. 2021. gadā ar producentu kompānijas "KatlZ Riga" spēkiem tā tika iztulkota latviski, pēc tam bija publisks lasījums, kurā piedalījās latviešu aktieri, un, lūk, tagad tā ir pilnvērtīga izrāde. Tās producente un režisore ir Jevgeņija Šermeņova – starp citu, arī emigrante, turklāt ar daudz ilgāku stāžu (uz Latviju no Krievijas viņa pārcēlās pirms astoņiem gadiem).
Izrādes "Viss normāli varones" ir vienas ģimenes trīs paaudžu pārstāves – vecmāmiņa, māte un mazmeita. Šīs trīs lomas spēlē tikai divas aktrises – Dace Vītola un Marija Daņiļuka. Neparasti ir arī tas, ka izrāde ir divās valodās – aktrises pastāvīgi pāriet no krievu uz latviešu valodu un otrādi.
Stāsts par sāpīgajām attiecībām starp trim sievietēm, kuras gan mīl, gan moka cita citu, ir absolūti universāls, tas varētu notikt jebkurā citā pasaules valstī. Tomēr šīm varonēm ir viena īpatnība – viņas visas dzīvojušas Padomju Savienībā, un tolaik gūtās psiholoģiskās traumas atsaucas līdz šim laikam.
Jeļena Vlasova: Vlada, kā jūs pati raksturotu, par ko ir jūsu luga?
Vlada Hmeļa: Par sāpēm, par to, kā tās tiek nodotas no paaudzes paaudzei, pārvēršoties vardarbībā. Bet vēl par vēlēšanos izrauties no šī stabilā dzīves loka, kurā visu laiku tiek atkārtotas vienas un tās pašas kļūdas.
Vai šajā lugā ir kaut kas autobiogrāfisks?
Man ir bieži jautāts: "Vai tas ir stāsts par tevi?" Nē, tas pilnīgi nav mans dzīves scenārijs. Esmu izaugusi pilnā ģimenē, mani vecāki joprojām ir kopā, un es biju ļoti mīlēts bērns. No vecāku puses nebija nekādas totālas kontroles, tiesa, es viņiem nesagādāju īpašas rūpes – nesmēķēju, neblandījos apkārt naktīs kā mana varone. Protams, lugā ir arī kaut kādi mani sāpīgie punkti, taču tie nav pārāk pamanāmi.
Tātad tas ir pilnībā izdomāts stāsts?
Ne gluži. Kad to rakstīju, apkārt bija daudz līdzīgu sižetu – kļūstot neatkarīgas no vecākiem, meitenes ienira savas dzimtas, savas ģimenes vēsturē un atrada tur dzīves scenārijus, kas atkārtojās. Tā bija tāda vispārēja sāpīga tēma, kuru vajadzēja kaut kā izrunāt. Un, lūk, tā iemiesojās šajā tekstā.
Mani pārsteidza, ka jūsu lugā pilnīgi nav politikas.
Es to rakstīju pirms pieciem gadiem, tad man bija 21 gads. Kopš tā laika manā dzīvē un Baltkrievijas dzīvē bijis tik daudz notikumu, ka, šķiet, pagājis vesels laikmets.
Šodien tāds apolitiskuma ziņā kristāltīrs – ja politiku saprot ļoti šauri – teksts parādīties vairs nevarētu: valsts ir iekļuvusi visā.
Taču es mēdzu saprast politiku plašāk un piekrītu viedoklim, ka personīgais – tas ir politiskais.
Jūs aizbraucāt no Baltkrievijas, jo…
…kļuva pavisam neizturami.
Bet kā 21 gadu veca jauniete kļuva par dramaturģi?
Vienmēr esmu rakstījusi kaut kādas piezīmītes. 13 gadu vecumā noskatījos Ivana Viripajeva filmu "Skābeklis" ("Кислород") un biju absolūti satriekta. Lai gan neko nesapratu. Pēc tam, pēc vairākiem gadiem, iestājos licejā un atkal noskatījos šo filmu. Šoreiz kaut kas kļuva saprotams un uzmanību piesaistīja tieši skanošais teksts – pati filma tik ļoti nepatika. Mani satrieca apzināšanās: "Kāds taču to ir uzrakstījis." Sāku gūglēt un tā uzzināju par Viripajevu, sāku lasīt viņa tekstus.
Pēc tam uzzināju par jauno dramaturgu festivālu "Ļubimovka" ("Любимовка"), sāku klausīties visus lugu lasījumus pēc kārtas, pēc tam arī sāku skatīties izrādes. Bet 2018. gadā viens no pazīstamākajiem baltkrievu dramaturgiem Dzmitrijs Bahaslauskis veidoja laboratoriju, kurā tika uzaicināti piedalīties cilvēki bez pieredzes. Es uzrakstīju pieteikumu, tam nepievienojot nevienu tekstu, tolaik tie visi pastāvēja tikai fragmentu formā. Tomēr mani paņēma bezmaksas vietā, un es nomācījos pusgadu, uzrakstot šo lugu "Viss normāli". Tā uzreiz tika pamanīta, iekļuva "Ļubimovkas" īssarakstā, un uz savu pirmo festivālu es jau braucu kā dalībniece, nevis skatītāja. Tā viss pakāpeniski arī aizgāja.
Kad Baltkrievijā izvērsās protestu kustība, visi runāja par to, kādi šajā valstī ir pārsteidzoši cilvēki – pat mītiņos uzvedas inteliģenti.
Jā, novelk apavus, uzkāpjot uz soliņa.
Nekāda marodierisma un nekārtību – mierīgi, audzināti cilvēki, ar lielu pašcieņu. Vai šī baltkrievu īpašība kaut kā ekstrapolējas uz viņu ģimenēm? Vai var teikt, ka tās ir harmoniskākas?
Man ir grūti salīdzināt. Par to, kā notiek citās valstīs, es taču varu spriest tikai pēc ārējām pazīmēm. Lūk, nesen atgriezos no Zviedrijas, un mani tur absolūti satrieca – labā nozīmē – attieksme pret ģimeni, lai gan, tāpat kā vairākums, biju par to dzirdējusi. Tas, kāda tur ir attieksme pret mātēm, ar kādu cieņu izturas pret tēviem, bet vīrieši tur ir ļoti iesaistīti bērnu audzināšanas procesā. Man ir ļoti tuvs tas, kā zviedri izturas pret bērniem publiskajā telpā, cik maz šajā attieksmē nosodījuma un daudz palīdzības.
Pie mums brēcošs mazulis vienmēr bijis kaut kāds kauns: viņa māte bijusi spiesta slēpt acis, lai tikai nesadurtos ar apkārtējo nosodījumu – kā tu nespēj nomierināt savu bērnu?
Šajā ziņā, protams, Baltkrievijas sabiedrība atpaliek no Zviedrijas sabiedrības. Taču es nedomāju, ka mēs esam kaut kādi principiāli citādi cilvēki. Vienkārši cita sabiedriskā iekārta un gadiem ilga citāda pieeja ģimenes institūcijai darījušas savu.
Polijā, kur pašlaik dzīvojat, ir ļoti asa abortu problēma.
Jā, un tas ir drausmīgi! Nupat pie mums notika vēlēšanas, mainījās vara un parādījās cerība, ka šajā jomā notiks kaut kādas pārmaiņas. Es vēl neesmu ļoti iekšā Polijas politiskajā un sociālajā dzīvē, tomēr sieviešu tiesību ziņā tur viss ne tuvu nav kārtībā.
Kāpēc pārcēlāties tieši uz šo valsti?
Tur nav bail, tas pirmkārt. Otrkārt, man tur ir diezgan ērti valodas dēļ – es visai labi saprotu poliski. Ne Lietuvā, ne Gruzijā, kur arī ir diezgan lielas baltkrievu diasporas, tādas izjūtas man nebūtu.
Es taču esmu valodas cilvēks – man ir svarīgi saprast, par ko runā cilvēki ielās, kā valoda dzīvo.
Un arī sadzīves līmenī tas ir svarīgi – nezinot valodu, pat gājiens uz veikalu kļūst par sarežģītu uzdevumu, nemaz nerunājot par birokrātiju. Tāpēc emigrācijas stress man bija daudz mazāks, nekā, ja es būtu pārcēlusies uz citu valsti. Turklāt Polijā man ir daudz tuvinieku.
Nevaru teikt, ka mana dzīve pēc pārcelšanās būtu daudz mainījusies. Neesmu mainījusi darbības jomu, esmu saskarsmē ar man dārgiem cilvēkiem, ap mani ir jauna vide, kas tomēr radikāli neatšķiras no iepriekšējās. Jā, es dzīvoju nedaudz baltkrievu "burbulī" un ne pārāk iedomājos dzīvi Polijā, teiksim, pēc desmit gadiem, taču pagaidām man ir pilnīgi ērti.
Pasaulē skaļi skan baltkrievu sieviešu vārdi – Svjatlana Aleksijeviča, Svjatlana Cihanouska, Marija Kaļesņikava. Vai var teikt, ka Baltkrievijai ir sievietes seja?
Manai Baltkrievijai – noteikti jā. Un tā bijis ilgi pirms protestu kustības. Cita lieta, ka mūsu sievietes bieži negūst pietiekamu atzinību un pašas sevi pietiekami nenovērtē – un tā nav personīga, bet sistēmas problēma. Reiz mums bija teātra dienai veltīts kapustņiks (pasēdēšanu aktieru kompānijā – red.), un uz skatuves tika uzaicināti dramaturgi. Iznāca tikai vīrieši. Lai gan rakstošu sieviešu Baltkrievijā ir ļoti daudz un viņas ir ļoti krutas.
Turklāt pasākuma organizatorus nevarēja vainot par to, ka viņi nebūtu uzaicinājuši sievietes. Bija uzaicinājuši. Tomēr pašas sievietes dažādu iemeslu dēļ nevarēja būt uz skatuves – kāda bija aizņemta mājas darbos, citai vajadzēja paņemt bērnu no bērnudārza, bet citas vienkārši "viltvārža sindroma" dēļ neuzskatīja sevi par cienīgām iziet uz skatuves. Vīriešiem pat neiznāca saskarties ar šiem šķēršļiem, un bieži vien tāpēc, ka "triecienu uzņēma" viņu partneres. Un tas ir salīdzinoši nesāpīgs piemērs, kas neskar tādas smagas tēmas, kā, teiksim, vardarbība. Tātad, jā, attiecībā uz sieviešu stāvokli mums noteikti ir, kur augt.
Par ko pašlaik rakstāt?
Cenšos neiekrist savas emigrantes sāpes apdziedāšanā.
Šķiršanās no tuvajiem cilvēkiem, vientulība, adaptēšanās grūtības jaunā valstī, birokrātijas elle, par to visu cenšos nerakstīt, taču tas vienalga, bļin, tā vai citādi lien ārā.
Ir baltkrievu rakstnieces Sašas Metļickas teksts, kurā viņa stāsta par to, kā mirst viņas suns. Tieši tekstā viņa piemin – radošās rakstīšanas kursos māca, ka nedrīkst rakstīt par aktuālo sāpi. Lai rakstītu par sāpēm, vajag, lai būtu pagājis laiks, nepieciešama kaut kāda distance. Taču tad, viņa raksta, iznāks teksts nevis par mirstošo suni, bet par jau mirušo. Lūk, es pašlaik esmu aptuveni tādā pašā krīzē. Vai man ir vajadzīga šī distance, lai uzrakstītu par pārdzīvoto dzīves gabalu, vai labāk to darīt tieši tagad, atrodoties tajā iekšā? Pagaidām neesmu atradusi atbildi uz šo jautājumu.
Vēl neviens dramaturgs nav bijis apmierināts ar to, kā viņa luga iestudēta teātrī. "Viss ir banalizēts un izkropļots," tā viņi parasti saka. Ko jūs izjūtat, kad atdodat savu tekstu citās rokās?
Drausmīgu kaunu. Man vienmēr gribas izkrist cauri grīdai. Katru reizi, kad biju manu tekstu lasījumos vai pēc tiem veidotajās izrādēs, domāju, ka to visu nepārcietīšu. Es atgādinu sev, kā laboratorijā Dzmitrijs Bahaslauskis teica: lūk, esi pielicis punktu, un viss, tālāk tavs teksts dzīvo atsevišķu dzīvi. Taču tādēļ mans kauns nav mazāks. Vienīgais pluss – šis kauns man atvieglo iestudējuma kā tāda uztveršanu. Tik ļoti ir pārņēmušas kauna emocijas, ka pilnīgi neredzi izrādes trūkumus. Iestudēts ir – un paldies Dievam…
Nākamā izrāde "Viss normāli" notiks 20. novembrī Žaņa Lipkes memoriālā.
