Monstera Deliciosa ir ložņājošs vīteņaugs ar milzīgām, robotām lapām, kas jau vairāk nekā 30 gadus bijis populārs dekors poliklīnikās, skolās, bibliotēkās, dzīvokļos un privātmājās. Labvēlīgos apstākļos monstera aug strauji un izplešoties piepilda telpu ap sevi. Kopjot augus un citu cilvēku labsajūtu, neredzamu rūpju darbu ik dienu veic arī sievietes mums līdzās, aizpildīdamas tukšās vietas sabiedrības ainavā.
Darba tikums kā dzīves vaduguns
Libreta autore un režisore Barbara Lehtna Latvijas Radio 1 raidījumā "Kultūras rondo" atklāja: "Idejas aizmetņi radās pirms pusotra gada, kad es savā dzimtajā pilsētā Pērnavā nejauši uz ielas satiku skolas apkopēju, kuru nebiju redzējusi 20 gadus. Viņa pienāca man klāt un teica, ka ar interesi seko manam darbam, lasa par mani ziņās un lepojas ar mani. Tomēr esot kāda lieta, par ko viņai palicis rūgtums: "Atceries, kā tu vienreiz iespēri ar futbola bumbu pa manu monsteras augu? Es to nekad neesmu tev piedevusi." Protams, viņa to teica caur joku, bet es pēc tam sāku domāt: jā, patiesībā taču mūsu skola bija pilna ar augiem. Un es bija tā, kas gaiteņos dzenāja bumbu. Šīs apkopējas taču strādāja par minimālo algu, bet viņas bija radījušas sev vēl papildu darbu, kopjot augus, kuri mums visiem sagādāja prieku.
Sāku domāt par slēpto darbu, un tā tas pamazām izauga lielākā stāstā par sievietēm un augiem, un attiecībām viņu starpā."
Viņa stāsta, ka izrādē ir pārstāvētas vismaz trīs paaudzes. Vecākajai varonei ir starp sešdesmit un septiņdesmit: "Tā ir strikta, padomju laikos augusi sieviete ar augstu darba tikumu, kas ir viņas dzīves vaduguns. Viņa grib mainīties līdzi laikam, bet tas nākas diezgan grūti. Un viņa daudz laika pavada vienatnē. Senioru vientulība ir milzīga tēma, par ko daudz varētu runāt. Bērni dzīvo savu dzīvi, daži ir aizbraukuši uz ārzemēm… Šīs varones prototips jau 17 gadus strādā dzelzceļa stacijas tualetē. Tur ir kā īstos džungļos – šī tualete ir pilna ar istabas augiem!
Un šī sieviete arī par cilvēkiem domā līdzībās ar augiem: gaisma visiem viena, bet katrs noliecas uz savu pusi."
Citai varonei ir starp 40 un 50, viņai ir māja un ģimene, un viņas lielākā problēma ir garlaicība. "Viņa dzīvē tiek galā ar dažādām problēmām, bet nekas viņu pārāk neaizrauj. Viņa iet uz zumbu, bet elpot vieglāk nekļūst. Viņai iestudējumā pieder dziesma par siltajām grīdām," stāsta Lehtna.
Ne varones, ne antivarones
Latvijas Radio 3 – "Klasika" raidījumā "Pa ceļam ar klasiku" dramaturģe Linda Krūmiņa atzīmēja:
"Šīs sievietes nav nekādas varones vai antivarones. Respektīvi, tie stāsti nav lieli, skaļi, traģiski. Savā ziņā tie ir it kā, bet varbūt pat svarīgāki, nekā tie dzīvē vienreiz piedzīvotie lielie, traģiskie."
Biezi saaugušajā skaņu ainavā līdzās sadzīvo sabiedriskās tualetes dežurantes ikdienišķās raizes un jaunas ekofeministes rūpes par vidi sev apkārt, vēlme līdzsvarot un stiprināt brīžiem tik trauslās saites, kas vieno un tur mūs kopā.
Barbara uzrunāja sadarbībai dramaturģi Lindu Krūmiņu un kopā sāka meklēt sievietes, kas rūpējas par telpaugiem. Caur šīm rūpēm pamazām atklājās arī sieviešu dzīvesstāsti, prieki un raizes.
"Līdzko mēs apstājamies un iedziļināmies, mēs tādā ikdienišķā stāstā spējam saredzēt ļoti daudz īpaša, daudz burvības un nozīmīguma. Tieši tamdēļ mēs varam tajā saskatīt arī sevi," pauda Krūmiņa.
Librets tapis, satiekot un uzklausot Latvijā un Igaunijā dzīvojošas sievietes, kas ikdienā rūpējas par augiem un cilvēkiem sev līdzās, savukārt oriģinālmūzika veidota, transformējot kameroperas žanru caur latviešiem un igauņiem kopīgo kora dziedāšanas tradīciju. Starp melnzemi un plastmasas ziediem radošā komanda meklē veidus, kā augt, uzplaukt un būt kopā vienam ar otru pasaulē, kurā mītam.
"Mēs pie tiem stāstiem vilkām ārā ne tikai tos dzīvesstāstus, bet arī to pasaules uztveri, kāds ir tas skatījums un kā mēs to metaboliski vai simboliski varam iekļaut mūzikā, scenogrāfijās, darbībās un tā tālāk starp visiem pārējiem tēliem," stāstīja Krūmiņa.
"Jā, jo visiem tiem tēliem ir kaut kādas attiecības ar laiku. Piemēram, sajūta, ka es palieku un laiks iet uz priekšu, un es tam laikam kaut kā neeju līdzi.
Man liekas, tas kaut kā atainojas arī mūzikā, jo es mēģināju strādāt ar tekstu tādā veidā, lai tas teksts paliktu uztverams, nevis paietu ļoti ātri garām," piebilda Blūma.
Pirmo reizi plašākai publikai kameropera "Monstera Deliciosa" tika prezentēta jau festivālā "Sansusī". Tolaik gan, kā atklāja mākslinieces, parādīta vien apmēram puse no gala rezultāta. Tas darīts tikai, lai saprastu, vai sieviešu stāsti tiek uztverti.
"Mums visām ir svarīgi, lai tie stāsti kaut kādā veidā nolasās un ir aizsniedzami skatītājiem, ka tie nepaliek tikai par kaut kādu vārdu gūzmu vai skaistu skaņu, kas, protams, tā arī ir, bet ka tiešām tie stāsti tiek nodoti," uzsvēra Krūmiņa.
Mūzika, kas uzceļ stāstu tembrālās nokrāsas
To palīdz īstenot mūzika, caur kuru šie stāsti savijas kopā, bet vienlaikus izceļas katrs ar savu individuālo skanējumu.
"Mūsu izvēle strādāt ar dziedātājiem no koru pasaules patiesībā ir diezgan liels risks, jo tas muzikālais teātris un kameroperas žanrs, kuram tuvojamies, tajā ir diezgan daudz priekšstatu un kanonu. Taču pēc parādīšanas "Sansusī" mums bija skaidrs, ka tas atmaksājas, jo tas, kādā veidā šīs ļoti dažādās sievietes izdzied tos savus tēlus, tieši tādā ziņā tās viņu atšķirīgās tembrālās nokrāsas un balsis tiešām palīdz skatītājiem izsekot tam tēlam līdzi," pauda Blūma.
Komponiste atzina, ka opera kā žanrs lielai daļai sabiedrības šķiet kas elitārs, neaizsniedzams un pat neizprotams, bet ar šo darbu viņa cer mazliet ielikt kāju durvīs un parādīt, ka opera var būt arī citādāka.
"Mēs necenšamies kaut kā pārdefinēt to žanru, mēs vienkārši mēģinām nostāties blakus varbūt kaut kādām citām mūsdienu kameroperām un muzikālā teātra izrādēm un parādīt, ka stāstus var izstāstīt arī šādā medijā, kad absolūti viss tiek dziedāts. Mums, man liekas, nav absolūti neviena tāda runāta teksta izrādē," skaidroja Blūma.
Lai gan "Monstera Deliciosa" sevi piesaka kā kameropera, veidotāji apzināti izvairījušies no operas solistu balsīm un izrādes dalībnieces – Kristīni Medni, Ilzi Kalniņu, Martu Lortkipanidzi un Kristīni Fedotovu – atraduši koros, stāsta komponiste:
"Tā kā šie ir ikdienišķi stāsti par sievietēm šodien un tam visam centrā ir tāda Baltijas identitāte, mums diezgan ātri bija skaidrs, ka jāmeklē dziedātājas, kas nāk no koru kultūras, nevis no operas kultūras. Kopā ar režisori staigājām pa sieviešu un jaukto koru mēģinājumiem, mums bija kaut kādi teksti un priekšstati, kādas redzam šīs dziedātājas, un tad aicinājām uz noklausīšanos. Mazliet parunājot un iepazīstoties, radās lielāks priekšstats, kāds šis cilvēks ir, uz ko ir gatavs parakstīties. Rezultātā atradām četras ļoti dažādas sievietes."
Kādēļ stāstīt šādu stāstu laikmetīgās operas žanrā, nevis vienkārši kā teātra izrādi ar runātu tekstu, radio žurnāliste Māra Rozenberga vaicāja režisorei Barbarai Lehtnai. "Katru projektu es sāku ar jautājumu: ar kādiem līdzekļiem vislabāk izstāstīt šo stāstu? Nekad iepriekš neesmu veidojusi muzikālu iestudējumu, lai gan man ļoti patīk opera kā tradicionāls žanrs. Bet
es nāku no vienkāršiem ļaudīm, un operā es tomēr allaž jūtos mazliet neiederīga. Sākām intervijas ar šīm vienkāršajām sievietēm, un es prātoju: kas varētu būt dīvainākais veids, kā viņu stāstus pasniegt? Lai iet opera!
Tas sākās kā joks, bet pēc tam sākām domāt – ko operas žanrs mums dramaturģiskā ziņā varētu piedāvāt? Mūsu varones uz skatuves nekonfliktē, nav labo un slikto, kas ir katras tradicionālas operas pamatā. Nolēmām palūkoties, kā tad operas žanrs izskatās mūsdienu Baltijas sabiedrībā. Es pati nāku no laikmetīgās dejas un fiziskā teātra pasaules, tāpēc mani ļoti interesēja, ko mūzika var paveikt, ja runātā teksta izrādē nav. Ar patiku secināju, ka daudz ko! Igauņu dzejniece Kristīna Ehina teikusi, ka mūzika ir visšķidrākā no mākslas formām – tā izplūdīs caur tavu ķermeni, gribi to vai nē. Arī mūsu izrādē tā notiek. Esmu ļoti priecīga, ka atradām komponisti Līvu Blūmu. Šī sadarbība ir brīnišķīga!"
Par "Monstera Deliciosa" radošo komandu
Barbara Lehtna ir igauņu skatuves māksliniece. 2021. gadā viņa ieguvusi maģistra grādu performatīvās prakses specialitātē "ArtEZ" Mākslas universitātē Nīderlandē, kur pētīja ētikas, rīcībspējas un kvīru jautājumus līdzdalīgās performances kontekstā. 2021. gadā Barbara tika izvēlēta par vienu no Eiropas tīkla "BePart" (Art Beyond Participation) māksliniecēm, bet kopš 2022. gada viņa ir Latviju pārstāvoša māksliniece domnīcā "Baltic Current". Barbara interesējas par skatuves mākslas žanru sapludināšanu un iespējām veicināt izmaiņas apkārtējā sabiedrībā, kā arī jau ilgstoši pēta personīgās atmiņas un pieredzes stāstus, radošo praksi balstot stāstu stāstīšanas (storytelling) tehnikā. Barbara uzskata, ka mākslai jābūt intīmai un vienmēr politiskai.
Līva Blūma ir latviešu komponiste un kora dziedātāja. Ieguvusi maģistra grādu kompozīcijā Džonsa Hopkinsa Universitātes Pībodija institūtā (Peabody Institute of the Johns Hopkins University Baltimorā, ASV) 2021. gadā, bakalaura grādu kompozīcijā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā 2018. gadā, kā arī kordiriģenta un kora dziedātāja kvalifikāciju Rīgas Doma kora skolā 2014. gadā. Līvas radošie impulsi kā komponistei rodami dzejā, vizuālajā mākslā, medicīnā un dabā, savukārt vokālo darbu pamatā komponiste pielieto dažādus avotus, sākot no 16. gadsimta angļu dzejniekiem, beidzot ar mēstuļu epastiem un sludinājumiem. Rezultātā rodas skaņu pasaule, kas ir fantastiska un dīvaina, bet vienlaikus vitāla un nemitīgi ritmiska.
Linda Krūmiņa ir dejas un teātra dramaturģe. Ieguvusi maģistra grādu Dejas mākslā Latvijas Kultūras akadēmijā, kā arī regulāri papildinājusi zināšanas vietēja un starptautiska mēroga meistarklasēs. Lindas radošo darbu pamatmērķis ir veidot iespēju satikties un sarunāties caur mākslas notikumu neatkarīgi no žanra vai medija, un viņu interesē dokumentālu un sociālpolitiski nozīmīgu skatuves darbu veidošana. Viņas profesionālajās interesēs ietilpst tēmas ar neviennozīmīgiem viedokļiem, kuras būtu nepieciešams aktualizēt caur diskusijas veicināšanu un izpratnes paplašināšanu.
Mūzikas un skaņu režisore: Lilita Dunska; scenogrāfe un kostīmu māksliniece: Karolina Poska (EE); scenogrāfes asistente: Signija Joce; gaismas: Jūlija Bondarenko; solistes: Kristīne Fedotova, Ilze Kalniņa, Marta Lortkipanidze, Kristīne Medne; klavieres: Līga Paegle; sitaminstrumenti: Karīna Mazūra; libretu latviešu valodā atdzejojusi Anna Auziņa.
