Ar absurdu ceļojumu uz Daugavpili ar Latvijā regulāri nekursējošu vilcienu sākas dzīvās žurnālistikas, dramaturģijas un diskusijas eksperiments uz skatuves. Izrādē "Šķelšanās" savus personiski pieredzētos stāstus un aizkadra izjūtas atklāj pētnieciskās žurnālistikas centra "Re:Baltica" žurnālistes, darbojoties kopā ar Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktieriem.
"Pašā pamatā ir visas izjūtas un secinājumi, kas noformulējās, veidojot seriālu "Šķelšanās"," skaidroja pētnieciskās žurnālistikas centra "Re:Baltica" žurnāliste Inga Spriņģe. "Arī es, analizējot to naidu internetā, kas veidojas, ļoti skaidri noformulēju lietas, saprotot pati par sevi, ka es esmu kļuvusi tieši tikpat ciniska un agresīva kā tie troļļi, kas uzbrūk man. Mēs izmantojām materiālu, redzot, kā šķeļas sabiedrība, kā šķeļas dažādas sabiedrības grupas, kā eskalējam caur naidu un caur internetu un pieņemam to kā normu."
Uz skatuves redzams tas, kas "Re:Baltica" veidotajā dokumentālajā seriālā "Šķelšanās" palika aiz kadra, runājot par sabiedrības procesiem pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā.
"Gandrīz katrā stāstā autores bija ielikušas kaut kādu ļoti trauslu, sāpīgu lietu un tad to stāstīt un neslēpties, nepārvērst par stāstījumu, bet tiešām atklāties, tas ir tas, ko pieprasa skatuve un ko pieprasa teātris, ka tavs spēks ir, kad tu neslēp savu ievainojamību," norādīja izrādes režisors Valters Sīlis.
"Mēs nespēlējām lomu, tas bija pats galvenais, ko režisors pateica: aktieri spēlē aktieru lomu, viņi mūs atbalsta, bet mēs esam mēs pašas," uzsvēra Inga Spriņģe, atzīmējot arī: "Tāpēc saukt šo pasākumu īsti par izrādi nav pareizi. Amerikā, kur es redzēju līdzīgu, saucās "popup magazine", viena vakara žurnāls."
Pēc izrādes notika diskusija ar skatītājiem. Skatītāju vidū bija daudz žurnālistu un mediju ekspertu.
"Būtiskas lietas ir divas. Pirmā lieta ir, ka tas patiesībā palielina uzticēšanos, [žurnālistēm sakot] – "mēs arī esam cilvēki. Mēs izjūtam misiju, mēs strādājam sabiedrības labā, bet mēs esam dzīvi cilvēki." Un otrs – šis stāsts paplašina dialogu, paplašina to koridoru, kurā notiek saruna starp dažādām sabiedrības grupām," komentēja izrādes skatītāja, mediju eksperte Rita Ruduša.
"Žurnālists arī ir cilvēks, pie tam žurnālists ir cilvēks ar īpatnēju profesiju, līdzīgi kā tiesnesis. Žurnālistam publiski "izģērbties" (uz skatuves savādāk nevar) es domāju, ka ir ļoti grūti, un tad visu cieņu žurnālistēm," sacīja izrādes skatītājs, Publisko tiesību institūta direktors Arvīds Dravnieks. "Tā ir publicistika uz skatuves, vienīgi žēl, un tas izrādi padara īpaši spēcīgu, ka tie visi stāsti ir īsti, un tas iznāk pārāk privāti. Tas tiešām ir grūtāk, nekā vienkārši atkailināties fiziski uz skatuves."
"Šeit mēs ieraudzījām to lielo uzdevumu, kas žurnālistikai ir, – dot iespēju sabiedrībai novērot pašai sevi. Un šeit žurnālisti piedāvā savu pašnovērojumu, pievienojot jauna veida saturu. Te bija ļoti svarīgi aspekti, kas varbūt ikdienas skrejošajā vai rokošajā žurnālistikā ir klātesoši, bet neparādās pašā virspusē, un tās bija – vērtības, cilvēcīgums, tas, ko visi vēlas, bet baidās pateikt. Drosme neklusēt un saprast tos, kuri klusē, kas īstenībā ir ļoti sarežģīti jautājumi. To izdarīja šeit. Sākumā es domāju, ka tas ir teātris, bet tagad es domāju, – nē, tas ir žurnālistikas paplašinājums, žurnālistikas jaunās formas, kas ir ļoti labi laikmetā, kad žurnālistikai nav tik liela lomā, kāda tā ir bijusi agrāk," vērtēja izrādes skatītāja, mediju eksperte Anda Rožukalne.
