Labrīt

Rīgas dome meklē risinājumus nolietoto liftu problēmai daudzdzīvokļu namos

Labrīt

ES valstis izmantos Krievijas aktīvu ģenerēto peļņu; par laika rāmi vienošanās vēl nav

Stāsts par aizgājušo gadsimtu. Dmitrija Krimova iestudējuma pirmizrāde Rīgā

Stāsts par aizgājušo gadsimtu – režisora Dmitrija Krimova pirmizrāde Rīgā

Latvijas Nacionālajā teātrī ceturtdien, 1. februārī, pirmizrāde darbam "Pīters Pens. Sindroms", ko režisors Dmitrijs Krimovs nosaucis par "nostalģisku drāmu". Nostalģija par to, ka Pīters Pens, ko skotu rakstnieks Džeims Berijs savulaik iecerēja kā mūžīgo zēnu, Krimova interpretācijā tomēr pieaug? Jeb nostalģija par ko citu?

Dmitrijs Krimovs, slavenā režisora Anatolija Efrosa dēls, bija sasniedzis slavas griestus Krievijā, piecas reizes iegūstot teātra nozares augstāko apbalvojumu "Zelta maska", bet tagad ir izveidojis teātra kompāniju Amerikā. Talantīgs gan režijā, gan scenogrāfijā – viņš izrādei "Pīters Pens. Sindroms" liek apdzīvot visu Latvijas Nacionālā teātra Lielo zāli, balkonus, ložas un pat skatītāju rindas. Uz skatuves deg ugunskurs, snieg pūkainām pārslām, jūrā slīgst saule un pēdējā kaujā duelējas Puškins ar Dantesu. Kā apdullis joņo aktiera Egona Dombrovska Pīters Pens un virpuļo viņu visur pavadošā Feja – Dita Lūriņa. Un tad no savas gultiņas izkāpj nevainīgs bērns. Ap mazuli griežas skatuves balagāns, taču joki un āzēšanās visai negaidītos brīžos vēršas retoriskos jautājumos. Ne tikai bērnam skaidrojot, kas ir labs un kas ir ļauns, bet arī – kur tagad mājo Rainis? Un kur – Puškins un Mihails Čehovs? Vai tiešām – nekur?

Par ko ir šī izrāde?, Teātra zinātniece Ieva Struka, kas ir arī Nacionālā teātra direktora vietniece: "Es varu atbildēt tikai subjektīvi, jo, vairākas reizes skatoties, man ir sajūta, ka tas ir par aizgājušo 20. gadsimtu, ko mēs visi kopā apglabājam.

Skatītāju uztvere varētu dalīties divās grupās – vieni, kas 20. gadsimtā ir dzīvojuši, un otri, kas nav.

Es, protams, pārstāvu tos, kas ir. Tev ir pietiekami daudz, uz ko atskatīties savā dzīvē, lai šo nostalģiju izbaudītu. Kā ir pavisam jaunam cilvēkam, es nezinu, bet domāju, ka šeit ir ielikti ļoti daudzi vizuāli interesanti un aizraujoši gājieni, lai tam jaunajam cilvēkam nebūtu nekādā nostalģijā jāgremdējas, bet vienkārši jābauda mākslas darbs."

Režisors Dmitrijs Krimovs kādā no intervijām, ko pēdējās nedēļās Latvijas medijiem sniedzis dāsni, uzsvēris, ka iestudējumā tiešā veidā nerunās par karu, lai arī publika varbūt to sagaidītu. Tomēr tas būs par kaut ko līdzīgu, par tumšo un gaišo spēku sadursmi.

"Ja jautājat man, es saku – tā ir par karu ar nogurumu un vecumu,"

saka Krimovs, un uz komentāru, ka darbā var saskatīt arī emigrācijas, kritušo ikonu un vientulības tēmas, atbild: "Par cīņu ar vientulību. Par karu ar vientulību. Tie ir tādi niknas cīņas veidi, kas arī ļoti līdzinās karam."

Režisors, nespējot samierināties ar Krievijas iebrukumu Ukrainā, savās mājās Maskavā no viesizrādēm ārzemēs vairs neatgriezās, būdams jau visai cienījamos gados. Viņš 10. oktobrī svinēs 70. dzimšanas dienu. Tomēr strādā ražīgi, paralēli Rīgā risinās vēl citi mēģinājumi.

"Mēs esam sākuši veidot izrādi ar Čulpanu Hamatovu, kas šeit dzīvo, tāpēc izmantojām manu ierašanos," atklāj režisors. "Atbrauca arī aktieris Maksims Suhanovs no Berlīnes, divas nedēļas pavadījām vienkārši sagatavošanās periodā. Vasarā to turpināsim, un ceru, pabeigsim, lai septembrī nospēlētu pirmizrādi. [..] To sauks – "Trako piezīmes". Un vairāk gan es neko neteikšu." (Smejas.)

No Rīgas Dmitrijs Krimovs dosies uz Klaipēdu, kur drāmas teātrī 15. februārī pirmizrādi piedzīvos iestudējums "Fragmenti" – par cilvēkiem, kas izdzīvojuši pēc apokalipses.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti