Izstāde eksponēta muzeja ārpusē. Proti, uz muzeja sētas izvietotas 18 lielformāta planšetes, uz kurām redzami rokdarbu fragmenti un stāsti par to tapšanu.
Uz muzeja sētas skatāmās, izsmalcinātās baltās mežģīnes un citi rokdarbi savdabīgi kontrastē gan ar šobrīd pelēcīgo āra vidi, gan vēl jo vairāk ar apstākļiem, kādos tie savulaik tapuši.
Piemēram, uz planšetes redzams kāda ļoti trausla, teju caurspīdīga rokdarba fragments, ko darinājusi Elvīra Balode, Latvijas armijas ģenerāļa Jāņa Baloža sieva, ieslodzījuma laikā Vladimiras cietumā. Izšuvums veidots no cietuma slimnīcas marles pārsēja, izmantojot tā paša pārsēja diegus un pašgatavotu koka adatu.
Maigas Melanijas Stilbiņas tamborēto auseklīšu raksts savukārt tapis Tomskas apgabala Molčanovas rajonā. Tā tapšanā izmantoti balti kokvilnas diegi un no velosipēda rata spieķiem izgatavotas tamboradatas.
Okupācijas muzejs glabā plašu arī vissūrākajos apstākļos tapušu rokdarbu kolekciju, un, kā saka izstādes kurators Ivars Dimdiņš, – tas daudz ko pastāsta par mūsu tautas raksturu un attieksmi pret dzīvi.
“Tas kopumā parāda to, ka latvieši nebijās no tā, ka viss ir nolemts, kā varbūt varētu šķist, un turpināja šo garīgo cīņu tādā personiskā līmenī, parādot, ka mēs vēl neesam nospiesti, mums vēl ir savas domas un radošums,” skaidro Ivars Dimdiņš.
Izstādē skatāmie rokdarbi pamatā tapuši pagājušā gadsimta 40. un 50. gados nometinājuma un ieslodzījuma vietās galvenokārt attālos Sibīrijas apgabalos. Tur nonāca gan pretestību kustību dalībnieki, gan partizānu atbalstītāji, tostarp ne mazums sieviešu.
Kā izejmateriālus rokdarbiem viņas lietoja pasta sūtījumos saņemtos pārtikas paku maisus, novalkātus palagus, spilvendrānas un apģērbu. Šūšanai izmantoja spolīšu diegus, kā arī diegus no nonēsātiem lakatiem un cimdiem.
Tā kā asi priekšmeti ieslodzījumā bija aizliegti, sievietes adatas izveidoja no sērkociņiem, slotas zariem vai visbiežāk no zivju asakām.
Muzeja Audiovizuālās krātuves vadītāja Lelde Neimane stāsta:
“Adatas nedrīkstēja būt. Cietumā iedeva dažkārt uz dažām stundām uz visu kameru šujamadatu. Lai tās, kurām ir saplīsis kāds apģērba gabals, to varētu sašūt.
Ēdiens ieslodzījumā pārsvarā bija zivju zupa. Tajā bieži vien bija zivis ar visām acīm, asakām, iekšām. Līdz ar to viņas varēja izpreparēt un dabūt kādu lielāku asaku, un pa to laiku, kad bija uz divām stundām iedota tā šujamadata, kādā lielākā asakā izurbināt caurumiņu, kur ievērt diegu. Un kad viņas deva atpakaļ šujamadatu, viņām jau bija pašām sava adata.”
Izstāde atspoguļo arī to, ka ieslodzījuma vietās kopā sadzīvoja ļoti dažādu tautību cilvēki. Piemēram, tajā skatāms rokdarbs, ko Magadanā darināja korejiete Pak Čen-su un pēc tam uzdāvināja ieslodzījuma biedrenei Grietai Sapulei. Tā simboliku raksturo muzeja galvenā krājuma glabātāja Taiga Kokneviča:
“Tas ir krāsains izšuvums, un, ja jūs to redzētu, nezinot šī priekšmeta vēsturi, jūs noteikti būtu pārliecināti, ka to ir izšuvusi mūsu tautiete, kāda no latviešu meitenēm izsūtījumā. Dekoratīvā spilvendrāna ir izšūta ar dažādu krāsu auseklīšiem.
Izrādās, šī zīme, ko mēs saistām ar Atmodu, faktiski ir tik universāla. Šīs sievietes apvienoja ne tikai kopīgs liktenis, bet – lai cik liela nebūtu šī te sieviešu izcelsmes ģeogrāfija - apvienoja arī kopīgas kultūras saknes.”
Okupācijas muzejs glabā arī vairākus video liecībās iemūžinātus materiālus, kuros pašas sievietes stāsta, kā un kāpēc šie rokdarbi tapa.
Daļu no sieviešu stāstiem var noskatīties Okupācijas muzeja mājaslapā. Izstāde “Cerību raksti”, kurā redzami sieviešu rokdarbu fragmenti un izlasāmi to stāsti, kopš aizvadītās nedēļas nogales aplūkojama uz muzeja sētas Rīgā, Raiņa bulvārī 7, kur izvietotas 18 lielformāta planšetes.
