Ar vecticībnieku senajām dziesmām, lūgšanām un iesvētīšanu pēc restaurācijas ikvienam apmeklētājam Slutišķos durvis vēra vecticībnieku sēta “Upāni”. Tā ļaus ielūkoties un vairāk izprast šīs senās tautas dzīves kārtību, un tas ir jauns stāsts šai unikālajai vietai Slutišķos, norādīja Augšdaugavas novada Kultūras pārvaldes vadītāja Ināra Mukāne.
“Tas ir stāsts par vecticībnieku dzīves veidu Dienvidlatgalē, Latgalē 19. gadsimta beigās, 20. gadsimta sākumā. Ne velti vēlos uzsvērt šo senu gadu skaitļus, jo šo objektu atjaunošanu mēs varam uzskatīt par ļoti nopietnu izpēti, gan kultūras mantojuma izpēti, gan tautas būvniecības tradīciju izpēti, un arī šī restaurācija un vide, kāda radīta šajā “Upānu” sētā, kā saukusies šī māja pirmskara laikā. Tas ir tāds ļoti liels liecinājums par to, kā dzīvoja vecticībnieki šajā laika periodā, kādas bija viņu tradīcijas, ģimenes locekļu nodarbošanās,” pastāstīja Mukāne.
Ticība ir galvenā vecticībnieku dzīves sastāvdaļa, tāpēc restaurētajā mājā, kā izrādīja muzeja darbiniece un vecticībniece Ludmila Pimonova, ir iekārtota ekspozīcija ar nosaukumu “Lūgšanu istaba”. Tā pilnībā atspoguļo 20. gadsimta sākuma vecticībnieku dzīvojamās istabas interjeru – “Sarkano stūri”, ar svarīgākajiem reliģiskā kulta priekšmetiem.
Telpas centrā ir balti klāts saimes galds un lauku sētas interjera priekšmeti. Interesanti ir tas, ka šī restaurētā vecticībnieku sēta, kā atklāja Mukāne, veidota caur vienas ģimenes skata prizmu, taču tas ir stāsts par visiem vecticībniekiem.
““Upāni” ir šo māju nosaukums, bet ģimenes uzvārds bija Jermolajevi. Pamatā sētas ikdienas dzīve ir atspoguļota 3 varoņu – Isaja, Feodosijas un ģimenes mīluļa jēriņa Astītes stāstos. Vārdi un personas ir samērā īsti, bet tomēr tie ir pacelti tādā simbolu līmenī. Kas simbolizē ļoti daudzu ģimeņu gan ģimenes attiecības, gan likteņus, gan viņu piesaisti šai zemei – šajā gadījumā Slutišķiem. Protams, tas ir arī apliecinājums viņu ticības pārliecībai un arī noslēgtajai videi, kas bija viņiem ļoti raksturīga. Ne velti viņi ir izvēlējušies šo vidi savai dzīvošanai, kas patiešām arī no dabas viedokļa ir ļoti noslēgta un samērā arī grūti pieejama, vismaz agrākajos laikos,” stāstīja Mukāne.
Slutišķi patiešām ir īpaša, unikāla vieta Augšdaugavas novada Naujenes pagastā. Gandrīz neskarta, neraugoties uz seno pastāvēšanu, te klusā Daugavas tecējuma ielokā, arī ir izvietojusies šī vecticībnieku sādža.
Te mēģināts glābt katru baļķīti, ko rūpīgi izvērtēja dažādi eksperti, arhitekti, arhitekta un restaurācijas vecmeistara Pētera Blūma padomu vadīti. Restaurācija bija interesants izaicinājums arī dizaina birojam “H2E”, kas veica sētas “Upāni” ekspozīciju dizainu, atzina biroja projektu vadītāja Linda Rudzīte.
“Dizaina konstrukcija tapa, pētot Naujenes novadpētniecības muzeja sagatavotos materiālus, savākto informāciju, skatoties informāciju par cilvēkiem, kas šeit ir dzīvojuši, kāda ir viņu pasaules uztvere. No dizaina viedokļa tas arī veidoja tādu lielu pārsteigumu un saviļņojumu. Un gribējās šo pārsteigumu sniegt tālāk apmeklētājiem. Sajūta bija, ka jārada tāds interpretēts stāstījums par šīs mājas iedzīvotājiem, ko tagad audioformātā varam dzirdēt ekspozīcijā. Lūgšanu telpā Feodosija stāsta par savu ikdienu, par savu saimniecisko sadzīvi un reizē arī par šo garīgo pasauli, kas ir visu laiku klātesoša. Par galdnieka amata stāsta Isajs, un tur ir arī dažas vērtīgas pamācības no viņa puses,” pastāstīja Rudzīte.
Savukārt par lopkopību, kas arī vecticībniekiem tik būtiska, šajā audiogida formātā stāsta mazais šīs saimes jēriņš vārdā Astīte.
Šo ekspozīciju satura atslēgas vārdi ir “noslēgtība”, “skarbums”, “pašizolācija”. Tie ataino vecticībnieku dzīvesdziņu, to izjust, sadzirdēt un saprast tagad var ikviens, kas iegriezīsies šajā restaurētajā vecticībnieku sētā Slutiškos.
