Tik kolorīti ir stāsti, ko novadpētnieki audio formātā fiksējuši dažādās vietās Kurzemē, sākot no Zirām līdz Rucavai, bet tagad jau lasāmi izdotajā, 25. un visdižākajā "Tradīciju burtnīcā", kur 180 lapaspusēs piefiksēti stāsti par dažādiem ēdieniem un fotogrāfijas.
Tās nav sausas receptes, kā recepšu grāmatā, sacīja viena no "Tradīciju burtnīcas" veidotājām Signe Pucena, tie ir stāsti par dzīvi: "Pašiem arī bija interesants piedzīvojums, jo viņi stāsta par savu pieredzi, par dzīvi kopā ar vecākiem un vecvecākiem. Viens no tādiem ļoti interesantiem ēdieniem, tādu es nezināju, ir žūris – ķīsene, raudzētu auzu pārslu ēdiens, vistrakākais, ko es tagad teikšu – izskatās kā biezputra, to noraudzē, izvāra un tad var ēst kopā ar taukiem, speķi un cukuru. Tā liekas šobrīd pilnīgi neiespējama kombinācija."
Ideja par "Tradīciju burtnīcu", kas veltīta tieši ēdieniem, radusies senāk, bet 2021. gadā rīkotajā novadpētniecības skolā sākuši pievērst uzmanību sklandrausim un skābputrai, atklāja Pucena, kura "Tradīciju burtnīcas" veido kopā ar Ievu Vītolu.
"Domājot, ka sklandrausis varētu būt viens no tiem senajiem ēdieniem, kas varētu pretendēt uz nemateriālā kultūras mantojuma sarakstu, un skābputra kā tāda interesanta piedeva. Areāls, kur devāmies, bija Alsunga un Aizputes apkārtne. Kā izrādījās, ka skābputru šajā pusē, arī Nicā, Bārtā, Bārta, kur nu mēs bijām, īpaši vasarās vēl joprojām vāra," stāstīja Pucena.
Taču tas nebūs ēdiens, ko varēs tā vienkārši pasūtīt kafejnīcā vai nopirkt veikalā, sacīja Pucena.
Jautājot, vai senie latviešu ēdieni izzūd no ēdienkartēm, Pucena sprieda, ka novadpētniecības skolā apkopotie stāsti apliecinājuši, ka tradīcijas vēl turpinās, taču ir paradumi, kas mainās.
Viņa klāstīja: "Ja mēs varam atrast tādu lietu, kā skābputra un to brīnišķīgo ēdienu – žūris vai ķīsene, tad es domāju, ka esam spējuši saglabāt. Skābputra ir viena no vecākajām receptēm, pat gadu tūkstošiem atpakaļ bijuši graudi, govs vai kāds piena lops, īpaši vasarās bija rūgušpiens, kas paliek pāri, kad var raudzēt un gatavot šo ēdienu. Tas ir pirms kartupeļu laika, kad tie ienāk. Auzu ķīsene arī viena no senākajām receptēm, dabiski raudzēta, nevis izmanto raugu vai maizes garoziņu un tad ierūgst, bet dabiski raudzēta auzu ķīsene. Tādi interesanti ēdieni ir vēl saglabājušies. Vecāsmammas un mammas saviem bērniem piedāvā, kad atbrauc uz laukiem. Ir arī tā, ka mūsdienu dzīves paradumi mainās, nedzīvo vairs ar vecvecākiem, ar mazbērniem vasarās. Dzīves modelis lauku sētās mainās, un tas apdraud šo ēdienu saglabāšanos."
Iedvesmojoties tieši no "Tradīciju burtnīcas" tapšanas laikā ievāktajām receptēm un stāstiem, tagad arī starpnozaru mākslas grupas "Serde" mājvietā Aizputē tiek gatavota skābputra, būs arī 4. maijā, kad interesenti aicināti atklāt 25. "Tradīciju burtnīcu".
"Pēc tām ekspedīcijām, kur vienā dienā mums bija iespēja nodegustēt četru veida skābputras, es arī pēc tam pati sāku vārīt skābputru tādu, kādu manā ģimenē vārīja mamma un vāra ik palaikam vēl tagad. Jā, arī man tā ir tāda kā tradīcijas atiedzīvināšana. Kad "Serdē" taisām pasākumus, kas saistīti ar tradicionālo kultūru, mēs arī piedāvājam skābputru," stāstīja Pucena.
Tradīciju lādēs lūkojoties, ēdiens ir ļoti būtiska kultūras mantojuma sastāvdaļa un tam ir nozīmīga loma cilvēka dzīvē no bērna dzimšanas līdz pat aiziešanai viņsaulē. "Latviešiem vēl ir tāds teiciens, ja cilvēks nomirst, viņš noliek karoti, viņš nebūs vairs ēdājs," piebilda Pucena.
