Virsotnes nav – tikai nebeidzams ceļš. Saruna ar diriģentu Vladimiru Fedosejevu

Maša Nasardinova: Vladimir Ivanovič, cik gadu vecumā jūs sajutāties tikai un vienīgi kā diriģents?

Vladimirs Fedosejevs: Kopš bērnības! (smejas) Skrēju pakaļ pūtēju orķestriem pa ielu – Ļeņingradā tie bija ļoti populāri –, stājos pašās beigās, pie šķīvjiem, un centos diriģēt. Protams, tas nebija diez ko nopietni, taču patiešām jau tolaik domāju, ka varu vadīt mūziķus… Skaidrs, ka dzīve visu lēma pa savam. Karš, blokāde… Četrdesmit trešajā gadā, kad atbrīvoja Ladogas ezeru, mūsu ģimeni izsūtīja uz “MUROM” – rūpnīcu, kurā tēvs strādāja. Tur es daudz vingrinājos bajāna spēlē, spēlēju slimniekiem slimnīcās. Pēc tam mēs atgriezāmies Ļeņingradā, un es iestājos Musorgska vārdā nosauktajā mūzikas skolā tautas instrumentu nodaļā, kurā bija arī diriģēšanas nodarbības. Sanāk, ka 1948. gadā pievērsos diriģēšanai. Es uz to tiecos. Sāku apgūt zināmas prasmes.

Kurš bija pirmais cilvēks, kas noticēja jūsu varēšanai simfoniskā orķestra diriģēšanā? Jūs pats vai apkārtējie?

Cilvēki, kas bija apkārt. Mans pasniedzējs Leo Ginzburgs – brīnišķīgs, ģeniāls pedagogs. Viņš atgriezās no Vācijas 30. gados, jo Hitlera režīmā vairs nebija iespējams dzīvot, izveidoja klasi Maskavas konservatorijā. Viņš mums atveda vācu diriģēšanas skolu. Mācījos pie viņa un vienlaikus biju Vissavienības radio un centrālās televīzijas krievu tautas instrumentu orķestra galvenais diriģents. Šajā orķestrī pavadīju 16 gadus. Apbraukājām daudzas valstis, pabiju visur kur.

Tomēr, neskatoties uz to, es sapņoju apgūt simfonisko un operas diriģēšanu. Iestājos Maskavas konservatorijas maģistrantūrā pie Ginzburga, Mravinskis mani ieteica. Mravinskis arī man izkārtoja pirmo koncertu, iedeva savu Ļeņingradas filharmonijas orķestri, uzaicināja mani diriģēt vienu no koncertiem jauno diriģentu abonementu ciklā. Lai arī zināja mani tikai kā tautas mūzikas diriģentu, tomēr kaut kā bija ievērojis. Laikam tāds liktenis.

Lieta tāda, ka to koncertu, ko diriģēju 1971. gadā, es šopavasar atkārtoju! Ar to pašu orķestri, tajā pašā filharmonijā! Ar to pašu programmu, kas skanēja pirms piecdesmit gadiem – Čaikovska Ceturto un Dvoržāka Čellkoncertu.

Es, protams, šo faktu pat neatminējos, viņi paši man sagādāja tādu īpašu dāvanu.

Mravinskim manā dzīvē bijusi svarīga loma. Milzīga. Arī Leo Ginzburgs uzskatīja, ka esmu gana labs, lai kļūtu par simfoniskā orķestra diriģentu. Pie viņa pabeidzu maģistrantūru, bet Radionamā notika tā, ka Genādijs Roždestvenskis no Lielā simfoniskā orķestra aizgāja, viņš nevēlējās turpināt, un pēkšņi viņa vietā ielika mani. Protams, man bija bail. Lielais simfoniskais orķestris bija ļoti slavens – pirmais orķestris, kas izveidots Padomju Savienībā. Ceļš nebija viegls, jutu lielu pretestību, jo biju tautas mūzikas jomas pārstāvis – man to pārmeta visu laiku. Nav īstais žanrs, savā ziņā otrā šķira. Tautas māksla? Nu tad palieciet tajā jomā… Taču kaut kādi spēki, es pat nezinu – debesu vai ne, mani atbalstīja. Esmu piektais Lielā simfoniskā orķestra vadītājs. Mani priekšteči bija Orlovs, Golovanovs, Hauks un Roždestvenskis.

Jūs sākāt simfoniskā diriģenta karjeru 39 gadu vecumā, pirmo krievu simfonisko orķestri sākāt vadīt 41 gada vecumā, bet ārzemju orķestri – “Vīnes simfoniķus” – 65 gadu vecumā. Atskatoties uz pagātni, vai varat teikt, ka bijis vairāk ieguvumu vai zaudējumu faktā, ka nonācāt pie šo orķestru diriģenta pults nobriedušā vecumā, būdams jau pieredzējis mūziķis?

Protams, vairāk ieguvumu. Arī tas, ka pirms tam strādāju tautas mūzikas orķestrī, bija pluss, jo no tautas mākslas attīstījies viss pārējais. Tā deva man drosmi un zināšanas, tāpēc tik viegli varēju pārorientēties. Ilgu laiku apvienoju vienu un otru. Bet, kad mani uzaicināja Vīnē strādāt astoņus gadus, biju pārsteigts. Vispirms uzaicināja nodiriģēt vienu koncertu. Koncerta beigās bija Johana Štrausa skaņdarbi. Štrausu gan neviens cits kā tikai vīnieši paši nevar atskaņot, jo tā būtībā ir viņu tautas mūzika. Tas bija pārbaudījums – kā es nodiriģēšu Štrausu. Ko darīt?! Riskēju… un ļoti veiksmīgi tiku galā.

Pēc tam saņēmu avīzi, kurā bija rakstīts, ka manis diriģētais Štrauss tiešām bijis Štrauss.

Iemesls laikam būs tas, ka Štrauss, viesodamies Pēterburgā, sagrēkoja ar manu vecmāmiņu. Vienas asinis!

Kā gan citādi es būtu varējis sajust, kā spēlēt Štrausu! (smejas) Manai vecmāmiņai gan ar to nav nekāda sakara!

Vai mūzikā ir kaut kas tāds, ko diriģents Fedosejevs nezina vai nemāk?

Ai, nē, nav vairs nekā tāda. (smejas) Mīlu to, ko daru. Savukārt tam, ko nesaprotu un no kā atrodos tālu, neķeros klāt. Jāsaka gan, ka krievu mūziku esmu spēlējis teju visu.

Kuru skaņdarbu uzskatāt par savas personības, savas būtības atspulgu?

Čaikovska Ceturto simfoniju. Tā ir ar mani visu laiku. Jau konservatorijas laikā rakstīju par to referātu. Tā ir man ļoti tuva, kaut arī es tajā visu laiku kaut ko pamainu…

Reiz ieslēdzu radio un prātoju, kas atskaņo Čaikovska Ceturto – vareni izstrādāta, ar netradicionālu pieeju… Beigās piesaka manu vārdu.

Es nekad neklausos savus ierakstus. To ir ļoti daudz, man ir plaša diskogrāfija. Japānā ieguvu otro vietu konkursā, kurā tika vērtēti 20 pasaules labākie klasiskās mūzikas ieraksti. Karajans ar Riharda Štrausa mūzikas ierakstiem bija pirmajā vietā, bet es ar savu Čaikovski biju otrais. Kopš tā laika mani pasludinājuši par Čaikovska zinātāju.

Pēc jūsu novērojumiem – vai klausītāju uztvere un muzikālā gaume ar laiku mainās?

Es tā gan neteiktu, nē. Pie mūzikas “pielīp” vairāk nekā agrāk. Šī briesmīgā pandēmijas situācija cilvēkos itin kā ir kaut ko iekustinājusi, viņi tiecas pēc mākslas. Mēs šajā laikā ar koncertiem esam apbraukājuši daudzas Krievijas pilsētas – visur pārpildītas zāles, lai arī tas bija tikpat kā aizliegts, tomēr pilnas. Daudz jauniešu, kuri šķietami atrodas pavisam tālu no klasiskās mūzikas, bet ir redzams, ka viņos ir vēlme sajust īstas mūzikas dziļumu. Man liekas, ka tagad pienācis tāds laiks.

Koncerta laikā jūs veidojat dialogu ar publiku. Kas notiek translācijas apstākļos, kad zāle tukša?

Tas ir ļoti grūti, ļoti slikti – bez publikas klātbūtnes, kad nav reakcijas un aplausu, nejūt klausītāju vēlmi pastiept koncertu garumā. Tā ir drāma mums visiem.

Vai ar orķestrantiem no dažādām valstīm ir jāstrādā dažādi? Vai arī mūziķi – tā ir atsevišķa tautība?

Jā, viena tautība. Lūk, Itālijā, kad strādāju “La Scala” operteātrī, Romas opera man uzdāvināja atslēgas, lai es jebkurā laikā varētu turp doties… Taču pirmajā reizē, kad satiecies ar itāļu mūziķiem, viņi uzskata tevi par ienaidnieku. Viņi visu zina labāk par tevi, visu ir redzējuši. Kā lai cīnās ar šo kareivīgo noskaņojumu? Daži diriģenti lamājas. Es tomēr neesmu diktators, visu daru tikai ar mīlestību. Es sāku viņiem stāstīt muļķības: viņi spēlē ļoti slikti, bet es viņiem pārliecinoši stāstu, ka ir ļoti labi, vajag tikai mazliet citādi te kaut ko izdarīt, pavisam nedaudz. Tas nomierina. Cilvēki beidz dzert ūdeni vai sarunāties, ieklausās. Tas var vilkties ilgi, stundu, varbūt ilgāk, kamēr aizrausi viņus ar savu domu. Tad jau var risināt cita līmeņa uzdevumus.

Esmu pārliecinājies, ka tikai tā var tikt līdz otra cilvēka sirdij.

Viņš taču tevi galīgi nepazīst, ja nu vienīgi ir pa ausu galam dzirdējis tavu vārdu. Ar ko viņu “pavilkt”? Ar mūziku, uzslavējot. Pat ja viņš uzreiz visu noliedz, nevajag lamāt. Ja viņu lamā, viņš tik un tā nesapratīs, par ko…

Ar vīniešiem esmu ļoti sadraudzējies. Es ar viņiem kopā spēlēju tikai vīniešu repertuāru, no krievu mūzikas Vīnē gandrīz neko neesmu atskaņojis. Taču to, ko spēlēju – pavisam citādi. Vīnē mācīju krievu stilu, Maskavā apguvu Vīnes spēles manieri. Pēc tam, kad aizbraucu, viss pazuda un atkal atgriezās vecajās sliedēs. Bet tas ir normāli.

Skaidrs, ka orķestrī diriģents krēslus sen vairs nemet, bet vai ir nācies pacelt balsi?

Nav nācies. Ne reizi dzīvē. Es pie savējiem vēršos, saucot vārdā, mīlinājuma formā – Serjožeņka, Koļeņka, es jūs lūdzu. Savukārt ar ārzemniekiem – nesaucot vārdā, bet laipni.

Lielā simfoniskā orķestra mūziķi ir vecumā no 25 līdz 82. Kāds ir optimālais vecums?

Kamēr var spēlēt. Lūk, Simons mums bija slavens ar to, ka LSO nostrādāja sešdesmit gadu! Sešdesmit! Pirmais čells. Visus izaudzināja, viņa čellu grupa bija perfekta. Saku: “Viktor Ļvovič, palieciet, neejiet pensijā!” Bet viņš saka: “Man jau acis nogurušas, neredzu notis.” Tikai tā iemesla dēļ aizgāja prom, citādi, ja acis vēl rādītu, viņš turpinātu strādāt.

Vai esat pacietīgs attiecībā pret cilvēkiem ar trūkumiem?

Protams, kā gan citādi.

Vai tas darbā netraucē?

Zinu, ka viens cilvēks var izbojāt visu orķestri. Viens cilvēks! Ja viņš ap sevi rada sliktu gaisotni, kādu apskauž. Ir bijuši tādi gadījumi, esmu cīnījies. Tādi cilvēki no mums gāja prom. Principā vajag izveidot draudzību, mīlestību, cieņu. Tas ir ļoti svarīgi. Tad parādās orķestra īpašais skanējums.

Taču pats svarīgākais, lai orķestri varētu atpazīt pēc tā skanējuma, atdeves, viendabīgas skaņas – no skatuves burtiski jāskan dziedājumam, orķestrim jāspēj būt kā korim.

Es vispār pievēršu daudz uzmanības dziedāšanai, ar dziedātājiem esmu allaž draudzējies un joprojām uzturu attiecības ar viņiem. Tikko kā [Maskavas] operā “Helikons” nodiriģēju “Pīķa dāmu”. Bija ļoti interesanti. Dziedātāji raida signālus orķestrim ar savu vokālo manieri. Saprotams, ja ir labi dziedātāji. Tādi kā Sergejs Lemeševs – mēs ar viņu esam daudz strādājuši kopā, viņš pat uzrakstīja rakstu par mani avīzē “Pravda” (smejas). Ar Pavaroti esmu daudzkārt ticies…

Vai taisnība, ka jūs pēc viena no koncertiem ar Pavaroti atteicāties no diriģenta zižļa izmantošanas?

Jā, un vai zināt, kāpēc? Man bija jādiriģē Verdi Rekviēms. Solistu vidū – Pavaroti. 2000 cilvēku liels koris no 20 valstīm! Koncerts stadionā. Nu, lūk, uz skatuves stāv Pavaroti un visu laiku rij ledu – izrādās, ka tas vokālistiem veselīgi, ja balss saites iekaisušas vai nogurušas. Es diriģēju un knapi redzu kori. Mēģinu visu parādīt ar zizli, bet tas nekādi neizdodas. Koristi sauc – maestro, mēs jūs neredzam! Sapratu, ka nedrīkst ar zizli diriģēt, vajadzīgas dzīvas rokas, tās labāk nodod izjūtas. Protams, ja tādas radušās. Ir gadījumi, kad diriģents ir absolūti “bez rokām”, tad darbojas acis vai kaut kas cits… Tā nu es pēc šī koncerta sāku diriģēt bez zižļa. Zizlis man tagad traucē.

Kad pēdējoreiz spēlējāt bajānu?

Sen. Taču jāteic, ka esmu spēlējis bajānu pat kāzās!

Tātad tā nav vis leģenda – jūs esat spēlējis kāzās, kurās dziedāja Aleksandrs Vederņikovs, Lielā teātra solists, viens no zināmākajiem krievu basiem?

Tā ir tīra patiesība! Mēs reiz devāmies uz kādu ciemu pie Vjatkas, uz viņa dzimto pusi, dzīvojām būdiņā, un negaidot mūs uzaicināja uz kāzām. Kādi bijām, tādi arī aizgājām – čībās, mugurā sazin kas uzvilkts… Laidām no sirds. Vai tur bija bajāns vai akordeons, vai garmoška… Bet panākumi milzīgi! (smejas) Bija jautrība, bija mīlestība.

Mūsdienās, tiklīdz diriģents kļūst slavens, viņš pārtop par cilvēku uz koferiem. Pēc neskaitāmiem pārlidojumiem un pārbraucieniem, pēc pārslēgšanās no viena teātra uz otru, no orķestra uz orķestri vai jūs līdzīgi kā Bahu nepārņem vēlme pārcelties uz nelielu pilsētu un nodarboties tikai ar mūziku kopā ar uzticamiem mūziķiem?

Man ar to nepietiek. Man nepieciešama saskarsme ar dažādu profesiju pārstāvjiem, kuriem ir dažādi uzskati, pat ar dažādu tautību cilvēkiem. Man vajag sarunāties ar dziedātājiem, ar mūziķiem, jo no sarunāšanās daudz kas attīstās. Un arī pats cilvēks aug.

Esmu daudzkārt bijis Japānā – mani tur aicināja viesturnejās ar visiem orķestriem; kādu laiku vadīju Tokijas filharmonijas orķestri. Japāna man ir numur viens.

Japāņi krievu mūziku sajūt labāk, nekā dažs labs mūsējais.

Man ir ļoti svarīgi, kā viņi reaģē uz to, ko es daru, kas viņus īpaši ieinteresē, kuru manu sajūtu viņi novērtē, pat ja es pats varbūt pat neesmu tai pievērsis uzmanību. To es ķeru un paturu atmiņā. Atrasties vienuviet, kā to darīja Bahs… Nē, to nu es nespētu.

Ir skaidrs, ka programmas veidošana un solista izvēle visbiežāk ir racionāls kompromiss starp viesdiriģentu un uzņemošo pusi. Patlaban, kad sākušies mēģinājumi Šūberta Devītajai un Bēthovena Ceturtajam klavierkoncertam ar LNSO un Georgiju Osokinu, kādu ideālo programmu jūs vēlētos atskaņot nākotnē?

Georgijs ir ļoti labs pianists. Smalks, viņam mazliet piemīt nosliece uz lirismu, bet tas arī labi, jo no lirisma ir vieglāk uzķert Bēthovena mūzikas būtību nekā otrādi. Es labprāt spēlētu ar viņu Rahmaņinovu. Es vispār domāju par Rahmaņinovu – tā ir mūsu sirds, mūsu tautas, mūsu nācijas dvēsele. Viņu atdarināt nav iespējams. Pat saprast viņu, izprast viņa dzelmi nav katram dots.

Pastāv optimistisks uzskats, ka pēc piecdesmit dzīve kļūst krietni labāka un pēc sešdesmit – pavisam laba. Vai jūs to izjūtat tādā veidā?

Jā, protams. Ir vairāk iespēju saprast, kas ir kas, par ko tevi mīl, par ko ienīst. Jā, man ir cienītāji, viņu ir absolūtais vairākums, bet ir arī tādi, kas domā citādi.

Kad cilvēks ir uzkāpis virsotnē, viņš apjēdz, ka tur nekā nav. Vai jums ir pazīstama šī sajūta?

Tikt līdz virsotnei nav iespējams. Virsotne būtībā nepastāv. Ir ceļš, kuram nav redzams gals. Lūk, šāda sajūta man ir pazīstama. Ja esi kādam noderīgs, tu ej pa šo ceļu un redzi savu atspulgu citos. Tad tu esi pateicīgs debesīm.

Lielākā vilšanās, ko esat piedzīvojis savas muzikālās karjeras laikā ir…

…tas, ka cilvēki, kas salikti atbildīgos amatos, patiesībā nesaprot kultūras nozīmi. Tāpēc daudz kas izzūd acu priekšā, it īpaši tautas mākslā. Krievijā ir izzuduši tautas mūzikas kori, un tas ir milzu zaudējums. Tur tā īpašā dziedāšanas maniere, plecs pie pleca, tu jūti kaimiņa sirdspukstus… Pie mums kultūras procesi tiek vadīti briesmīgi, to vadība ir neprofesionāļu pārziņā, Lunarčarsku vairs nav. Ja esi augstā amatā, mēģini nodrošināt, lai šī vieta kaut kādā veidā raida gaismu visapkārt.

Cilvēks bez kultūras taču ir gluži pliks!

Vai ir kas tāds, par ko varat teikt  – manā dzīvē notika brīnums?

Fakts, ka es esmu, fakts, ka mēs ar sievu [Olgu Dobrohotovu – red.] atradām viens otru. Brīnums ir tas, ka es saņēmu iespēju strādāt ar LSO. Brīnums, ka varēju strādāt Vīnē. Nu, attiecībā uz orķestriem – tie nav brīnumi tiešā nozīmē, bet smags darbs. Var jau smagi strādāt, un brīnumu tā arī nesagaidīt…

Ko lasāt, izņemot partitūras?

Visu, kas saistīts ar komponistiem, ar kultūru kopumā. Jebkuras valsts kultūru. Lai labāk saprastu Mocartu, es Vīnes bibliotēkā pētu visu par viņu un laikmetu. Lai izprastu Bahu, daru to pašu Vācijā. Mani interesē jebkāda veida literatūra. Tikai laika nepietiek, bieži jābraukā. Taču es neatsakos no braucieniem jelkur – ja gaida, tad ir jābrauc. Piemēram, nesen viesojos Hirosimā, mani uzaicināja diriģēt Čaikovska “Romeo un Džuljetu” un Šostakoviča Piekto simfoniju, lai būtu gan karš, gan miers. Ilgi prātoju, lidot vai nelidot. Un piedevām vēl karantīna divu nedēļu garumā. Taču piekritu. Divas nedēļas nosēdēju Tokijā, tiku līdz Hirosimai. Liels orķestris – gan jauni, gan veci.

Zālē puse cilvēku raud. It īpaši bērni… Apstādināju simfoniju un vaicāju – tu raudi?

Cilvēks pirmajā rindā. Ar tulka starpniecību saka, ka viņiem atomsprādziena laikā gāja bojā vectēvi, vecmammas, vecvectēvi, vecvecmammas… Pie šīs mūzikas viņi atceras bojā gājušos un raud. Tas ir ļoti svarīgi. Vai jūs zināt, ka Japānā daudziem jauniešiem šķiet, ka mēs viņus bombardējām? Nevis amerikāņi, bet krievi? Hirosimā bija viena ļoti skumja tikšanās, kad nācās skaidrot, bet to izskaidrot bija ļoti grūti.

Vai esat radis atbildi – kas ir mūzika un kādēļ tā pasaulei vajadzīga?

Bībelē ir teikts – kad beidzas vārdi, sākas mūzika. Lūk arī visa atbilde. Mūzika visu pastāstīs, visu izskaidros. Tikai tā.