Tumšie lietus mākoņi rīta agrumā aizklāja saullēktu, bet kalpoja kā dabas radīta scenogrāfija šī gada Ivetas Apkalnas koncerta idejai - vizualizēt un uzgleznot mūzikā tumsu.
“Sākums bija paredzēts uzburt tumsu, uzburt iekšēju nesaprašanos, konfliktu cilvēkam brīdī, kad cilvēks mostas un vēl ir starp pamošanos un sapni. Vai arī nakts murgiem. Un tad, kas to būtu domājis, parādījās saule!” stāstīja Iveta Apkalna.
Vairāk nekā stundu ilgajā koncerta pirmajā daļā izskanēja Tjerī Eskēša un Lionela Rouga skaņdarbi, savukārt rītausmas saules izlaušanos no mākoņiem pavadīja Johana Sebastiāna Baha, Ferensa Lista un Filipa Glāsa opusi.
“Tas, ko es varēju piedzīvot šodien, tā ir absolūti ekskluzīva iespēja, par kādu, es pieļauju, daudzi kolēģi mani varētu arī apskaust. Jo iespēja tikties ar savu publiku un ar tik daudz publikas vienlaicīgi, - tas ir tas, kā mums visiem šajā laikā ir pietrūcis,” atzina Apkalna.