Baiba Santa Vanaga: Kā viss sākās – kā tu sevi atradi mūzikā un diriģēšanā?
Henrijs Kristofers Āviks: Tas ir labs jautājums, jo patiesībā nenāku no mūziķu ģimenes, bet arī mans brālis ir mūziķis (vijolnieks Hanss Kristiāns Āviks – aut piez.). Jau agri sākām dziedāt baznīcā. Bērnībā abi bijām puiši – soprāni. Īsti nedziedājām koros, mums deva solo lomas, tai skaitā arī Igaunijas Nacionālajā operā. Toreiz man bija aptuveni desmit, vienpadsmit gadu. Tās bija manas pirmās sastapšanās ar profesionālu diriģēšanu – dziedot kopā ar orķestri, strādājot ar diriģentu. Tas noteikti bija viens no pirmajiem impulsiem. Mūzikas skolā apguvu trompeti. Man bija brīnišķīgs skolotājs, kurš deva iespēju diriģēt pūšaminstrumentu ansambli, kurā spēlēju. Šķiet, man bija trīspadsmit vai četrpadsmit gadu. Skolotājs ļāva diriģēt mēģinājumos, vēlāk – arī koncertos. Reizēm pat dažādus sastāvus. Viņš viennozīmīgi mani vadīja diriģēšanas ceļā. Kad pabeidzu mūzikas augstskolu Tallinā, bija skaidrs: man tiešām no sirds patiktu studēt diriģēšanu. Tad arī devos uz Vāciju.
Vai saprotu pareizi, ka esat pirmie mūziķi ģimenē?
Tā tiešām ir. Mums ir vairāki ļoti muzikāli ģimenes locekļi dzimtas kokā, bet ne profesionāļi.
Tu stāstīji par pūšaminstrumentu ansambli. Tas nereti sasaucas ar neakadēmisko un džeza mūziku.
Patiesi sākumā spēlēju džeza ansamblī. Tur man bija ļoti labi draugi, kas šobrīd vairāk aktīvi darbojas popmūzikas laukā. Mēs kopā spēlējām skolas ansamblī, pat devāmies uz festivāliem ārpus Igaunijas. Piemēram, man patīk fanks. Šī pieredze patiešām bija daļa manas muzikālās attīstības. Domāju, ka tas ir bijis ļoti noderīgi, un tā ir visiem, kam bijis līdzīgi.
Spēja pārvaldīt instrumentu – kādas kompetences tas tev dod kā diriģentam?
Domāju, ka ļoti svarīga ir pieredze pašam kādu laiku atrasties orķestrī kā mūziķim. Saikne starp mūziķiem orķestrī un diriģentu ir patiesi unikāla. Šāda komunikācijas forma pasaulē nekur citur nepastāv. Tā ir īpaša, un būt daļai no tā palīdz saprast veidu, kā domā mūziķi un kā domā diriģents. Diriģentam šāda iepriekšēja pieredze palīdz reflektēt. Tā varētu būt filozofiskā atbilde uz šo jautājumu. Praktiskā daļa – zināt, kā elpot. Kā izbijušam pūšaminstrumentālistam, bet šobrīd – kā diriģentam – bieži nākas pārdomāt savu elpošanu vēlreiz. Jo katrs mūziķis orķestrī elpo citādi – stīginstrumentālisti elpo, lai radītu skaistu muzikālo sākumu vai organisku frāzes sākumu. Taču pūšaminstrumentālistiem – tas ir neizbēgami. Muzikālā elpa, atkarībā no instrumenta, ko pārvaldi, katram ir citāda. Domāju, ka diriģentam ir ļoti svarīgi saprast, kāds ir skaņas rašanās princips. Manuprāt, šādas zināšanas ātrāk nonāk pie diriģenta, ja iepriekš viņš pats ir spēlējis orķestrī. Turklāt ir arī tik daudz diriģentu – pianistu. Un tas ir lieliski – tev ir izkopta harmonijas, faktūras, formas, arī polifonijas izjūta, kuru tu nevari iegūt, pārvaldot melodisku instrumentu.
Pianisti, kas ir strādājuši ar orķestri, manuprāt, ir vislabāk sagatavotie diriģēšanai.
Kādām rakstura īpašībām, tavuprāt, jāpiemīt diriģentam?
Uzskatu, ka pirmā lieta, kas gan varētu izklausīties pārsteidzoši, ir ne tik ļoti mīlestība pret mūziku, bet gan patiess gandarījums strādāt ar cilvēkiem. Manuprāt, jaunie diriģenti to mēdz aizmirst, un pašā sākumā to reizēm aizmirsu arī es. Šķita, ka esmu nepārtraukti pārņemts ar muzikālām idejām un iecerēm – ir tik daudz vīziju, kā mūzikai jāformējas, kā jāizskan, kā jāveido konkrēta frāze un visas citas sīkās lietas. Bet, ja kā diriģents aizmirsti, ka stāvi pretī tik daudz dažādiem cilvēkiem, kas arī mīl mūziku, tad ir neiespējami sasniegt labu rezultātu.
Tāpēc pirmā personības iezīme ir dabiska atvērtība strādāt ar cilvēkiem. Un, protams, pēc tā seko neizmērojama mīlestība pret mūziku.
Viss pārējais nāk ceļā – interese par mūzikas vēsturi – no kurienes kas nāk. Zināšanas par mūzikas instrumentiem, dažādiem laikmetiem. Mūsdienās – arī par ierakstu vēsturi, kāpēc ne? Domāju, ka ir ļoti daudzas lietas, kas diriģentu padara par labu, bet svarīgākā no tām – veidot, būvēt saikni ar citiem cilvēkiem.
Esi ticies ar daudziem izciliem vārdiem diriģēšanas vēsturē: Juku Peku Sarasti, Pāvo Jervi un citiem. Kurš no taviem skolotājiem ir devis visvairāk zināšanu un iespēju atrast pašam savu balsi?
Esmu bijis ļoti laimīgs savā ceļā satikt daudz izcilu skolotāju. Domāju, ka katrs ir devis kādu ļoti īpašu daļu no tā, ko spēju paveikt šodien. Man ir bijuši lieliski skolotāji no pašiem pirmsākumiem, kad mācījos Igaunijā. Kā jau minēju – mans trompetes skolotājs, dziedāšanas, partitūras skolotājs. Vēlāk nozīmīgu lomu deva pasniedzēji Veimārā. Man arī bija īpašs semestris Šveicē pie Johannesa Šlēfli, kuru no visas sirds apbrīnoju un kurš ir kļuvis par manu psihologu diriģēšanas pasaulē. Manuprāt, šī tikšanās mainīja daudz manā domāšanā par mani kā unikālu mūziķi. Bet ir bijuši ļoti daudz svarīgu iespaidu, piemēram, no Daniela Gati, kura meistarklasē piedalījos, šķiet, pagājušajā vasarā. Noteikti jāpiemin Pāvo Jervi, kurš ir ļoti laipns un īpaši muzikāls diriģents. Esmu dalībnieks diriģentu forumā Vācijā, kur savulaik satiku daudzus jo daudzus izcilus pasniedzējus. Uzskatu – jo vairāk skatpunktus tu redzi, jo labāk vari atrast sevi. Daudzi diriģenti man ir teikuši – tas ir teju neizbēgami, ka savā karjeras sākumposmā tu domā vai izskaties kā kāds cits. Tas ir dabisks pašattīstības posms. Bet brīdī, kad iegūsti pieredzi un zināšanas no dažādiem avotiem – dažādiem cilvēkiem – tu visu saliec kopā, un tas, kas paliek vai izspraucas uz āru, – tas ir tas, kas esi tu.
Vai domāji – jo vairāk redzi, jo labāk vari izvēlēties, kas tev der un kas – ne?
Tas vairāk notiek dabiski. Tā mazāk ir aktīva izvēle, kā tas būtu veikalā – izdomā un paņem. Šajā gadījumā tas atnāk pie tevis un paliek. Manuprāt, tavam prātam jābūt pilnībā atvērtam un ļoti možam pret sevi un to, ko dari.
Vai tev ir savs diriģēšanas elks?
Man nekad nav bijis kāds mīļākais diriģents, tāpēc uz šo jautājumu noteikti nevaru atbildēt. Jāpiemin gan, ka pirmais diriģents, ko patiesi apbrīnoju, bija Nēme Jervi. Lielais igauņu maestro, ar kuru visi lepojamies. Viņš bija lieliska iedvesma.
Tomēr pēc tam esmu saticis daudz izcilu diriģentu – noteikti neizvēlētos vienu. Viņi visi ir unikāli.
Esi mācījies Somijā, Vācijā un citviet Eiropā. Attiecīgi – esi redzējis dažādas diriģēšanas skolas.
Jāatzīst, ka Somijā nestudēju, bet gan apmeklēju jauniešu diriģēšanas klases, kuras organizēja maestro Jorma Panula. Tās norisinājās ļoti īsu laiku. Pēc tam studēju Vācijā, tad mazliet Šveicē un šobrīd atrodos Nīderlandē. Es gan neteiktu, ka visām šīm skolām – vismaz Centrāleiropā – ir katrai kas ārkārtēji tipisks, kā noteikti bija 20. gadsimtā – Sanktpēterburgas skolai, vācu skolai, amerikāņu skolai un tamlīdzīgi. Nedomāju, ka mūsdienās šī atšķirība ir tik acīmredzama. Katram skolotājam ir savs mācību stils un dabisks veids, kā strādāt ar jaunajiem talantiem. Manuprāt, tam ir lielāka nozīme. Piemēram, mans skolotājs Veimārā – Nikolā Paskē – viņš nāk no Urugvajas, bet lielākoties dzīvojis Vācijā. Tas būtu interesants jautājums – vai tā ir Dienvidamerikas vai Vācijas skola, vai kas cits? Protams, Vācijas kultūra ir formējusi viņa priekšstatus, bet viņa saknes vēl joprojām ir Dienvidamerikā – gan muzikāli, gan kulturāli iespaidi, veids, kā izrādīt savas emocijas. Jo mūzika galvenokārt ir par emocijām – to izrādīšanu un nodošanu. Svarīgākas ir dažādas personības, ne dažādas diriģēšanas skolas.
Arī viņu pieredze un zināšanas ir iegūtas starptautiskā procesā.
Taisnība. Pasaule kļūst arvien internacionālāka.
Ja runājam par jaunākām diriģēšanas paaudzēm – kuru diriģentu redzi kā lielisku kolēģi ar gaišu nākotni?
Būšu laimīgs par pēc iespējas vairāk lieliskiem kolēģiem! Kad studēju Veimārā, apkārt bija daudz lielisku studentu, no kuriem daudz ko mācījos. Tas pats bija Šveicē, un tāpat ir tagad, Nīderlandē. Viņi dara brīnišķīgas lietas. Esmu piedalījies daudzās meistarklasēs un daudzos konkursos un esmu redzējis daudz lielisku jauno diriģentu, no kā daudz ko varu mācīties. Bet problēma ar diriģentiem un koleģialitāti – mēs praktiski nekad pēc koncertiem netiekamies! (smejas) Diemžēl vai par laimi mēs visbiežāk nevaram uzstāties kopā.
Piemēram, es ļoti priecātos aprunāties arī ar jūsu jauno māksliniecisko vadītāju un galveno diriģentu Tarmo Peltokoski.
Manuprāt, viņš ir unikāls talants. Protams, jau vēsturiski varam runāt par lieliskiem somu izcelsmes diriģentiem. Noteikti arī Klauss Mekele un daudzi, daudzi citi. Bet vai varu runāt par gaišu nākotni – tiešām nedomāju, ka tas ir mūsu rokās. Šī pasaule strādā daudz citādāk nekā agrākos laikos. Man vienmēr stāv prātā tas, ko reiz teica Šūmanis savā grāmatā jaunajiem mūziķiem: dari, cik labi vien spēj, un viss pārējais pie tevis atnāks. Kāds varētu teikt, ka tas ir diezgan aizmiglots skatījums uz karjeru, bet vai tiešām mums jārunā tieši par to? Tev vēl joprojām ir jāmīl tas, ko dari, un jādara, cik labi vien vari. Šīs lietas nekad nemainās. Tu vari būt ārkārtīgi talantīgs, bet vai citi to sauc par gaišu nākotni – tā ir viņu pašu izvēle. Tāpēc varu mēģināt pieklājīgi izvairīties atbildēt šo jautājumu pārāk tieši. Jo patiesi nevaru pateikt, ka "šis cilvēks tiešām būs izcils karjerā, tāpēc, ka...". Ir tik daudz faktoru, kas to ietekmē. Bet vēl joprojām uzskatu, ka ir svarīgi mācīties no citiem, kā arī uzskatu, ka ir tiešām vērtīgi, ka mūsdienās diriģenti arvien vairāk un vairāk sanāk kopā kā studenti, kā jauni kolēģi. Šādās sadarbībās vari tikai uzvarēt.
Tavā profesionālajā biogrāfijā varam lasīt mazu daļu no tā, ar kādiem ansambļiem un orķestriem esi sadarbojies. Sarakstā ir Tonhalles orķestris Šveicē, Igaunijas Nacionālā opera un daudzi citi. Vai vari ieskicēt savus spilgtākos sadarbības projektus?
Tonhalles orķestri diriģēju meistarklasē ar Pāvo Jervi pirms dažiem gadiem – tā, protams, bija viena no skaistākajām pieredzēm, jo šim orķestrim ir izcila skaņas kultūra un ievērojama vēsture. Spēlējām Brāmsu, Mocartu. Savukārt Igaunijas Nacionālajā operā pāris gadus esmu viesdiriģents Čaikovska baleta "Riekstkodis" uzvedumā. Esmu ļoti pateicīgs par pieredzi iestudēt baletu, kā arī esmu daudz no tā mācījies. Tas ir daudz citādāk, nekā diriģēt simfonisko mūziku koncertā vai pat operu. Ir arī daudzas ļoti interesantas sadarbības, kas šajā sezonā tikai tuvojas. Piemēram, gada nogalē – 31. decembrī – norisināsies ļoti aizraujošs koncerts, kurā muzicēs orķestris, kura dalībnieki ir igauņu jaunie mūziķi, kas studē ārzemēs. Mēs runājām par pasauli, kas kļuvusi internacionāla. Ir daudz jaunu iespēju, un tas pat ir kļuvis par trendu – studēt kaut kur citur un iegūt visdažādākās pieredzes. Šajā orķestrī satiksies igauņi, kas studē Centrāleiropā, Amerikā un citur pasaulē. Uzstāsimies kā projektu orķestris, programmā skanēs Stravinskis un Ramo. Man ļoti patīk šo abu komponistu kombinācija – viņi abi ir zināmi kā baletmūzikas meistari un reformatori. Ramo bija viens no izcilākajiem franču meistariem, komponēja dučiem izcilu deju. Savukārt Stravinskis izdarīja ko tik oriģinālu, ko neviens tajā laikā pat nespēja iedomāties. Manuprāt, ir atbilstoši viņus apvienot vienā koncertprogrammā. Iespējams, šī ir viena no pirmajām reizēm, kad igauņu orķestris atskaņos Ramo mūziku. Nezinu, kā ar viņu ir Latvijā, bet Igaunijā Ramo mūziku atskaņo reti. Mums ir lieliski senās mūzikas ansambļi, bet pilnas orķestra versijas viņa darbiem ir vēl neatklāts lauks. Pavasarī būs koncerts ar Pērnavas pilsētas orķestri, tāpat gaidu tikšanos ar "Jerusalem Camerata" Izraēlā, kurā sadarbošos ar Andresu Mustonenu – senās mūzikas pionieri Igaunijā. Būs koncerti Vācijā ar jaunajiem solistiem, kas uzvarējuši lielā jauno mūziķu konkursā. Koncertu kļūst arvien vairāk. Pagaidām tas nav pilna laika darbs, jo studēju un studēšu vēl divus gadus, bet priecājos, ka varu arvien vairāk strādāt ar daudziem izciliem mūziķiem.
Kāda mūzika ir tavu interešu centrā šobrīd?
Vienmēr ļoti skatos apkārt. Uzskatu, ka jaunajiem mūziķiem ir svarīgi apkopot dažādas lietas no dažādām vietām un laikiem. Vienmēr cenšos padarīt redzamu senās mūzikas repertuāru – tas ir starta punkts maniem atklājumiem. Man vienmēr patīk prātot, no kurienes kaut kas ir radies vai no kurienes tas ir nācis. Piemēram, ja runājam par Franci Listu – ļoti svarīgi zināt, no kurienes viņa idejas ir dzimušas. Ko viņš pats ir klausījies, dzirdējis, kur ceļojis – visas šīs lietas ir nozīmīgas. Tas viss notika, pirms viņš bija radījis savus meistardarbus. Šāds veids, kā tuvoties mūzikai, ir man raksturīga domāšana. Mīlu baroku, kā arī klasisko orķestra repertuāru. Tāpat man ir bijusi iespēja piedalīties arī diezgan daudzos pirmatskaņojumos.
Pirmatskaņojumu process vienmēr ir tik pārsteidzošs – līdz šim nekad neesi darbu iepriekš dzirdējis un būtībā veido jaunu pasauli.
Man patīk interesantas muzikālās programmas, kurā izvēlētie skaņdarbi kombinē dažādus redzējumus. Mūsdienās, liekot kopā simfoniskās programmas, ir jādomā par to, lai sasniegtu dažādus cilvēkus un aptvertu visu spektru. No vienas puses, lai parādītu, ka bija izcila 18. gadsimta mūzika, bet – no otras – arī mūsdienās ir kāds izcils komponists, kurš dzīvo, pieņemsim, Īrijā, bet tu nekad neesi dzirdējis viņa mūziku. Tomēr komponistu darbi – tie sader viens ar otru. Esmu kombināciju fans. Tāpēc cenšos atklāt tik daudz jauna, cik vien iespējams.
Cik noprotu, tu vairāk koncentrējies uz simfonisko mūziku. Kā ir ar operu vai jau pieminēto baletu?
Opera ir aizraujoša, bet neesmu to diriģējis pārāk bieži. Labprāt gan to mainītu. Visu laiku pie tā strādāju. Līdz šim esmu vairāk aktīvs simfoniskās mūzikas ainā.
Ar kādām sajūtām gaidi tikšanos ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un ceturtdienas koncertu, kurā skanēs Franča Lista mūzika?
Ļoti gaidu došanos uz Rīgu – vēsturiski pirmo kultūras centru Baltijas valstīs. Tā ir īpaša vieta un orķestris. Tiešām no sirds priecāšos sastapt lieliskos mūziķus. Savukārt koncertprogrammā iekļautie skaņdarbi ir tiešām skaists Lista portretējums. Tāpat man prieks, ka šo mūziku varēsim nodot jauniešu klausītājiem. Manuprāt, tas ir ļoti svarīgi. Ļoti gribu redzēt sniegu – šeit Nīderlandē tā vispār nav.
Ko uzskati par savu līdz šim lielāko sasniegumu? Karjerā vai citur – nepareizu atbilžu nav.
Šovasar apprecējos. Tā ir, iespējams, svarīgākā lieta, ko savā dzīvē esmu izdarījis. Uzskatu, ka jebkuras attiecības ir svarīgākā lieta katra dzīvē. Mums visiem vajag cilvēkus apkārt, mums visiem vajag būt mīlētiem un mīlēt kādu. Apprecēties ir kas vēl vairāk – formēt savu dzīvi un veidot enkura punktus. Tas ir patiesi svarīgs solis.
Par diriģēšanu runājot – domāju, ka ir pietiekami daudz lietu, ko atzīmēt kā panākumus, par kuriem priecājos, bet neuzskatu, ka ir svarīgi atzīmēt, ka re – te bija konkurss, te bija vēl viens. Šīs lietas nāk tavā ceļā, un tu dari savu labāko un katrā situācijā kaut ko sasniedz un iemācies. Cenšos dzīvot tā, lai esmu attīstības procesā, lai gan esmu ļoti priecīgs par to, kas jau ir atnācis. Piemēram, Jevgeņija Svetlanova konkurss, kur mani pamanīja ļoti jauki cilvēki. Tas ir arī iemesls, kāpēc ir iespējama mūsu saruna šobrīd. Esmu patiesi pateicīgs.
Ko tu labprāt dari ārpus mūzikas?
Cenšos atrast laiku darīt lietas, kas man patīk ārpus mūzikas, bet tas vienmēr ir bijis izaicinājums – parasti ir kaut kur jāceļo un jāstrādā. Izbaudu doties ārā kopā ar sievu, kā arī vienatnē apmeklēt koncertus – tas ir ļoti īpašs process. Bet mūsdienās ir tik ļoti maz laika! Man patīk labi paēst – interesējos par dažādām pasaules virtuvēm.
Kāds ir tavs absolūtais mērķis diriģēšanā un dzīvē?
Domāju, ka runa ir par procesu. Manuprāt, mūziķa dzīvē nav kāda viena lieta, ko saukt par absolūto mērķi. Es būšu patiesi laimīgs, ja turpināšu radīt mūziku, cik labi vien to spēju, un atklāt visas lietas sevī, ko vēl neesmu atklājis, – gan kā mūziķis, gan cilvēks. Domāju, ka arī tas ir mērķis.
