Talantu galerija

Tēlnieks, kurš jokojot sevi sauc par eņģeļu amatnieku

Talantu galerija

Laila Saliņa stāsta par Elles ķēķi. Kolēģi stāsta par Lailu Saliņu

Pianistei Agnesei Egliņai mūzika ir skaņu un krāsu ceļš – skaists un bezgalīgs

Pianiste Agnese Egliņa: Man patīk, ka viss spilgts un krāsains, un patiess līdz galam

"Man mūzika ir skaņu un krāsu ceļš  –  skaists un bezgalīgs,” tā par savu dzīves izvēli ir sacījusi pianiste Agnese Egliņa, kura savā radošajā aizrautībā spēj vienlīdz spilgti izpausties gan kā soliste un kamermūziķe, gan kā koncertmeistare un kameransambļu dalībniece.

Mākslinieces temperaments un skatuviskā pieredze, spēja niansēti mūzikā just ikvienu saspēles dalībnieku, meistarība un  pāri visam patiess muzicēšanas prieks aizrauj gan klausītājus, gan arī viņas kolēģus.

"Grūti par sevi tā runāt, es nezinu, vai man ir temperaments vai nav. Man patīk, ka tās krāsas spilgtas, man patīk būt spilgtai uz skatuves.

(..) Daži varbūt uzskata, ka tā ir tāda izrādīšanās uz skatuves, tas ir mans raksturs. Es esmu ļoti godīga uz skatuves, netēloju,” Latvijas Radio raidījumā "Talantu galerija” atzina pianiste Agnese Egliņa

"Ja kāds redzētu mani mājās, jebkurā dzīves situācijā, zinātu, ka es esmu temperamentīgs cilvēks, kuram patīk, ka viss ir diezgan spilgts un krāsains, un patiess līdz galam,” sevi raksturoja Egliņa.

Egliņa ir kurzemniece. Saka, ka kurzemnieki ir ļoti stingra rakstura un arī diezgan skarbi cilvēki, taču tā vien šķiet, ka mūziķei ir pilnīgi citas īpašības, viņa nav tipiska kurzemniece.

"Nesen lasīju par kurzemniekiem, kā ir – glauda ezi un neraud. Kurzemē ir tāds skarbums, un tas jau man arī citreiz piemīt, bet tai pašā laikā ir man tāds dzīvesprieks un temperaments," atzina Egliņa. Viņa domā, ka tas nāk no Lietuvas, jo mammas atzars ģimenē ir no Lietuvas, un tālāk jau var meklēt uz Poliju.

Egliņas izvēle par labu mūzikai, šķiet, bijusi likumsakarīga – mamma vijolniece, tētis klarnetists.

"Vecāmamma arī īstena mūzikas mīļotāja, koros daudz darbojās un dziedāja. Vecmāmiņai izdevās dabūt klavieres, kaut kur pa blatu 80. gados. Un tad kādam tās bija jāspēlē, un es tur sāku spēlēt, mazliet grabināt, un tad jau, kad mamma strādāja arī mūzikas skolā, kad  bija pieci gadi, bija iestājeksāmeni,” atminas Egliņa. "Lai būtu tuvāk mammai, tuvāk tētim, tad nu tā mūzikas skola. Bet iestājos bez jebkādiem sarežģījumiem un visu varēju izdarīt, tad jau sāka saprast, ka ir talants un ka vajag vienkārši darboties.”

Katru gadu pianiste sniedz vairākas meistarklases Latvijā un ārzemēs, viņa vada meistarklases kamermūzikā Spānijā, arī Vācijā un tepat Madonā  jaunajiem pianistiem.

"Tās ir jaunās saites, kuras negribu pārraut,” atzina Egliņa.

"Varbūt ar pedagoģiju tā ļoti man nepatīk aizrauties, bet man patīk šie īsie mirkļi, kad mēs varam satikties, kad tā pedagoģija nepārņem, teiksim, tādā rutīnā visus semestrus, bet tieši tā spontāni un tā iedvesmojoši gan viņa mani iedvesmo un liek par daudz ko aizdomāties, gan arī otrādi, es ceru.”

Līdzās ārzemju izbraukumiem Agnese Egliņa veic pedagoģisko darbu tepat Latvijā, ir Instrumenta spēles skolotāju katedras docente Latvijas Mūzikas akadēmijā, strādā ar studentu kameransambļiem. Par pedagoga darbu viņa bilst, ka zina – to gribēs darīt nākotnē, pagaidām uzkrāj pieredzi.

Kopš 2014. gada Egliņa darbojas arī Āfrikā.

"Vienkārši aizbraucu līdzi savam kolēģim Teo Brosam no Vācijas, viņš ir čellists, tādā kā izpētē, kā tur notiek klasiskā mūzika. Tad mēs sapratām, ka gana talantīgi jaunieši ir Zambijā, un vēlējāmies dot iespēju viņiem apgūt klasisko mūziku,” par saistību ar Āfriku stāstīja Egliņa.

"Tā kā mūzikas skolas tur nebija, tad mēs devāmies pie ļoti turīgiem cilvēkiem Zambijā un spēlējām viņiem par brīvu, un honorārus vācām šai skolai.”

Pirms četriem gadiem izdevies uzcelt mūzikas skolu, tādu mūzikas skolu, ko ar šiem vārdiem saprot Eiropā.

"Pirms tam tur bija kādas vijoļspēles stundas, bet viņas atradās zem palmas zariem, klases bija zem palmām, piemēram, tur bija sitaminstrumentu klase zem vienas palmas, mazliet tālāk vijoli pasniedza,” stāsta Egliņa un atklāj arī, ka, piemēram, Zambijā nav neviena klavieru skaņotāja.

Pianistei ir daudz košu stāstu par piedzīvoto Āfrikā un par to, cik atšķirīga ir eiropiešu un Āfrikas valstu iedzīvotāju dzīves uztvere.

Egliņa ir kļuvusi par vienu no pieprasītākajām pianistēm Latvijā, un viņas dzīve  ir mūzikas piesātināta. Nupat izturēta intensīva slodze, pildot  koncertmeistares misiju 37. starptautiskajā  Hansa Gabora Belvederes jauno operdziedātāju konkursā, kurā 147 dalībniekus no dažādām valstīm  vērtēja pasaules prestižāko opernamu direktori. Var tikai iedomāties, ko jaunam solistam, kurš vēlas parādīt labāko sniegumu, šādā brīdī nozīmē koncertmeistara atbalsts.

Savukārt koncertmeistaram tas nozīmē neskaitāmu programmu apgūšanu. Pianiste atklāja, ka mēnesī viņa spēlē 4–5 koncertus, katrs no tiem apmēram pusotru stundu garš, bieži vien nākas spēlēt jaunu mūziku.

Šī gada aprīlī viņa spēlējusi 18 skaņdarbu pasaules pirmatskaņojumus.

Saistītie raksti
Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti