Džezfanka grupa “Very Cool People” ir pazīstami ar savu skaitliski lielo sastāvu, produktivitāti gan aktīvi koncertējot, gan regulārā albumu izdošanā, un temperamentu, kas ir līdzvērtīgs Balkānu kāzu orķestrim. Gada sākumā grupa izdeva koncertprogrammas "Pa apli" ierakstu, kas tapis kopā ar dziedātāju Kristīni Prauliņu un reperiem ansi un Edavārdi 2019. gada festivālā “Saulkrasti Jazz”. Programmā ir 14 populāras anša un Edavārdi kompozīcijas “Very Cool People” aranžējumā, kā arī kopdarbs “Pa apli”.
Koncerta apmeklēšana striktos epidemioloģiskos ierobežojumos ir dīvaina, bet, no otras puses, arī savdabīgs piedzīvojums. Man ir ierādīta vieta 23. rindā, kas atrodas “Hanzas perona” zāles viducī. Redzamība – normāla, lai gan parasti es visdrīzāk atrastos tuvu skatuvei. Blakussēdētāji ir norādītā attālumā un viņu sejas aizklāj maskas.
Acīmredzami ierobežojumi cilvēkus ir padarījuši nervozus, atskanot mūzikai, acis iemirdzas smaidā.
Sēdēt deju koncertā ir pretdabiski, bet var atrast arī savas priekšrocības – gribi vai ne, bet tu vairāk ieklausies dziesmu tekstos. Programma ir dinamiska – kompozīcija raiti virknētas viena aiz otras, šādi uzturot publikas uzmanību. Trīs solisti ir atšķirīgi spēcīgi un rada labu balansu – Kristīne Prauliņa apbrīnojami plašas, siltas balss īpašniece. Reperis Edavārdi savos tekstos vērīgs pret ikdienas sīkumiem, kuru kopsumma veido to ikdienas kopbildi. Savukārt ansis trāpīgi ass par aktuāliem, sociāliem jautājumiem.
Un tad vēl paši enerģiskie “Very Cool People”, kas kāpj pāri žanriem, hiphopa kompozīcijas ietērpjot ne vien fanka, bet arī rokmūzikas aranžējumos. Mērķis – labi pavadīt laiku! Protams, ka mūziķi labi zina, kuras kompozīcijas tūliņ uzraus augšā krēslos sēdošos, tāpēc laicīgi brīdina publiku – dīdāmies sēžot. Interesanti, ka ķermeņa augšdaļu mēs nemaz dejā tik bieži neiekustinām un šis koncerts ir iespēja to izdarīt.
Turklāt norādītais drošības attālums labi ļauj izvicināt rokas, nebaidoties par to, ka nejauši vari uzsist pliķi blakus sēdošajam.
Paradoksālā situācija un enerģiskais koncerts ir visnotaļ izklaidējošs kopums, kurā laiks paskrien ļoti ātri. Tomēr ļoti ceru, ka šāda koncertprakse nekļūs par ierasta, galvenokārt tādēļ, ka ļoti sasaista emociju izpausmes iespējas, ar kurām mums, ziemeļniekiem, jau dabiski ir attālinātas attiecības. Savukārt mūziķiem šis laiks un ierobežojumi varētu būt par radošu iedvesmas avotu, piemēram, kādām asprātīgām protesta dziesmām. Vēl jo vairāk, ņemot vērā to, ka fankmūzikai protests ir tuva tēma.
