Obojists Egils Upatnieks: Tu esi tikai tik labs, cik labs bijis tavs pēdējais koncerts

Lai gan meteoroloģiski šī vasara raksturojama kā mērena un iedzīvotājus īpaši nepārsteidz, kultūras jomā tā ir šķietami viena no pēdējos gados karstākajām. Ar faktiem to apliecina arī šīs sarunas partneris, viens no Latvijas vadošajiem obojistiem Egils Upatnieks. Viņa šovasar nozīmīgāko koncertu skaitā – 15. augusta uzstāšanās vērienīgajā "BBC Proms" koncertsērijā pūšaminstrumentu kvinteta "Carion" sastāvā, savukārt jau dažas dienas vēlāk, 19. augustā Upatnieks kāps uz koncertzāles "Latvija" skatuves Ventspilī, lai klausītājiem piedāvātu Lučāno Berio Sekvences obojai atskaņojumu festivālā "LNSO vasarnīca". Saruna par mērauklām, ko novilkt, un par labāko koncertu, kas vēl nemaz nav nospēlēts.

Baiba Santa Vanaga: Kāda ir tava vasara? Izskatās, ka kultūras dzīve pēc lielā klusuma patlaban neapstājas ne uz mirkli.

Egils Upatnieks: Diezgan precīzi. Kultūra arī iepriekšējās vasarās nebija pilnībā apstājusies, bet nu viss uzbangojis ar jaunu sparu. Pavisam atklāti sakot, cenšos sevi mazliet pasargāt. Būtu pat iespējas strādāt vairāk, paņemt šādus tādus gabaldarbus — kaut kas no tā ir interesanti muzikālā ziņā, kaut kas no tā — izdevīgi citā veidā. Bet, kā jau minēju, šovasar cenšos sevi mazliet, tā teikt, dozēt.

Un kas ir tavs lielākais šīs vasaras notikums?

Viennozīmīgi līdz šim lielākais šovasar ir bijis mūsu pašu — Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra – "Tristana un Izoldes" atskaņojums koncertzālē "Cēsis". Tiem, kas zina drēbi, tas ļauj ieskatīties arī aiz skatuves aizkara — ja tev 28. jūnijā jābūt uz "Tristana" mēģinājumu, tad pirms tam nevari īsti atvaļināties. Jāuztur sevi formā un jāapgūst materiāls. Bet tas patiešām bija lielisks piedzīvojums un pārdzīvojums. Mēs visi zinām, ka pilnā apjomā šī opera [Latvijā] nebija skanējusi simt gadu — varbūt nebija piemērotu solistu, piemērotu diriģentu, varbūt nebija gribēšanas. Nezinu, grūti pateikt. Bet šis notikums bija kaut kas tāds, kas noteikti paliks atmiņā. No mana skatpunkta ne tuvu viss izdevās ideāli, bet, lai viss izdotos ideāli, — pat nezinu, kam būtu jānotiek. No vairākiem savā starpā nesaistītiem cilvēkiem dzirdēju, ka, neskatoties uz to, ka viņi nav visapmātākie Vāgnera fani, — to kolosu, to lielumu nevar nenovērtēt. Tas paņem tevi, vēlies to vai nevēlies.

Kas tevi vēl šovasar gaida?

Lielākais un galvenais, kas paredzēts, ir Lučāno Berio "Sekvences" atskaņojums festivālā "LNSO vasarnīca". Tas apjoma ziņā nav liels darbs, bet nekad agrāk neesmu to spēlējis. Guntis Kuzma man pagājušajā ziemā izteica šādu piedāvājumu, vēlāk tas materializējās, un jau ziemas beigās bija skaidrs, ka atskaņojums patiešām varētu notikt. Toreiz teicu Guntim:

"Klausies, bet tu taču zini, ka man drusciņ sabojāsi vasaru!" Abi pasmējāmies, jo zinām, ko šī mūzika prasa un ko tas nozīmē. Bet tas ir tas, ko gaidu un kas nodarbina manu prātu.

Arī ar pūtējkvintetu "Carion" līdz tam jānospēlē vairāki koncerti, tai skaitā, Kārdifā "BBC Proms" sērijā. Šis notikums nevar neuzlikt zināmu zīmogu. Protams, visi koncerti ir vienlīdz svarīgi, un viss jāspēlē ļoti labi. Mēs visi to zinām, bet tajā pašā laikā, tu zini arī to, ka šis koncerts tiks ierakstīts, tiks translēts ļoti tālu un ļoti ilgi. Gribas nospēlēt labi, jo "BBC Proms" ir tāda kā preču zīme, ko nevar ignorēt. Ja tu tur esi spēlējis, tad kaut kas savā laikā esi bijis. Vai vienkārši tev ir ļoti paveicies. Jebkurā gadījumā ar lielām cerībām gaidām savu pirmo uzstāšanos Apvienotajā Karalistē. Līdz šim neesam tur spēlējuši.

Ko vēl tev nozīmē piedalīties tāda līmeņa pasākumā kā "BBC Proms"?

Tas man nozīmē daudz pašam sev. Nekas nav svarīgāk, kā saprast, kāpēc tu dari to vai ko citu. Tas dod zināmu sevis atzīšanu, mērauklu. Jau mazliet pieskārāmies Covid-19 jautājumam. Šis koncerts bija plānots jau pirms diviem gadiem. Protams, viss juka un bruka — Covid-19, "Brexit"... Esam priecīgi, ka koncerts materializēsies šogad, kaut arī ne Londonā, kā sākotnēji bija plānots. Bet te nav lielas starpības.

Berio "Sekvence" obojai šķiet neprātīgi sarežģīts darbs. Kā tu skaties uz šo skaņdarbu?

Ja godīgi, cenšos aizmirst visu, kas kādreiz mūzikas vēstures lekcijās par to stāstīts. Būsim atklāti, neviens tādai obojas "Sekvencei" tā īpaši nepieskārās. Drīzāk apskatīja trešo "Sekvenci" balsij. Katrs savējo, protams, zina. Notis biju sagādājis jau sen, bet nekad īsti nav bijis piemērotas vietas, kur to atskaņot. Zinu, ko man šis darbs nozīmē attiecībā uz atpūtu vasarā, zināju jau tad, kad piekritu šai idejai. Līdzīgi kā "Carion" dalība "BBC Proms" arī šī ir kaut kāda veida mēraukla. Kad esi līdz tādai stadijai nonācis, ka vari to izdarīt, tev tas vajadzīgs un varētu nākt par labu. Un ja vēl kādam citam noder, šajā gadījumā, iederas Gunta Kuzmas izvēlētajā festivāla koncertprogrammā — arī tā ir mēraukla.

Noliekot malā visu, ko zinām un analizējam, — tur ir miljons interpretācijas iespēju. Pēdējā laikā vairs neesmu ne lasījis, ne īpaši klausījies ierakstus — ir tik daudz iespēju, kā spēlēt šo mūziku. Šī skaņdarba interpretācijā no mūziķa un no paša Berio atkarīgs vienlīdz daudz. Paņem divus ierakstus, kas ir izcili katrs savā veidā, un viens no tiem ir teju uz pusi garāks par otru. Septiņas un 13 minūtes. Abi izcili, katrā ir izcelti savi aspekti.

Mums, obojistiem, improvizācijas iespēju ikdienā nav daudz — šur tur baroka mūzikā, da capo [atsāc no sākuma] ārijās vari mazliet izpausties.

Bet kopumā 95 procentos skanējuma laika mums ir tāds kā amatnieka darbs. Tāpēc jānovērtē brīži, kad ir kaut kas vairāk.

Man vēl joprojām par šo skaņdarbu ir daudz jautājumu, un es ceru, ka tas tā arī paliks. Ja visas atbildes ir skaidras, tad ko tur vairāk — dzirnakmeni kaklā un... (smejas) Tas, protams, tēlaini izsakoties. Tieši runājot — ja nav jautājumu, tad ar to vienkārši vairs nav jēgas nodarboties. Domāju, visiem ir skaidrs, ka finansiāli mūziķa profesija nav tā pati iekārotākā Latvijā.

Egils Upatnieks

Ko tev nozīmē "LNSO vasarnīca"?

Tas vienmēr ir interesants notikums. Nevar teikt, ka katru reizi simtprocentīgi atbalstu programmu, taču rūpes par to nav mans darbs. Protams, klausītājiem vienmēr jāpiedāvā arī vieglāk uztverama mūzika, kas tomēr nav šlāgeris. Jāpiedāvā kaut kas, ko cilvēki gribētu dzirdēt, bet arī lai nav baigi jāiespringst.

Tas ir aizraujošs projekts, kas līdz šim noticis trijās vietās — turklāt Cēsīs un Rēzeknē vairāk nekā vienu reizi. Domāju, ka nereti uz festivālu vedam līdzi arī savu publiku. Taču kā aktivitāte tā ir lieliska, jo arī šie salīdzinoši nelielie izbraucieni ir solis no ikdienas. Sadarbība — reizēm ar dejotājiem, reizēm ar režisoriem, reizēm ar gaismu māksliniekiem. Tas viss ļauj mums kā mūziķiem būt radošākiem. Tiem, kas to vēlas. Pretējā gadījumā, kā jau teicu, tas ir tāds amatnieka darbs. Noliec bez trijām desmitos savu dibenu uz tā krēsla, spēlē savu rindiņu un bez piecām divos ej prom. Atkal — vai tā vajag? Zinu, ka vienai lielai daļai manu kolēģu ar to nepietiek. Tāpēc esam priecīgi par festivālu. Jā, vasaras vidū un beigās spēlēt vienmēr ir grūti, īpaši, ja ir bērni. Viņiem brīvlaiks ir divpadsmit nedēļas, savukārt tev — labākajā gadījumā sešas.

Vai "Vasarnīcā" redzēsim tevi arī orķestra sastāvā?

Jā, vienā no trim festivāla koncertiem spēlēšu orķestra sastāvā, jo Skrjabina "Prometejā" ir četras obojas. Domāju — kā visi varēs sasēsties, koncertzāles "Latvija" skatuve nav liela. Arī Reiha "Tuksneša mūzikā" ir četras obojas, taču festivālā dzirdēsim versiju mazākā instrumentācijā. Lielā versija Latvijā skanēja 2000. gadā ar Normundu Šnē un Rīgas Festivāla orķestri. Oriģināli milzīgs sastāvs, taču ar nepacietību gaidu arī "Vasarnīcā" piedāvātās versijas atskaņojumu.

Savukārt runājot par "Carion" — mājaslapā pieejami daži biogrāfiski pieturpunkti, taču nekur nav stāstīts par to, kā savulaik satikāties.

Rakstīts nekur nav, bet katru reizi par to runājam sausu muti. Vienīgie no dibinātājiem, kas tur palikuši, ir fagotists Nilss Anderss Vedstens-Larsens un mežradznieks Dāvids M.A.P. Palmkvists. Viņi spēlē kopā jau kopš 2002. gada — kopš studiju laikiem. Tas nozīmē, ka ansamblim tuvojas 20 gadu jubileja. Tā lēnu garu viņi sāka spēlēt aizvien nopietnāk, un pa īstam ansamblis dzima 2004. gadā, kad piedalījās Dānijas Radio kameransambļu konkursā. Kaut kas nedaudz radniecīgs tam, kas katru pavasari notiek arī pie mums, Mūzikas akadēmijā, —"Labākais studentu kameransamblis". Bet Dānijā radio iesaiste ir daudz tiešāka, pie mums uzvarētāji iegūst ieraksta laiku studijām vai tamlīdzīgi. Dānijā — gan ierakstu laiku, gan raidlaiku, gan koncertturnejas valsts mērogā un tā tālāk. Vienvārdsakot, nopietns pasākums.

Protams, cilvēkiem mainās prioritātes, vienam otram varbūt veselība neļauj turpināt karjeru, un tieši šāda iemesla dēļ no ansambļa aizgāja viņu klarnetists. Tas sakrita ar laiku, kad Egīls Šēfers strādāja Odenses simfoniskajā orķestrī. "Carion" piedāvāja uzspēlēt viņam. Gadu vēlāk obojists, viens no dibinātājiem, iemīlējās gan meitenē, gan valstī un pārcēlās uz dzīvi Bali. Un tā gluži nav vieta, no kuras tu vari atlidot uz vienu koncertu, piemēram, Roskildē. Tas maksā vairāk, nekā par to saņemsi, turklāt tu ierodies galīgi neizgulējies.

Kādu brīdi viņi tā mēģināja, bet īsti tas nedarbojās. Zinu, ka "Carion" izmēģināja vēl vairākus dāņu obojistus. Problēma lielākoties ir tāda — ja esi labs profesionālis, noteikti kaut kur jau strādā, un apvienot to ir diezgan sarežģīti. Turklāt varbūt ne vienmēr ir vēlme mācīties visu no galvas (mēs visu spēlējam no galvas). Cilvēki nevēlas to, vai arī tam vienkārši nav laika. Tie, kas būtu griboši un laiku izbrīvēt spējīgi, savukārt neapmierināja kolēģus kvalitātes ziņā. Egīls zināja mani, un vienu vasaras dienu aizbraucu pie viņiem, tā teikt, paēst pusdienas un uzspēlēt mēģinājumā. Pēc kāda laika viņi izdomāja — labi, nāc tu. Tas sakrita ar laiku, kad "Carion" bija diezgan maz koncertu, un, ja par ansambli aiziet runas "kurš tad tur tagad spēlē", ir skaidrs, ka notiek pārbūves process.

2012. gadā arī tābrīža flautiste izdomāja beigt darbību ansamblī. Bet jau desmit gadus esam nemainīgā sastāvā.

Kvintets "Carion"

Tas tāpat ir diezgan ilgi.

Tas ir gana ilgi. Lielākoties ir tā, ka savācas jaunieši, uzspēlē vienu, otru, trešo koncertu. Dabū kādu vietu konkursā — labi, super! Spēlē labi, izkopj savu stilu, un viss jau notiek. Un tad viens dalībnieks dabū darbu orķestrī citā Eiropas galā. Viss. Tā tas arī beidzas. Viss atkārtojas ar zināmu cikliskumu. Nenoliegsim, mūsu darba process noteikti nav viegls. Un tieši šobrīd nāk nopietns darba cēliens. Augustā ir jau trīs koncerti. Arī rudens būs piesātināts. Katrs no pienākumiem atsevišķi varbūt tik daudz laika nepaņem, bet, salasot tos vienkop un atzīmējot kalendārā..

Varbūt to varētu dēvēt par izturības mērauklu, ja atgriežamies pie šī atslēgas vārda?

Teiksim tā, vēl nejūtos vecs. No "Carion" esmu jaunākais. Man ir četrdesmit gadu, kurus nosvinēju bez jubilejas koncerta. Šosezon izdomāju, ka to nedarīšu, jo sapratu, ka pēc tā nav pieprasījuma, turklāt absolūti neesmu tāds cilvēks, kas pēc tam varētu atzīmēt, ka "lūk, man bija koncerts". Ir mūziķi, kam ir divi koncerti gadā, un tad viņi tīmeklī lielās pusgadu pirms un pusgadu pēc tā koncerta. Es to daru visupirms sev, ne kādam citam. Tajā ziņā man ļoti patika, kā intervijā pateica mūsu jaunais galvenais diriģents Tarmo Peltokoski: viņš i nedomā par to, kam izpatikt, viņš to dara sev. Ja vēl kādam patīk — super!

LNSO tu esi oboju grupas koncertmeistars, tāpēc jājautā — kā tu uztver jaunā galvenā diriģenta un mākslinieciskā vadītāja ienākšanu orķestrī?

Pagaidām tā īsti neesmu tiesīgs spriest, jo vienīgo programmu, ko pagājušajā sezonā Tarmo diriģēja, es nespēlēju. (smejas) Biju gan ielavījies vienā mēģinājumā, un tā enerģija, kas no viņa nāca, bija vienkārši fenomenāla! Domāju, ka viņu gaida visaugstākās virsotnes pasaules mūzikā. Protams, nekad nevar zināt, kā viss iegriezīsies, bet cilvēks ar tik ātru un skaidru domāšanu tik jaunā vecumā — tas ir ekstraordināri. Mēs orķestrī to zinām; domāju, ka visiem to ir apnicis dzirdēt gan intervijās, gan citur, īpaši viņam pašam.

Jauna diriģenta ienākšana orķestrī — viennozīmīgi bija skaidrs, ka, ja tu nodarbojies ar mūziku pietiekami ilgi, kaut kad orķestra priekšā nāks diriģents, kas ir jaunāks par tevi.

Protams, ne vienmēr — daudziem diriģentiem ir ļoti bagāts mūžs, starp viņiem, iespējams, zināmākais ir Herberts Blomsteds, kuram šobrīd ir 95 gadi, un viņš joprojām diriģē. Viņam pat īsti nekas nav jādara — viņš tur vienkārši ir, un viss notiek. Pie mums brauc Vladimirs Fedosejevs, Žans Klods Kazadesī — tie ir kungi krietnos gados, tajā pašā laikā tas enerģijas lādiņš, ko viņi var ar savu klātbūtni un personības spēku nodot, pāris trāpīgiem teikumiem pareizajās vietās panākt — tas ir vienkārši fenomenāli.

Ir arī mūsu jaunie vietējie puiši. Piemēram, Aivim Greteram karjera iet tikai uz augšu. Kaspars Ādamsons ir cilvēks ar ļoti skaidru domu un augstu meistarību, rokām un galvu kārtībā. Tāpat arī Artūrs Oskars Mitrevics. Tas, ka jaunāki cilvēki nāk un mani diriģē, — man ar to nav nekādu problēmu. Kamēr viņi ir meistari savā lietā. Ko tad lai saka vecākie kolēģi, kas apēduši vairākus pudus sāls un strādājuši ar tādiem mūziķiem, kurus jaunie tikai grāmatās redzējuši? Tas ir dabisks process, un, manuprāt, mēs cits no cita kaut ko iegūstam.

Virsuzdevums uz skatuves visiem ir viens.

Jā, tieši tā.

Patiesībā mūziķis ir profesija, bet tikpat ļoti tas ir arī dzīvesveids.

To varbūt varētu salīdzināt ar cilvēku, kurš strādā bibliotēkā vai muzejā: ir dienas, kad pie viņa neviens neienāk. Bet viņš pavada laiku un domā savas domas ģeniālu mākslas darbu vidū. Mums ir tāpat, tikai mūsu jomas mākslasdarbs nav rokās paņemams. 

Iespējams, tieši šī iemesla dēļ jaunajiem mūziķiem ir grūti novērtēt pašiem savu progresu.

Kas tad īsti ir tā mēraukla? Tu esi tikai tik labs, cik labs ir bijis tavs pēdējais koncerts. Un tad viss — tas ir izskanējis. Nākamnedēļ jau ir kaut kas cits. Reizēm mazās uzvaras ir daudz svarīgākas. Piemēram, saslimst kolēģis un tev jāieliec, teiksim, operas izrādē. Un nošu materiāls… reizēm ļoti labs, bet reizēm jāizlaiž tas, jālec atpakaļ uz to un tamlīdzīgi. Tas ir tavs kā profesionāļa iekšējs panākums, ja tu to spēj izdarīt. Neviens, visdrīzāk, nenovērtēs, ja viss būs kārtībā. Reizēm varbūt diriģents pasaka paldies pēc izrādes vai koncerta, pāris kolēģi. Citiem savukārt ir vienalga — viņi nav pat pamanījuši, ka tu esi atnācis.

Un tomēr tajā brīdī tā ir visa tava pasaule.

Tajā brīdī tai ir jābūt visai tavai pasaulei. Man reizēm uzdod šos ļoti bērnišķīgos jautājumus, kas, piemēram, ir mana mīļākā simfonija. Principā — tā, kuru tajā nedēļā spēlēju. Ja mēs spēlējam Bruknera Ceturto, tā būs Bruknera Ceturtā. Ja nākamnedēļ spēlēsim Čaikovska Sesto, tā būs Čaikovska Sestā. Un tas nekas, ka esmu to spēlējis diezgan bieži. Ir jāspēj atrast jaunas lietas. Citam palīdz labu ierakstu klausīšanās, citam vajag pašam spēlēt, daudz mēģinājumu. Cits tieši gribētu mazāk mēģinājumu, lai ir lielāks asums un nenotrulinās sajūtas.

Tev jau bija visai apaļa jubileja. Ko tu uzskati par līdz šim nozīmīgāko notikumu savā dzīvē?

Ja man būtu jānosauc, piemēram, pieci labākie koncerti, es to nevarētu izdarīt. Tas būtu tāpat, kā pateikt, kurš bērns ir mīļāks par otru. Ja runājam par bērniem — pilnīgi noteikti bērnu piedzimšana. Tas noteikti ir kaut kas, kas tevi neatgriezeniski maina.

Profesionāli cenšos domāt to, ko, manuprāt, vajadzētu domāt jebkuram mūziķim jebkurā vecumā — mans labākais koncerts vēl nav nospēlēts.

Man ir bijuši burtiski pāris tādu koncertu, ar kuriem esmu bijis apmierināts. Burtiski daži. Būtu negodīgs pret daudziem citiem, ja tagad konkrēti tos nosauktu. Bet domāju, ka labākais koncerts vēl nav bijis — ne orķestrī, ne ansamblī, ne solo.

Svēti ir tie brīži, kad jūti, ka visi ir uz viena viļņa — ir forša programma, ir zinošs diriģents, ir visi pareizie kolēģi ar pareizo attieksmi, visi ir formā, arī akustiska ir vēlīga. Tajos brīžos, kad viss ir kārtībā, tu par to pat nedomā. Pēc koncerta — ja esi visu izdarījis, kā nākas, nevajag gaidīt, ka kāds zemu klanīsies, skaļi aplaudēs vai ko citu. Ir patīkami, ja kāds pasaka paldies, bet tas nav iemesls, kāpēc mūziķis to dara. Vismaz es. Varbūt kādam citam ir atšķirīga pieeja. Tu to dari tāpēc, ka gribi darīt, un tev ir savs viedoklis par to, kā tas ir jādara.

Ļoti bieži zināmā mērā to nākas lauzt vai vismaz palocīt, jo apkārtējiem kolēģiem tas ir citādāks un diriģentam arī. Tas ir komandas darbs — ja kāds grib būt baigais līderis, tad gribu redzēt, kuri ir tie, kas Latvijā spēlē tikai solo un visi viņus grib visos koncertos. Par pianistiem, protams, ir cits stāsts, bet runa ir par orķestra instrumentu mūziķiem. Atkārtoju — tas ir komandas darbs.

Bet ar pieciem vienoties droši vien ir vieglāk nekā ar visu orķestri?

Ar visu orķestri man parasti nav jāvienojas. Reizēm tas, no kā viss ir atkarīgs, ir mūsu, pūtēju, saspēle. Visupirms starp koncertmeistariem. Koka pūtēju grupā reizēm arī ar trompetēm, citreiz mežragiem un tā tālāk.

Par mežragiem runājot...

Jāsaka godīgi — ja es Latvijā negribētu spēlēt kādu instrumentu, tad tas ir mežrags. Bet es ļoti apbrīnoju mūsu mežradzniekus. Tik daudz, cik viņi saņem pa galvu pelnīti vai nepelnīti — neesmu cilvēks, kas to drīkst noteikt.

Lai tu būtu mežradznieks Latvijā, jābūt nerviem kārtībā. Cepuri nost un kāju virsū!

Mums visiem gadās veiksmīgākas, neveiksmīgākas reizes, bet, kā jau teicu, neesmu tas, kam par to spriest.

Tev rudenī gaidāms solo Pētera Vaska Koncertā angļu ragam. Kā ir, tā teikt, pārslēgties uz obojai radniecīgo instrumentu?

Pēdējā reize, kad nopietnāk spēlēju angļu ragu, bija pērnā gada novembrī programmā ar diriģentu Tāvi Oramo tepat Goran Gora koncertu sērijā. Atskaņojām Sibēliusa slaveno "Tuonelas gulbi". Reizēm angļu rags ir nepieciešams arī kvintetā, piemēram, Karla Nilsena Kvintetā trešās daļas sākums ir angļu ragam, ne obojai. Tad jāmaina instrumenti. Visi obojisti vairāk vai mazāk spēlē angļu ragu. Un tad ir tie, kas tajā specializējas, mūsu orķestrī tā ir Jana Zeļenska, kas rindā būs pirmā, ja jāspēlē nopietns solo.

Kaut kad agrāk man angļu rags pat patika vairāk, un likās arī, ka padodas labāk. Šis gan ir bīstams grābeklis, uz kā obojistam uzkāpt, jo skaņas radīšanas ziņā par oboju lielākais instruments šķietami palīdz veidot kvalitatīvāku un patīkamāku skaņu. Vismaz ne riebīgu. Bet ja gribi spēlēt labi — nekas jau nav viegli. Savukārt Vaska Koncerts angļu ragam bez nekāda pārspīlējuma ir labākais koncerts angļu ragam, kāds ir pasaules mūzikas repertuārā. To saku gan tāpēc, ka esmu latvietis, — arī koncerts ir ārkārtīgi latvisks. Tajā pašā laikā tas ir universāls, ar humānu skatījumu uz lietu dabu. Tur visu var atrast, un varbūt tas pat ir lieki.

Tieši nesen ar Orestu Silabriedi raidījumā "Orfeja auss" apspriedām šo darbu — tas ir ļoti skaists sacerējums, un man sen to ir gribējies nospēlēt. Kādā dziesmusvētku lielkoncertā spēlēju tikai otro daļu, kas saucās "Folk Music", tāpēc tā tur tik labi iederējās. Katrā ziņā tas ir koncerts, ko ikvienam angļu raga spēlētājam gribētos nospēlēt. Lai arī rudens būs visai saspringts, ar nepacietību gaidu šo atskaņojumu.

Vai ir vēl kas, ko kā obojists neesi paspējis nospēlēt?

Protams. Berio "Sekvence" ir viens no šiem darbiem, tagad, cerams, nekas pār ceļu nepārskries un atskaņojums notiks. Bet arī tas, kas ir tavs mīļākais obojas skaņdarbs, pastāvīgi mainās. Paldies Dievam, domas mainās un evolucionē! Piemēram, skolas gados absolūti nesapratu Šūmani, bet te pienāk brīdis, kad to vien gribas spēlēt.

Vispār esmu gana laimīgs cilvēks, jo bijusi iespēja diezgan daudz uzstāties kā solistam ar orķestri. Ir viens otrs skaņdarbs, ko Latvijā vēl īsti nezina un ko gribētos kaut kad nospēlēt. Bet kā jau spriedām — nekas vēl nav galā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt