Jānis Dūmiņš – virsdiriģents, bez kura vairāk nekā pusgadsimtu nebija iedomājami nevieni Dziesmu svētki, izcils pedagogs, kurš mūziķa sūtībai sagatavojis pāri par 100 audzēkņu Latvijā un Gruzijā, interprets ar fascinējošu māksliniecisko kvēli – iedvesmojošs un neaizmirstams. Klāt esot maestro ģimenei, bijušajiem Dūmiņa vadīto koru dziedātājiem, trešdien Rīgas Domā izskanēja koncerts, kas ļāva iejusties diriģenta radošās personības lielumā.
"Šī ideja radās kopīgi, un šīs idejas kristalizācijā galveno lomu spēlēja Māris Sirmais un arī Aigars Reinis, mūsu Doma mūzikas direktors. Ir īpaši jauki, ka programmā tika iekļauts Mocarta "Gatavošanās koncertam"," stāstīja Jāņa Dūmiņa meita, muzikoloģe, ērģelniece un diriģente Ilze Dūmiņa-Kroja.
Jāņa Dūmiņa rokas vadīts, Mocarta skaņdarbs izskanēja IV Padomju Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos tālajā 1979. gadā. Vēl būdams konservatorijas students, viņš kļuva par Valsts kora kormeistaru, vēlāk par galveno diriģentu, izkopjot vokāli instrumentālo lielformu atskaņojumus oriģinālvalodā. Tā leģendārais Baha "Mateja pasijas" pirmatskaņojums Padomju Savienībā kļuva par humānisma un garīgās brīvības zīmi.
Maestro Dūmiņa spilgtais talants sakņots muzikāli apdāvinātās ģimenes tradīcijās, kas raisījušas interesi gan kora, gan vijoles mākslā. Ja ne kreisās rokas saslimšana, kas lika pārtraukt vijoles studijas, Latvija būtu lepojusies ar lielisku vijolnieku. Tāpēc koncertā izskanēja arī vijoles dziedošais tembrs.
"Viņš man visas dzīves garumā ir ne tikai mans pirmais vijoļspēles skolotājs, kurš ielika vijoli manās rokās, bet viņš visu laiku man ir sekojis, ko es daru, rūpējies. Tas man vienmēr palicis atmiņā, tas man bijis tāds dzenulis uz priekšu vienmēr," atklāja vijolnieks, JVLMA emeritētais profesors Juris Švolkovskis.
Koncertā muzicēja arī dziedātāja Ieva Parša, kas pie maestro studējusi kora diriģēšanu. Dziedātājas atmiņās viņš palicis kā ļoti sirsnīgs cilvēks: "Es ar savu kursa biedru izdarīju blēņu – es nogriezu skolotāju istabā palmas zaru un aizvedu dāvināt citai kursabiedrenei. Un profesors, man par lielu pārsteigumu, grozīja prātu, kā mūs atbalstīt, kā rast mums attaisnojumu. Viņš izdomāja, ka puķes ir jāapgriež, puķes ir jākopj, un tādēļ studenti neko sliktu nav izdarījuši.
Viņa cilvēcība bija brīnišķīga. Mūzikas mīlestība – kā nevienam."
Par koncerta emocionālāko brīdi kļuva Emiļa Melngaiļa "Senatne", kurai pievienoties varēja ikviens no klātesošajiem, lai caur videoekrānu ļautos Jāņa Dūmiņa neaizmirstamajam žestam.
Ilze Dūmiņa-Kroja atzina: "Bija tāda sajūta, ka viņš ir klāt un klausās. Un es domāju, ka viņš smaidīja. Bija ļoti laimīgs…."
