Henrieta Verhoustinska: Kas ir “Drošinājums”?
Daumants Kalniņš: “Drošinājums” ir jaunā koncertprogramma ar Knuta Skujenieka vārdiem, bet šajā laikā “drošinājums ” ir ļoti plašs vārds, ar ko saskaramies katru dienu, katrs no mums.
Mūsu drošinājums ir, piemēram, maska, taču cilvēciskajā ziņā vislielākais drošinājums ir vienam otra klātesamība.
Ja ne fiziski, tad vismaz emocionāli. Arī dzejnieki, šajā gadījumā Knuts Skujenieks, kas mani ir iedvesmojis radīt šo programmu, arī ir klātesošs mums un ar savu mākslu iedvesmo, un stiprina mūs.
Lielākā daļa dzejas, kas izmantota koncertprogrammā “Drošinājums”, ir no Knuta Skujenieka dzejoļu krājuma “Sēkla sniegā”. Knuts to uzrakstīja, būdams izsūtīts un ieslodzīts padomju laikā. Tu savukārt komponē pandēmijas laikā. Kādas tev ir sajūtas par to, ka Knutam bija 30 gadi, kad viņš radīja šo dzeju, un tev ir 30 gadi tagad?
Gadus es nenoslēpšu… Patiesībā, man liekas, ka “Drošinājumā” visi dzejoļi nav no “Sēkla sniegā” laika. Tāds arī nebija mērķis – fokusēties uz to. Tikai pēc tam, kad šīs dziesmas apkopojām, tad paskatījos, kurā laika posmā tās sarakstīja Knuts. Izrādījās, ka tur ir dzejoļi no visiem periodiem. Knutam ir kodols, ko varētu nosaukt par cilvēcīgo kodolu. Šis cilvēcīgais kodols ar labestības pieskaņu caurstrāvo dzeju, ko viņš varētu rakstīt Mordovijā vai Salaspilī, vai Rīgā. Tā ir lielākā vērtība, ko varam mācīties. Sastopot Knutu pagājušajā gadā, kad mazākā sastāvā pirmatskaņojām “Drošinājumu” viņam,
manī iekšēji viss sāka smaidīt, tādēļ ka redzu viedu cilvēku, kurš ar savu laipnību, netīksmināšanos par sevi – par to, “cik es esmu gudrs, cik es esmu labs, cik es esmu vienkāršs” – pauž ārkārtīgi siltu sajūtu.
Reizē, kas ir māksliniekam svarīgi, ko Knuts iemieso, ko var just viņa dzejā, īpaši Mordovijas laikā, ir spītība, bet labā nozīmē. Lai mēs neesam tādi mākslinieki – nabadziņi, kā tagad pandēmijas laikā šeit, ka mēs nevaram iestāties par kaut ko. Tikai klausāmies, ka mēs iznāksim stiprāki un varenāki, bet spītam ir jābūt, un Knutam šis spīts labā nozīmē ir. To viņš pierādīja savā dzīvē brīdī, kad viņam bija iespēja parakstīt papīru par apžēlošanu, un viņam bija tikai jāpasaka “jā, es esmu labojies”, tad viņš varētu tikt arī atpakaļ ātrāk no lēģera, un viņš to nedarīja!
Viņš noklausījās tavu programmu un teica, ka viņam patīk, ka viņam uzvelk jaunu ancuku. Vai viņš par šo ancuku bija priecīgs?
Es ļoti ceru! Vismaz koncertā viņš likās priecīgs, un tur vispār caurstrāvoja tāda īpaša aura. Cilvēki, kas ierodas uz “Knuta dienu” jau zina, uz ko viņi dodas. Man bija liela atbildības sajūta par to, ka es šo ancuku esmu šuvis. Tajā brīdī, kad pats Knuts noskaitīja “Knuta dienā” dzejoli “Drošinājums”, tajā brīdī man… Grūti aprakstīt, bet tās ir laimes sajūtas…
Dzirdēt, kā pats mākslinieks interpretē sevi, un salīdzināt to, kā es pirmo reizi izlasīju šo dzejoli… Protams, ka intonācijas atšķiras, bet, ja vēstījums sakrīt…
Diemžēl mūzikas namā “Daile” pirmizrāde koncertprogrammai pagaidām ir atcelta uz nezināmu laiku, bet vai tev ir doma izdot šo programmu diskā, lai tā ir pieejama klausītājiem?
Koncerts mūzikas namā “Daile” bija paredzēts 11. februārī, bet šobrīd pārcelts uz 2021. gada 22. aprīli. Esam optimistiski tajā, ka spēlēsim. Pat ja tie būs 50 cilvēki, kuri drīkstēs atnākt pie mums ciemos, tad viņiem šo koncertu spēlēsim. Laipni gaidīti 22. aprīlī. Mēs mēģinām meklēt arī izaicinājumus, ko sniedz šis laiks, jo parasti līdz šim ar visiem maniem projektiem, kuri vēlāk iemūžināti albumā, tas ir noticis pēc pirmatskaņojuma. Šajā reizē mēs pakāpeniski strādājam, lai uz pavasari un vasaras sākumu varētu tapt jauns mūzikas albums.
Izgāju cauri taviem biogrāfiskajiem punktiem un nevaru neatcerēties “Kvazimodo”, “Lāčplēsi” un citus… Vai tev organiskāk ir dziedāt koncertos vai izrādēs konkrētas lomas?
Man patīk, ka koncertos ir konceptuāla ideja. Šobrīd, ja mēs pievēršamies kādam dzejniekam, man bija programma arī ar Friča Bārdas dzeju. Tagad esam ķērušies klāt Knuta Skujenieka vārdam. Tas virza uz struktūru. Man patīk strukturizētas lietas arī koncertos. Tādā ziņā izrādēs tam ir nepārprotami jābūt, tev ir jāiemiesojas. Nav jādomā tik daudz par formu, bet jāpieliek tai sava artava. Tas man patīk teātrī. Koncerti ir lauks, kurā mēs paši ejam un radām. Reizē tas ir gan aizraujoši, gan izaicinoši – kā piedāvāt jauno mūziku, kāds būs pasniegšanas veids.
Runājot par pasniegšanas veidu, tu noteikti atšķiries no savas paaudzes pop dziedātājiem. Esi vairāk nācis no tā laika, kad dziedātāji bija uzvalkos, žaketēs un dziedāja mikrofonā ar vadu. Tavā pasniegšanas manierē ir kaut kas “old school”, bet vienlaikus tas ir tavējais. Kā tu atradi šo stilu?
Grūti pateikt. Es kā Knuts – man atnesa uzvalciņu, un es viņu uzvilku. Mans dzīves gājums ir gājis paralēli arī akadēmiskajā vidē… Vēl joprojām muzicēju Latvijas Nacionālās operas orķestrī, spēlējot oboju. Arī koncertprogramma, kura izskanējusi gandrīz 100 reizes ar Frenka Sinatras dziesmām, kas vistiešākajā veidā atbilst vārdam “old school”, droši vien atstāj kādu nospiedumu. Es tīri labi jūtos tajā.
Vai tu esi domājis, kas ir tava auditorija?
Esmu domājis, bet to noformulēt laikam ir diezgan sarežģīti. Mana auditorija ir tāda, kurai patīk to, ko viņi redz vai dzird uz skatuves, transformēt un izlaist caur sevi. Ne tikai tādā veidā, ka es aizeju uz koncertu un labi pavadu laiku, bet gan tā, ka pēc tam šī sajūta tevi pavada arī uz mājām. Tev ir, par ko padomāt, – vai tas ir muzikālais baudījums vai dzeja, teātris… Tā ir publika, kura kultūru patērē ne tikai virspusējā līmenī, bet arī iedziļinās. Negribētu teikt, ka tam uzreiz jābūt kaut kam nesaprotamam vai modernajai mākslai.
Mēs varam baudīt arī vienkāršas lietas, bet klātesoši. Es vienmēr ceru sagaidīt enerģijas apmaiņu. Man ļoti patīk, ka publika ir klātesoša – mēs esam vienā mājā.
Tādēļ man patīk muzicēt mūzikas namā “Daile”, jo tā nav liela zāle. Citējot Mārtiņu Braunu: “Nevar būt nekas sliktāks, kā spēlēt arēnā, jo nav kontakta ar publiku”. Tas man patīk koncertējot mazajās koncertvietās, kaut gan atceros, ka sākumā bija ļoti jāpierod. Nav viegli arī tad, kad tev pusmetra attālumā ir klausītājs, kas šobrīd vispār nav iespējams.
Daumant, ko tu pats klausies? Kas ir mūzika, bez kuras nevari dzīvot?
Daudz klausos mežu un to, kā krīt sniegs šoziem. Un, patiesībā, ļoti gribu izslēgt, ja kāds sāk zāģēt kaut ko vai vasarā pļaut mauriņu.
Man ļoti patīk klusums. Mūzika man ir mainīga. Labprāt paklausos kaut ko no vecajiem māksliniekiem, bet kaut kas konkrēts, bez kā nevaru, – tā nav. Man joprojām patīk “Sting” darinātā mūzika, kas mani pavada. Tas ir mans, negribētu teikt – etalons, bet ļoti respektēju šo mākslinieku. Ne tikai viņa radīto, bet arī pasniegšanas veidu, kas balstīts uz nevirspusēju izpildījumu. Viņa vārdos ir dziļa jēga. Arī viņa koncerti, no vienas puses, ir ļoti vienkārši. Tie nav gaismu šovi, 100 dejotāji un lāzeri. Tie ir balstīti uz kvalitāti, ko viņš un viņa kolēģi spēj.
