Savā pastāvēšanā "Dzelzs vilks" ir izauguši no andergraunda grupas, kas spēlē "death metālu", līdz veiksmīgu radio hitu radītājiem. Jo īpaši albumā "Jauni" ir tādas radio iemīļotas dziesmas kā "Tās vēl nav beigas" un "Glāzes", pa pēdām iet arī jaunākie singli. "Dzelzs vilks" zina, kā uzrakstīt piedziedājumus, kuriem viegli dziedāt līdzi, un zina arī kustinošu ritmu, kas atraisa dejošanai. Un albuma nosaukums liecina, ka pašironija vīriem arī ir labi pazīstama. "Dzelzs vilka" koncertā publika ir nobriedusi, bet joprojām aktīva līdzi dzīvošanā.
Pirms paši kāpa uz skatuves, "Dzelzs vilks" klausītājus iepazīstināja ar Keitiju Bārbali, kas nule saņēmusi "Zelta mikrofonu" par albumu "Akmens Dievs". Viņas priekšnesums vizuāli bija lakonisks, jo bagātīgi ir dziesmu stāsti par cilvēku attiecībām, dzīves lielajiem un mazajiem paradoksiem, kurus vēstīja mūziķes spēcīgā balss.
Koncertu atklāja "Pirmā meitene uz Mēness" – izsenis "Dzelzs vilka" dziesmās sieviešu tēli ir spēcīgi un neatkarīgi. Tāpat grupa pieskaras arī nāves tēmai – jaunajā albumā tā ir dziesma "Zvans pie durvīm". Savukārt melanholisko ievirzi vislabāk atklāj dziesma "Vēls pavasars". Protams, netrūkstoša ir arī romantiskā mīlestības tēma, kas ir maiga kā naktstauriņu trauslie spārni un gaisīs, pienākot rīta gaismai, kas saklausāms dziesmās "Tās vēl nav beigas" un "Tu negaidīji rītu". Šoreiz var dzirdēt arī optimistisku, ar dzīvi apmierinātu "Dzelzs vilku" – dziesmā "Ir" gandarījums tiek pausts par mazajiem dzīves sīkumiem. Šāds konkrēts prieks grupas daiļradē ir kas patiešām jauns.
Programmas pārsteigumi – izskanēja dziesmas no 2003. gada – "Cilpa zem tilta. (Miesnieks)" un arī Zigmara Liepiņa dziesmas "Tā es mīlu" kaverversija, kurā grupai uz skatuves pievienojās un vokālo partiju pārņēma Ira Krauja. Tika nospēlēta arī dziesma "Dievi krīt", kas koncertos bieži neizskan, un, protams, lielie hiti "Balerīna", "Disko", "Uijā, Uijā, nikni vilki", "Viņa grib tik daudz" un arī veltījuma dziesmu Ukarainai "Браття українці / Ukraiņu brāļi".
Un, protams, zināmi dažādi jociņi par rokgrupu novecošanu (tas visiem mums pienāks neizbēgami). Tomēr, esot izklaides industrijā jau trešo gadu desmitu, piedzīvojot paaudžu, tendenču maiņu un negulēt tikai uz saviem lauriem, bet mainīties līdzi – šī spēja nodrošina "Dzelzs vilka" popularitāti. Un Kaspars Tobis arī ar vienu roku (otra lauzta) pie taustiņinstrumentiem joprojām ir cilvēks orķestris. Tā meistarība ar laiku tikai iegūst. Un jāsaka, ka savos 32 pastāvēšanas gados "Dzelzs vilks" izskatās laimīgāki nekā jebkad – izrādās, ka roku var izkalt arī no prieka gaņģiem!
