Sestdien, 24. oktobrī, koncertzālē “Cēsis” uz koncertu "SIMFOroks. Emersons un Prauliņš" aicina Valsts kamerorķestris “Sinfonietta Rīga” Normunda Šnē vadībā un pianists Dainis Tenis.
Tiks atskaņots Kīta Emersona (1944–2016) Pirmais klavierkoncerts, Platona Buravicka parafrāze par Emersona un viņa domubiedru daiļradi “EmersoniLaPa” un Uģa Prauliņa jaundarbs “Elements”, ko autors definē kā “Eclectic (con)Fusion Symphony in Rock” jeb eklektiskas saplūsmes roksimfonijas darbu.
Inga Žilinska: Vai atceries, kad notika tava pirmā iepazīšanās ar trio “Emerson, Lake & Palmer” (ELP) mūziķiem? Kad noklausījies viņu pirmo ierakstu, un kādas toreiz bija šīs sajūtas?
Uģis Prauliņš: Tas notika Latvijas Nacionālās bibliotēkas fonotēkā Krišjāņa Barona ielā 3, kur bija tādas kabīnes, lai klausītos mūziku. Turp regulāri devāmies ar skolasbiedriem un smēlāmies ļoti daudz jauna, nedzirdēta un salīdzinoši labā kvalitātē. Tas bija viņu pirmais albums “Emerson, Lake & Palmer” (1970), kuru dzirdēju jau kādus trīs gadus pēc tā izdošanas, ap 1973. gadu.
Tas bija kā zibens spēriens – uzdrīkstēšanās, pianisms, instrumentu arsenāls, kas apžilbina ar savu, ja tā var izteikties, testosteronu.
Šie mūziķi – komponists, pianists Kīts Emersons, basģitārists Gregs Leiks un sitaminstrumentālists Karls Palmers – bija tehniski ļoti varoši, bezbailīgi un drosmīgi, brienot teritorijās, kuras līdz tam neviens nebija apguvis. Tāds, lūk, šis ELP trio – trīs kareivji vēl neapgūtos mūzikas lauciņos.
Vai tieši tas, ka viņi meklēja šīs robežas, izraisīja tik milzīgu trio popularitāti visā pasaulē 70. gados?
Protams. Jau pirms tam bija dažādi mēģinājumi, arī pašam Emersonam ar grupu “The Nice”. Tā bija radošā laboratorija, kurā izpaudās šī ekspresija, pat agresija mūzikas instrumentu spēlē. “Emerson, Lake & Palmer” bija viena no pirmajām supergrupām, un nekas tamlīdzīgs nebija ne ASV, ne kur citur darīts.
Pat Amerikai tas bija liels pārsteigums, lai gan tieši tur dzima visi jaunie mūzikas stili, kas vairāk vai mazāk atbalsojās pēc tam Britu salās un Eiropas kontinentā.
Varētu teikt, ka ELP pārvarēja gandrīz visas iztēles robežas un tas bija acumirklī pamanāms. Tur jau pirmais skaņdarbs bija ar vērienu – “The Barbarian”. Tur ir viss – bass, ko mēs toreiz saucām par "fūzi", ērģeles, un turklāt vidusdaļā pēkšņi parādās Bēlas Bartoka mūzika. Tas mūs kā Dārziņskolas audzēkņus īpaši ieinteresēja. Mums jau skolā vajadzēja šo mūziku pamazām sākt legalizēt, jo tā bija aizliegta. Arī profesionālās aprindās ļoti, ļoti lēnām un negribīgi cilvēki pieņēma šo jauno mūzikas veidu.
Dārziņskolā bija tāds laikmetīgās/modernās mūzikas pulciņš, arī diskusijas par šo tēmu ar skolotāju Jurovecku, kuri daudzi atceras. Emersons un viņa trio bija vieni no pirmajiem, kurus minēt kā tādu gandrīz neapgāžamu piemēru, ka tā nav nekāda primitīvā mūzika.
Tur tehniskā varēšana ir apžilbinoša un formas veidošana arī.
Es domāju, ka viņu paņēmieni formas veidošanā joprojām ir laikmetīgi, un cilvēki varētu sekot šai dzīvīgajai formas attīstībai un visam tam, kā viņi to darīja. Protams, otrā plate “Tarkus” (1971) ir nākošais solis, kurā jau parādās konceptalbuma iezīmes. Atcerēsimies, ka kādreiz plates zināmā mērā noteica skaņdarbu robežas – pēc pirmajām 20 minūtēm vajadzēja plati apgriezt otrādi. ELP bija vieni no konceptalbumu pionieriem. Arī "Musorgska izstādes gleznas" (“Pictures at an Exhibition” (1971)) un “Brain Salad Surgery” (1973), kas man varbūt ne tik ļoti patika. Protams, ļoti varošs, brīnišķīgs, ar lielisku mūziku, bet jau iezīmēja sajūtu, ka kaut kādam jaunam cēlienam jānāk.
Aizliegta pavisam šī grupa nebija, ja Nacionālajā bibliotēkā pirmo reizi to dzirdējāt.
Zināms klāsts bija tieši bibliotēkā. Grūti pateikt, kā tie tur nonāca. Zinu, ka vēlāk Latvijas Radio šie ieraksti bija no Jura Lapinska kolekcijas. Fonotēkai noteikti bija kontakti arī ar Mūzikas akadēmijas fonotēku, kur strādāja Juris Griņevičs, Mārtiņš Saulespurēns. Šie cilvēki dalījās ar mūziku un dalās joprojām.
Tā ir viena no audiofilu pazīmēm, ka viņi dalās ar bagātību, kas viņu rīcībā.
Tie bija brīnišķīgi brīži, ja kāds tika pie plates, kuru citi nezināja, un tad to uzlikt un klausīties. Tiešām, mēs kādreiz klausījāmies mūziku. Nevis mūzika kaut kur skanēja, bet tiešām tās plates noklausījās, pārlika uz otru pusi, un visa uzmanība bija šai mūzikai. Emersons bija viens no tiem apbrīnotajiem un visu varošajiem. Protams, Latvijā arī cilvēki mēģināja, cik nu varēja, tam tuvoties, spēlēt, atdarināt, kopēt un mācīties no tā. Kāds veiksmīgāk, cits mazāk. Man arī šad un tad bija jāspēlē kādi Emersona skaņdarbi, pat reizēm koncertos. Aizliegums jau tajos laikos bija tāds drusku stiepjams jēdziens, jo 70. gados vairs nebija tik cieši režīma aizliegumi, kā tas varētu būt 40. un 50. gados.
Tajā pašā laikā, lai zemtekstu demonstrētu mūzikā, bija jābūt ārkārtīgi gudram.
Viens no tā laika ļoti spilgtiem piemēriem bija Pētera Plakida “Mūzika klavierēm, stīgām un timpāniem" (1969). Tur arī ietverti šie kodi, kurus lielākoties cilvēki nemaz nesaprata un tādēļ nevarēja kritizēt. Tur ir tik daudz free džeza un laikmetīgās rokmūzikas iekšā. Ne tādā tiešā veidā, bet Pētera Plakida manierē, ļoti svaigā.
Katrs komponists jau savā būtībā tomēr ir robežpārkāpējs un izaicinātājs, jo citādi mākslā nebūtu vērojama attīstība. Kuras tev ir bijušas kulta personības, kas ietekmējušas gan tavu mūziķa, gan arī komponista karjeru, kas rosinājušas meklēt un pārbaudīt šīs noteiktā stila robežas un veidus?
Daudz tādu, ne tikai Emersons; turpat ir Džona Lorda spēks. Pat jaunās simfonijas partitūrā ir ierakstītas manas ietekmes, bet tās vēsturiski sākas jau no renesanses laika. Šāda veida mūzika man patika skolas laikā, tīņa gados. Pirms tam, protams, klasiskā mūzika, bet tad, kad jaunam cilvēkam ir pildspalva rokās un pats viņš kaut ko mēģina izdomāt un izdarīt, tad Emersons bija viens no flagmaņiem. Arī “The Crimson” un “Pink Floyd” devušas to atmosfērisko maģiju. Simfonijā ir arī jaunāku laiku ietekmes, toskait joprojām aktīvi koncertējoša, izcila ģitārista Džona Maklaflina “Mahavishnu Orchestra” 70. gados ekspresīvais, ļoti virtuozais piegājiens, attieksme. Noteikti arī bundzinieks Vinnijs Kolajuta.
Varētu nosaukt ļoti daudzus vārdus, un viņi katrs pats par sevi ietvērušies manās skaņās.
Es viņus pats māku atšifrēt tāpēc, ka mūsu mācības sākas no kopēšanas un no tiešām dievināšanas. Protams, holandiešu “Focus” man ļoti patika, kas bija kontinentāla grupa un vairāk tuva mūsu mentalitātei. Es šeit varētu nosaukt daudzas smagā roka grupas – “Led Zeppelin”, tur arī simfonijā pārstāvētas atsauces, noteikti “Black Sabbath”. Sākumā es domāju darbu veidot smagā roka tradīcijās, bet beigās tas viss pārtapa vairāk uz tādu mūsdienīgāku fusion trio. Šie iespaidi ir bijuši apstulbinoši, brīnišķīgi un gaisos paceļoši, bet mums šodien ir jau atkal cits gadu desmits un ir aktīvi jāskatās uz priekšu, aktīvi jāskatās, kas mums ir tieši tagad blakus un ko mēs no tā varam iemīlēt. Tā klasika, kas katram būs cita desmitgade, tā nekur nepazudīs.
Mūziķi var zaudēt uz brīdi savu spozmi, bet pēc tam atkal paiet desmit gadi, un viņi iemirdzas katrs savā veidā.
Man bija iespēja vairākus gadus strādāt Rīgas Doma kora skolā tieši ritmiskās mūzikas nodaļā. Tur es ļoti daudz iemācījos no saviem skolniekiem, pat ja reizēm viņi mācījās tikai vienu semestri vai vienu gadu. Atklāti sakot, es iekāroju arī visas šīs skaņas, kādas dzimst šiem jaunajiem cilvēkiem galvā automātiski. Tas ir svaigi un ar lielu varēšanu. Tagad mums ir visas iespējas ar džeza mūziku ietiekties ja ne pasaules, tad Eiropas laikmetīgās mūzikas kultūrā. Tieši laikmetīgais džezs ir visprogresīvākā, potenciālākā mūzikas forma mūsdienās, kas vēl tagad tikai attīstās un iet uz priekšu. Tā ir brīvā izteiksme, acumirkļa brīnums, ka tu vari uz vietas katru reizi vienu un to pašu vietu nospēlēt pavisam citādi. Nu, lūk, Emersons, piemēram, bija viens no tādiem cilvēkiem. Viņš varēja spēlēt, kājās stāvot, pagriezies otrādi pret klaviatūru, viņš varēja gulēt zemē un spēlēt vienalga kā. Vai to sauc par šovu vai citādi, bet viņam klaviatūras izjūta bija tāda, ka viņš tumsā varētu trāpīt visiem saviem instrumentiem, kas tajā brīdī bija uz skatuves.
Tava jaundarba nosaukums ir “Elements”, un tā žanriskais apzīmējums ir roka simfonija, bet tas nu nebūs viss tik vienkārši un šauri, tāpēc lūgšu paskaidrot – kas slēpjas gan zem šiem elementiem, gan zem šīs roka simfonijas?
“Elements” – tā visa ir manā kādreizējā un tagadējā aizraušanās ar dažādu cilvēku mūziku, ar mūzikas klausīšanos un varbūt pat viņu elementiem, viņu kodiem vai pat lielākā vārdā – paradigmām. Es gribēju tās izmantot un izmēģināt šādā, netradicionālā orķestra vidē, kas nemaz tik bieži nav pielietota joprojām. Tātad – “Sinfonietta Rīga” sastāvs, kamerorķestris, plus fusion instrumenti, no kuriem divi ir elektriski. Akustiskā vidē akustiskie instrumenti jau ir daudzkārt pārbaudīti, un zinām aptuveni, ko sagaidīt no tādas saskaņas, no tāda eksperimenta, bet, kolīdz ienāk elektriskie instrumenti, jāsaprot, kā tos savienot, lai viņi neizpostītu viens otru, lai ir gan šis dabīgais skanējums, gan elektroniskais. Visus šos elementus saliku kopā ne jau vienkārši nejauši, tomēr man likās, ka tiem ir jāsaskan, ka tiem jādzīvo. Dažreiz ir pat tādas divas pasaules kopā, kas pastāv vienlaicīgi.
Tur ir pilns ar elementiem katrā daļā, katrā lappusē ir kāda cilvēka kāds elements, ko esmu saklausījis, ko esmu iemīlējis, ko pārstāvu savā sirdī.
Es pat nebaidīšos, ja kāds tur saklausīs kādus citātus un domā, ka tā jau nevajadzēja... Kāpēc nevajadzēja? Tā vajadzēja! Ļoti bieži renesanses vai agrīnā baroka mūzikā brīvi rīkojās ar krāsām, ar tēmām. Un žanrs, jā, roka simfonija ar kamerorķestra sastāvu, kas paredz visai sarežģītu apskaņošanu. Lai nebūtu tā, ka dārd kārtīgi kāds roka akords un kaut kur tālumā ir dzirdamas stīgas vai kāds pūšaminstruments. Diezgan grūti būtu sadzīvot tiem vienlaicīgi. Savukārt fusion trio, burtiski tulkojot, ir sakausējums. Ir gan džeza mūzikas elementi, gan rokmūzikas elementi. Fusion parasti nav tik smags, tik masīvs kā rokmūzika. Fusion mūzika noteikti ir daudz detalizētāka, nepielieto tik plašus mērogus, kā to var varbūt darīt folkrokā vai rokenrolā, bet viņu palete ir krietni dažādāka un harmoniski bagātāka. Tāpēc to nosaucu par fusion simfoniju. Bet tad ienāca prātā tāda vārdu spēle un nosaucu to vēl arī par (con)fusion, tas nozīmē “apjukuma simfonija”.
Koncepcija ir vienkārši mūzika, bet, lūk, šo ķieģelīšu, no kuriem tas viss ir būvēts, ir krietni vairāk, nekā tos varēs mūzikā saklausīt. Ar ļoti lielu interesi gaidu, kā tas viss līmēsies kopā, vai neesmu savā augstprātībā sarakstījis kaut ko tādu, ko tiešām vai nu grūti, vai nevar izspēlēt. Tā arī nevajag rīkoties ar mūziķiem.
Vienmēr jāsaraksta tā, kā tu pats spēlētu. Ir jāzina, ka mūziķiem uz skatuves jājūtas brīvi tajā brīdī, kad viņi spēlē, nevis jāmudžina kaut kas.
Gluži kā mīlestībā atzīstoties. Daudz labāk, ja tas ir dabīgi, neviltoti. Nu redzēs, kā tas būs. Ar lielu interesi gaidu, kas notiks.
Šī nav tava pirmā simfonija.
Jā, ar savu “nullto” simfoniju absolvēju Mūzikas akadēmiju 1989. gadā.
Tas tātad bija jau pagājušajā gadsimtā. Vai tu pats to vērtē kā savu pirmo, lielo, nozīmīgo darbu?
Nē, būšu godīgs. Esmu pateicīgs, ka tāds eksperiments dzīvē bija iespējams. Tur ieskanējās ļoti daudz kas, kā es gribētu, bet tolaik nebiju īsti skaidrībā par to, vai vispār vajag rakstīt simfoniju. Ka uzrakstīt vajag, pārbaudīt sevi vajag, bet, vai tas ir tas, ko tieši gribētu vēl kādreiz klausīties, kur degtu, kur interesētos par to... Atceros, ka tur bija labas idejas, es neko nenožēloju.
Par šo simfoniju… Nu redzēs, ko teikšu par šo simfoniju pēc gadiem, bet skaidrs ir tas, ka to bija vērts darīt un tā ir viena no dzīves sastāvdaļām. Man simfonijas žanrs kā tāds nav gluži tas primārais, ko es klausos.
Kādreiz bērnībā daudz klausījos tieši simfonijas, man patika, lūk, šīs bezvārdu izteiksmes.
Ne visas, protams, bet tās, kas ir foršās, respektīvi, Mocarts, Bēthovens un Šūberts. Tad bija arī nesaprotamās, bet nu tas ir bērnībā, bērnu nevar tā īpaši ieinteresēt.
Ja es gribētu aizsteigties notikumiem priekšā, tad varētu, protams, pateikt, ka arī tagad ir sajūta, ka rakstītīt vēl kādu simfoniju... Tad gan savu interesi par to, kā tas viss var skanēt, būšu apmierinājis. Tas nav viegls darbs. Ir cilvēki, kuriem simfonijas rakstās dabīgi, ātri, vienkārši. Viņiem tas ir vajadzīgs, tie ir viņi. Un tas ir brīnišķīgi.