Sadaļas Sadaļas

PārMijas

Marija Elizabete Sīgere, Toms Ostrovskis un franču mūzika LNB korē

PārMijas

Svinam UNESCO Starptautisko džeza dienu!

Reinis Zariņš: Kad košās, spožās, asās lietas vairs nespēj iekārdināt, ir laiks Brāmsam

Kad košās lietas vairs nespēj iekārdināt, ir laiks Brāmsam. Saruna ar pianistu Reini Zariņu

Aprīlī un maijā Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris noslēgs 2020. / 2021. gada koncertsezonu ar trim tiešsaistes koncertiem – pirmais no tiem gaidāms jau 30. aprīlī pulksten 19.00. Pie LNSO diriģenta pults būs lietuviešu diriģents Modests Pitrens, un līdzās Roberta Šūmaņa uvertīrai “Manfrēds” skanēs Johannesa Brāmsa Otrais klavierkoncerts, kurā solists būs pianists Reinis Zariņš. Koncerts būs dzirdams arī tiešraidē Latvijas Radio 3 “Klasika”.

Signe Lagzdiņa: Attiecības ar Brāmsa mūziku tev ir: spēlēts gan kopā ar “Trio Palladio”, gan arī pagājušogad Latvijas Radio 3 ēterā izskanēja koncerts “Viens pats studijā”, gan arī šo Otro klavierkoncertu tu esi spēlējis ar Liepājas Simfonisko orķestri 2012. gadā. Vai attieksme pret Brāmsa mūziku laika gaitā mainās? Vai tajā aizvien kaut ko meklē, ko iepriekš neatradi?

Reinis Zariņš: Ir tāds teiciens, ka līdz Brāmsam esot jāizaug. Un es pamazām saprotu, ka tas ir patiess.

Ir lietas, kuras lielam vairumam cilvēku sāk patikt tikai tad, kad ir paspēts nobružāties gar dzīvi, kad visas košās, spožās, asās lietiņas vairs kaut kā nespēj iekārdināt.

Tu tām redzi cauri, tu jau zini to īso baudu, ko tās piedāvās, to tukšumu pēc tam – un tad ir laiks Brāmsam, jo tajā Brāmsā, par kuru es šobrīd domāju, nav nekā tāda, lai mēs kustu no laimes, no garšu pārbagātības, bet tā ir tāda vērtīga, līdzsvarota, ar iekšēju mieru apveltīta mūzika, kur ir gan matemātiskas proporcijas mikro un makro līmenī tā, lai intelektam prieks, gan arī patiesas emocijas, taču vienmēr kaut kā ieturēti. Emocionāls skaistums – jā, bet tikai uz acumirkli. Tā kā viens skatiens – un pietiek. Kaut kā tā es pašlaik jūtos.

Bet kur tad Brāmsa dejas?

Tā varbūt vairāk ir tāda atskatīšanās sajūta par kaut ko, kas ir bijis. Nevis šobrīd un šis, kas tagad, šinī mirklī.

Pēc Brāmsa Otrā klavierkoncerta pirmajiem atskaņojumiem cilvēki ir runājuši, ka pirmā daļa esot grūtāk uztverama kā klavierkoncerts kopā, ka gandrīz visur vērojamas jaunas attiecības starp klavierēm ar orķestri – ja salīdzina ar iepriekšējiem klavierkoncertiem, Bēthovenu, Mocartu. Un izskanēja arī domas, ka šis darbs ir simfonija ar klavierēm. Kā tu komentētu šīs domas un kā aicinātu šodien klausīties šo monumentālo skaņdarbu?

Šis darbs ir četrās apjomīgās daļās, kopā 45–50 minūtes, un pirmā daļa vien jau ir 20 minūtes.

Tāpēc nav nekāds brīnums, ka, teiksim, pirmoreiz klausoties, šis darbs var šķist tāds gigants un ir grūti to aptvert.

Tomēr katrai daļai ir dots konkrēts raksturs, un tas palīdz orientēties, kad klausās otro un trešo reizi. Pirmā daļa, jā, ir tik gara kā dažs labs pilns klavierkoncerts, bet tā ir būvēta skaidrā sonātes formā, līdz ar to – ja ļauj vietu pamatīgam prologam, pamatīgam epilogam un pamatīgam pamatmateriālam, tad pirmā daļa ir pavisam skaidra. Nu, jā, simfonija ar klavierēm tā tiešām ir. Lai gan tajā pašā laikā es kā mūziķis no savas perspektīvas uzreiz gribu teikt, ka es to izjūtu arī kā vienu kārtīgu kamermuzicēšanu. Ansamblis te ir ļoti apjomīgs, jā, bet ir vairākas vietas, kur es vienlaikus spēlēju tikai dažiem mūziķiem tā kā īstā kamermūzikā. Īpaša loma ir mežragam, kurš visu mūsu ceļojumu uzsāk pilnīgi viens pats trešajā daļā. Galveno melodiju Brāmss ne reizes nedod solistam, bet tikai čellu grupas koncertmeistaram, un tad pianists tā kā izpušķo, tā kā apskauj to čella stāstījumu. Tāds neparasts salikums simfoniskajam apjomam un saturam.

Vai arī redzi, ka te ir jaunas attiecības klavierēm ar orķestri, nekā koncertos ir bijis iepriekšējiem dižgariem?

Es īsti nezinu, kas ar to ir domāts, jo man nešķiet, ka tajā ir kaut kas tāds unikāls, iepriekš neredzēts. Tas, ko esmu pamanījis klausoties, kad “dzīvajā” ir bijusi iespēja dzirdēt to atskaņojam kolēģus: tas simfonisms izpaužas tajā, ka, lai vai cik var redzēt, ka pianists ar visu savu ķermeņa masu sevi iegulda tajā, tāpat klavieres koncertzālē gandrīz nevar sadzirdēt – tik ļoti apjomīgs ir orķestris dots tutti vietās. Un tāpēc varbūt dažreiz ir labi, ka tā pirmā iepazīšanās notiek ierakstītā formātā, ar mikrofona palīdzību, kur tiek saregulēts, teiksim, tā, ka tomēr solistu var vienmēr dzirdēt, nevis tā, kā zālē akustiskā situācijā tas bieži vien mēdz notikt.

Varbūt tāpēc arī Brāmss pats pēc pirmatskaņojuma ir teicis, ka šis koncerts ir terors pianistiem.

Jā, tīri tādā fiziskā, tehniskā ziņā tas ir izturības un muskuļu spēka pārbaudījums. Man tas dažbrīd asociējas ar kaut kādu “Stirnubuka” šķēršļu skrējienu pa dubļiem, purviem vai arī rāpšanos pa vertikālu klints sienu visas dienas garumā.

Tāpēc, ka tu sapņo par to skatu no virsotnes un pats gribi savām acīm redzēt, kā tad tas viss paveras, un, lai nospēlētu šo darbu, ir jāuzrāpjas.

Bet tur augšā ir tāds cēlums, tāds karalisks skats. Un, jā, es tikai ceru, ka mēs ar orķestri un ar Modestu Pitrenu būsim jau tur uzrausušies un varēsim to skaistumu rādīt arī visiem klausīties gribētājiem.

Kāda ir tava izvēle, spēlējot un interpretējot šo koncertu – tu atrodi, ka Brāmss ir visu jau uzrakstījis un atliek vien tiešām, kā tu saki, rāpties un uzrāpties, un tad viss tas parādās, vai tomēr arī tu tam klāt liec savu vēstījumu?

Tas process ar citu rakstītajiem darbiem man vienmēr ir vienāds – pēc iespējas labi saprast autora rakstīto un pēc iespējas precīzi to realizēt. Man pat tie citi varianti vispār nešķiet apsverami, autora teksts ir absolūti primārais. Bet, lai to izdarītu, neizbēgamā kārtā iesaistās arī persona, tas mans skatījums. Man laika gaitā no dažnedažādiem avotiem ir izveidojies arī tas veids, kādā es spēlēju klavieres; viss tas komplekss, no kā es šodien sastāvu, sastopas un sajaucas ar autora teikto un ideālajā gadījumā vairs nevar pateikt, vai tas, ko dzird, ir Brāmss vai tas ir Reinis.

2012. gads, LSO un Brāmsa Otrais klavierkoncerts. un šodiena, LNSO un Modests Pitrens. Kas ir galvenās pārmaiņas vai atšķirības?

Zini, mani pārsteidz, ka tu pateici, ka 2012. gads – es jau bija aizmirsis, kurš tas bija, bet tāda sajūta bija, ka nāk uz desmit gadiem jau kopš tās pirmās reizes. Toreiz tā sajūta bija, ka šis  Otrais klavierkoncerts ir Everests.

Un gadi ir gājuši, un visādi jauni everesti ir sasniegti, bet izrādās, ka šis Brāmss joprojām ir tāds pats klintskalns.

Tas nekas, ka citi var būt pat augstāki, bet Brāmss tāpēc vien jau nekļūst pieejamāks, vieglāk sasniedzams. Un tāda tad man ir šī sajūta: lai gan es esmu tik daudz ko pa deviņiem desmit gadiem uzzinājis, sapratis, apguvis, tas tāpat ir ļoti liels uzdevums – šo darbu sagatavot un labi izdarīt.

Man ir prieks, ka mēs to varam šoreiz darīt ar LNSO, šis man ir mīļš, pazīstams kolēģu kopums, tik daudz kas kopā ir pieredzēts. Lielā mērā mūsu attiecības pa gadiem ir attīstījušās tieši ar diriģenta Andra Pogas starpniecību, un šī būs viena no pirmajām reizēm, kad tiekos ar LNSO cita diriģenta vadībā. Un es jau jūtu, ka attiecību dinamika uzreiz ir citāda, jo viņš ir viesdiriģents, un liekas, ka viņam nākas vairāk pasvīst, lai panāktu to, ko viņš un ko mēs abi kopā gribam. Bet es jau zinu Modestu no darba Bēthovena Trīskāršajā koncertā kopā ar manām dārgajām “Trio Palladio” kolēģēm.

Un Modests ar savu nepastarpināto emocionālo iesaisti spēj ļoti daudz panākt no mūziķiem – es to vienkārši esmu jau redzējis.

Bez tam es redzu, ka viņš muzikāli jūt ļoti līdzīgi man un pat burtiski uzmin manas domas, pirms es tās esmu vispār uz klavierēm atklājis. Tā, kā es ceru, ka šis grandiozais opuss (LNSO ļoti sen to nav spēlējis, kā es dzirdēju) būs piedzīvojums visā tā krāšņumā.

Ja tu jau iepriekš minēji, ka, pirmoreiz klausoties, tas iespaids par Otro klavierkoncertu varētu būt citādāks nekā otro trešo reizi – vai tu iesaki gatavoties, klausīties, varbūt pirms jūsu interpretācijas noklausīties kādu citu?

Man grūti pateikt, vai tas ir vienmēr derīgi, jo, ja nav vispār priekšstata par skaņdarbu un tad kādu noklausās, tad šķiet, ka tas ir vadošais, kā tam ir jābūt. Tā vismaz es pats pie sevis redzu – ka pirmā pieredze ir ļoti noteicoša uz ilgu laiku. Un tas ne vienmēr ir prātīgs solis, jo īpaši, ja steigšus cenšas pirms klausīšanās iepazīties ar materiālu no kāda cita. Tas var būt tā, ka tu ne ar to labāko iepazīsties, bet spried, ka tas noteikti ir standarts, pēc kā spriest par pārējiem. Jā, man grūti teikt. Es, protams, ceru, ka tas, kā es ar Modestu, kā mēs visi kopā šo mūziku varam pasniegt, būs pietiekami uztverami arī ar pirmo reizi un atstās kaut ko paliekošu prātā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt